Vilsandi nacionālā parka „sirds” un divpadsmitā lielākā Igaunijas sala (garums - 6 km, platums – 2 km). Tā ir ļoti „jauna” sala, kas sākusi veidoties pirms ~ 2000 gadiem zemes garozas celšanās rezultātā, savienojoties divām salām, kas noticis pirms ~ 350 gadiem. Cilvēki salu sāka apdzīvot 18. gs. un to galvenā nodarbe bija zvejniecība, kuģu būve, nelielā apjomā – lauksaimniecība. Līdz 2. pasaules karam te bija ap 200 iedzīvotāju, kuri vēlāk salu bija spiesti pamest PRSR pierobežas režīma zonas dēļ. Nozīmīgu Vilsandi daļu aizņem mežs un kadiķu lauki. To visā garumā šķērso grantēts - zemes ceļš ar atzariem uz jūras krastu. Salu ar kājām var izstaigāt vairāku stundu laikā, iepazīstot vietējo apbūvi (daļa arī mūsdienās celtas ēkas) un Tolli sētu, kur pēc nostāstiem dzīvojis nīderlandiešu jūras braucējs Johans Dolls, kā arī vējdzirnavas. Noteikti ir jāaiziet līdz salas rietumu krastam, kur atrodas Vilsandi bāka un bākas uzrauga saimniecības ēkas. No šejienes ir labi redzamas Vaikas salas. Šodien uz salas pastāvīgi (visa gada garumā) dzīvo tikai trīs cilvēki.

Latvijas vēsturei nozīmīga vieta, jo 12. - 13. gs. šeit atradās senās latgaļu zemes - Jersikas administratīvais un garīgais centrs ar Jersikas valdnieka Visvalža pili 18 m augstajā Daugavas krastā, kurā slējās varenais pilskalns. Pilskalna plakumu (100 x 75 m) apjoza valnis un no koka būvēta aizsardzības siena. Tā iekšpusē varēja iekļūt pa apsargātiem vārtiem, aiz kuriem bija izvietotas dzīvojamās un saimniecības ēkas un pat neliela baznīca. Pilskalnā ir veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā tika atsegtas guļbūves celtņu paliekas, kā arī atrastas daudzas 10. - 13. gs. senlietas, kas liecina par plašākiem tirdzniecības sakariem, t.sk. ar seno Krievzemi. 1209. g. bīskapa Alberta karaspēks ar viltu ieņem un izposta Jersikas pili un senpilsētu. Visvalža ģimeni saņem gūstā, tādēļ latgaļu valdnieks ir spiests kļūt par bīskapa vasali. Pilskalna teritorija ietilpst privātīpašumā, tādēļ tā apmeklējums ir jāsaskaņo ar īpašnieku.

Puises „centrā” uz vienstāvu koka mājiņas jumta izveidota skatu platforma. No tās paveras laba ainava uz ciemu, ostu un piekrastes kadiķu laukiem.

Zemnieku saimniecība „Virši” audzē kaņepju sēklas, no kurām tiek iegūta kaņepju eļļa un kaņepju staks (apceptas, maltas kaņepes). ZS "Virši" produkciju ir iespējams degustēt dažādās vietās ārpus saimniecības, kā, piemēram, Kalnciema tirdziņā u.c.

Šis ir viens no 6 ceļojuma maršrutiem sērijā "Baudi laukus!", un tas aicina apmeklēt Lauku Labumus – visdažādāko veidu un nozaru saimniecības un uzņēmumus, kas atvērti apmeklētājiem, piedāvā ekskursijas, nogaršot, apskatīt un iegādāties savus ražojumus. Te apskātami mājdzīvnieki, mūsdienīgas lauku saimniecības, amatnieku darbnīcas, iegādājami lauku produkti – maize, medus, mājas vīns un alus, siers, ogas, augļi, zivis, gaļa, dārzeņi, tējas un citi laukos audzēti labumi. Pa ceļam iespējams ieturēt pusdienas lauku krodziņos.

Pirmā maiznieku konkursa uzvarētājs cep rupjmaizi pēc tradicionālas receptes, izmantojot Sangastes dzirnavās maltos rupjos rudzu miltus.

"Lāči" ir maizes ceptuve ar senu vēsturi. Tajā maize tiek cepta ar malku kurināmās krāsnīs, izmantojot tikai kvalitatīvas izejvielas, dabīgu ieraugu un plaucējumu. Mīkla tiek raudzēta īstās koka abrās un mīcīta ar rokām. Ceptuvē tiek gatavota rudzu, kviešu un jauktā kviešu - rudzu un rudzu - kviešu maize