Atpūta laukos
1921-1940 / 4347
Nr Nosaukums Apraksts
N/A
2 dienas

This section of the Baltic Coastal Hiking Route is suitable to hardy hikers who like to travel across uninhabited places. In many places, reeds, floodplains with pastures and wetlands stretch across the Estonian seacoast, which is why the itinerary often leads you along forest and country roads. In the second half of summer you can pick the mushrooms and berries in the coastal forests. Pärnu is a popular resort city with many cafés, live music, SPAs, hotels and a beautiful Old Town.
N/A

Vāldamō - dzīvojamā ēka ar dzeltenu krāsojumu un dabisku jumta materiālu, kas celta pagājušā gadsimta sākumā kā jaunsaimniecība. Virgo - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Valdamo. Celta kā jaunsaimniecība pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Dzīvojamai ēkai (1930. g.) interesanti kokgriezumi. Fīlmaņi - nākamā (ziemeļos) aiz Virgo. Senatnīgā izskata ēka celta 20 gs. sākumā kā mazistaba. Silkalnus atrodam, ja ceļa krustojumā pagriežamies pa labi – Pitraga virzienā. Tā ir dzeltena krāsojuma ēka, kas celta ap 1906. g. kā mazistaba. Norpiedagi – atrodas dienvidos aiz Silkalniem. Brūna krāsojuma un lielāka izmēra kā iepriekšējā. Dzīvojamo ēku ap 1906. g. kā mazistabas klēti cēlis aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks un laivu būvētājs Didriķis Volganskis (1884. – 1968.). 1912. g. šeit dzimis viņa dēls Edgars Valgamā, kas arī bija lībiešu kultūras darbinieks un strādājis par mācītāju Somijā. Anduļi atrodas pie iepriekš minētā ceļu krustojuma. Viena no lielākajām ciema vecsaimniecībām un arī ciema vecākā sēta, kuras vēsture zināma no 1680. gada, kad to sauca par Kūkiņiem. Tajā ietilpst dzīvojamā māja (~ 1909. g.), rija (1905. g.), klēts (19. gs. vidus) un dūmnams, kas uzsliets no pārzāģētas laivas. Zem Anduļu rijas daļas, kas celta kāpas mugurā, atrodas viduslaiku - t.s. Mēra kapi . Žoki – iepretim Anduļiem un otrpus ceļam. Pašreiz redzamā ēka būvēta uz vēsturiskās vecsaimniecības pamatiem. 19. gs. vidū Žokos atradās pirmā lasītmācīšanas skola lībiešu bērniem toreizējos Dundagas jūrmalciemos, kur par skolotāju strādāja lībietis Nika Polmanis (1823. - 1903.). Tilmači - nākamā (ziemeļos) saimniecība aiz Žokiem. Saglabājušās vairākas ēkas, kas tapušas 19. – 20. gs. mijā: brūna krāsojuma dzīvojamā ēka, stallis un klēts daļa. Veicot dzīvojamās ēkas restaurāciju, saimnieks ir atradis dēli ar uzrakstu „1825. Kurļandskaja guberņa". Iepriekš minētās septiņas vēsturiskās saimniecības un ēkas savulaik kandidēja uz iekļūšanu UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
N/A

Kafejnīca atrodas Pāvilostas vēsturiskajā daļā pie Pāvilostas pelēkās kāpas un 0,3 km attālumā no jūras. Modernā stilā projektētās ēkas būvniecībā izmantoti Liepājas Karostas ķieģeļi. Plaši logi, vasaras terase. Sadarbojas ar Latvijas mājražotājiem.

Latviešu virtuve: marinēta siļķe, zivju zupa uz ugunskura, aukstā zupa, dārzeņu zupa, ceptas butes un mencas, kūpināti asari un vimbas, plānās pankūkas.

Īpašais ēdiens: Cepta āte.
N/A
8 dienas

Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja. 
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!
N/A

Viena no divām Jūrmalas sanatorijām, kur ārstniecības procedūrās izmanto Ķemeru apkārtnes dūņas. 2009. gadā tajā atklāts Jūrmalas kūrorta Vēstures muzejs, kurā izveidota interesanta ekspozīcija par kūrorta attīstības un sanatorijas izveides vēsturi. Te var aplūkot vēsturiskās fotogrāfijas un pagājušā gadsimta 70 – 80. gadu medicīniskās iekārtas, kā arī ieklausīties interesantā gida stāstījumā.
N/A

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Augusta Muižuļa piemiņas akmens novietots Lapmežciemā, autoceļa (P 128, Jūrmala - Talsi) malā pie 9. kilometru stabiņa. A. Muižulis (1893. – 1941.) bija 4. Valmieras kājnieku pulka pulkvežleitnants. Blakus esošie Tuteņi ir viņa dzimtās mājas.
N/A

Lai nokļūtu līdz šim tornim, ir jāveic apmēram 20 – 30 min ilgs pārgājiens pa dabas taku no Penijē muižas gar Penijegi (Penijõgi) kreiso krastu. Te redzami bebru darbi un to celtās zaru mājas. No torņa paveras skats uz Kazari deltu, kas dabā izpaužas kā monolīts un nepārskatāms niedrājs. To vairākās daļās sadala Kazari un mazāka izmēra upītes. Katrai deltas daļai ir savs vēsturiskais nosaukums: no torņa pa kreisi no Penijegi redzama Lihula meri (Lihulas „jūra”), bet tās labajā pusē - Kloostri meri (Klostri „jūra”). Putnu vērotāji var iziet garāku (7 km) dabas takas loku, kas ved pa palieņu pļavām. Jārēķinās, ka pavasaros būs nepieciešami piemēroti apavi! Pļavas ierobežotās platībās apsaimnieko mājdzīvnieki, tādēļ neaizmirstiet aizvērt vārtiņus aiz sevis un netraucējiet to ikdienas gaitas! No maršruta nav atļauts novirzīties, lai netraucētu putnus.
N/A
Šaurā pussalā starp Luknas, Višķu un Boltaru ezeriem stāv skatu tornis, no kura labi aplūkojami gan minētie ezeri, apkārtnes paugurainā ainava, gan arī Ambeļu un Višķu skati. Atbrauciet šeit ievu ziedēšanas laikā!
N/A

Viena no retajām vietām Latvijā (sk. arī Nīcas īvju audzi), kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja. Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju).
N/A

„Airītes” atrodas vietā, kur 1919.gada 6.marta kaujas laikā krita jaunizveidoto Latvijas bruņoto spēku pulkvedis Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis, Jātnieku nodaļas virsnieks Pēteris Krievs un leitnants Hanss Johans Šrinders. 1920. gadā par saziedotajiem līdzekļiem „Airītēs” uzsāka pieminekļa izveidi Oskaram Kalpakam, kuru atklāja 1922. g. 3. septembrī. 1935. gadā pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” iniciatīvas uzsāk muzeja saimiecības celtniecību, kurā plāno izveidot Kalpaka bataljona cīņām veltītu muzeju. To atklāj gadu vēlāk. Padomju laikā piemiņas ansambli iznīcina, bet ēkā izvieto pastu un iekārto dzīvokļus. Atmodas laikā (1988. – 1989.) piemiņas vietu atjauno, bet 1990. g. 11. novembrī no jauna atklāj O. Kalpaka muzeju. 2007. gadā remontdarbu laikā nodeg ēkas otrais stāvs. Muzeju un ekspozīciju atjauno 2013. gadā. Ekspozīcija atklāj O. Kalpaka dzīves gaitas I pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņas. Muzeja darbinieki regulāri organizē O. Kalpaka piemiņas pasākumus un Lāčplēša dienas svinības.
N/A
4 dienas

Salaca no ūdenstūrisma viedokļa ir interesanta upe, kurā pat mazūdens periodā priecēs krastā esošās ainavas un apskates objekti, kā arī pašas upes daudzveidība. Laivošanai pievilcīgākā ir Mazsalacas apkaime un Mērnieku – Vecsalacas posms, kur kartē redzami vietvārdi, kas saistīti ar tačiem. Tači – bijušās nēģu ķeršanas vietas ir tā unikalitāte, kas raksturīga tikai Salacai upes posmā lejpus Iģes ietekas. Mūsdienās par taču kādreizējo esamību liecina vietvārdi – Ģedertu tacis, Žvīguļu tacis u.c. Nēģu tačus būvēja vietās, kur upe ir seklāka, šaurāka, ar salām un straujtecēm bagātāka, tādēļ vietvārds „tacis” nozīmē arī interesantākus laivošanas apstākļus. Paši tači ir saglabājušies tikai upes lejtecē pie Salacgrīvas. Nakšņošana g.k. ūdenstūristu apmetnēs (teltīs). Maršruts atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​
N/A

Atpūtas komplekss atrodas mākslīgi veidotas ūdenskrātuves krastā, un teritorijā ir divas pirtis - Lielā pirts un Mazā pirts. Lielās pirts ēkā ir iespējams rīkot svinības un dažādus pasākumus līdz 40 cilvēkiem un vasaras sezonā pat līdz 60, Mazajā pirtī - līdz 20 cilvēkiem.

Bez pirtīm tiek piedāvātas 20 dažādas atpūtas vietas ar galdiņiem, grilu un telšu vietām, volejbola laukumi, laivu un ūdensriteņa noma.
N/A
Veidots Vidzemes augstienes centrālās daļas kultūrainavas un ezeraiņu ainavas ar Alaukstu, Inesi, Taunu u.c. ezeriem, kā arī sugu un biotopu aizsardzībai. Vecpiebalgā atrodas daudzi nozīmīgi kultūras tūrisma objekti – Vecpiebalgas luterāņu baznīca, Vecpiebalgas pilsdrupas, Vecpiebalgas muiža un vairāku nozīmīgu Latvijas kultūras darbinieku dzīves un darba vietas, kurās izveidoti memoriāli muzeji. Ezeri piesaista makšķerniekus, bet ap Alaukstu ziemā tiek organizētas tradicionālās distanču slēpošanas sacensības. Ineša salās un pussalā izveidots Sproģu dabas liegums.
N/A
Neliela un samērā grūti pieejama teritorija Būšnieku ezera rietumu krastā, kas veidota purvu biotopu un dažādu augu sugu aizsardzībai. Ziemeļos no lieguma atrodas laivu bāze, kur iespējams nomāt laivu. Pie bāzes ezerā izveidota laipa, no kurienes paveras labi skati uz aizaugušo Būšnieku ezera ziemeļdaļu. Ezera dienvidu krastā (nav lieguma teritorija) ir izveidota labiekārtota atpūtas vieta - ļoti labs ezeru atpūtas un peldvietas iekārtošanas piemērs.
N/A

Saimnieks izveidojis speciālu kompleksu kursiem un procedūrām, kas veltīti veselīgam dzīvesveidam. Tiek piedāvātas fizioterapijas, pirts un ūdens procedūras, veselīgas maltītes, fizisko aktivitāšu un klusuma terapijas. Saimniecībā audzē dažādus dārzeņus, pākšaugus, arī soju. Saimniecība ražo pienu, rūgušpienu, biezpienu, krējumu un citus gardumus, kurus iespējams uz vietas baudīt. Meistarklasēs interesentiem ir iespējams apgūt ēdienu gatavošanu bez dzīvnieku valsts produktiem, īpašu uzsvaru liekot uz sojas produktu izmantošanu.
N/A
Uz pāļiem veidotā koku laipu taka līkumo cauri Vēršupītes dumbrājiem (pārmitri platlapju meži), tādēļ visiespaidīgākie skati šeit ir vērojami tieši pavasara palos vai citos gadalaikos pēc lielām lietavām, kad mazā upīte iziet no krastiem un appludina dumbrājus lielākā platībā. Par teritorijas sezonālu applūšanu liecina arī daudzo alkšņu resnie sakņu kakli, kas nevilšus atgādina mangrovju audzes. Mitrie meži ir viens no sugu skaita ziņā daudzveidīgākajiem Latvijas biotopiem.
N/A

Taarka Tarõ Köögikõnõ atrodas tradicionālajā setu zemnieku sētā, kur bez setu tradicionālajiem ēdieniem piedāvā arī citu somugru tautu un arī ukraiņu ēdienu garšas.
N/A

Meklējama uz dienvidiem no Ludzas pilskalna, vietā, kur paveras skaists skats un Lielo Ludzas ezeru. Pirmā katoļu baznīca Ludzas Baznīckalnā bija celta 1687. g., taču tā nodega ugunsgrēkā. 1738. g. uzcēla jaunu koka baznīcu baroka stilā, ko krāšņā interjera dēļ dēvēja par Latvijas skaistāko koka dievnamu. Tā nodega 1938. g. lielajā pilsētas ugunsgrēkā. Tagad redzamās celtniecību uzsāka 1939. g., bet pilnībā pabeidza un atjaunoja tikai deviņdesmito gadu sākumā.
N/A

Vannūzis – ēka no „Kurhaus” piecu ēku kompleksa. Šī nelielā ēka Neibādes kūrorta laikā ir bijis vannūzis. Uz šejieni no jūras ar zirgiem mucās tika vests ūdens, lai kūrorta viesi sliktos laika apstākļos varētu veldzēties jūras ūdenī. Šobrīd ēku var apskatīties tikai no ārpuses. (Avots: Saulkrastu TIC)
N/A

Krodziņš "Ceļotājs" atrodas Mežotnes pilī. Piedāvā gardus un izsmalcinātus ēdienus un dzērienus. Vērts iepazīt gan pils greznos interjerus, gan vienu no skaistākajiem Latvijas angļu stila ainavu parkiem.

Latviešu virtuve: kartupeļu pankūkas, marinētas siļķes veltnīši, forele ar kartupeli mundierī, cepta asinsdesa ar brūkleņu mērci, pelēkie zirņi ar speķi, rupjmaizes kārtojums ar dzērveņu ievārījumu un putukrējumu.

Īpašais ēdiens: „Bauskas dālderis” – dāldera formas cūkgaļa ar Bauskas alus mērci.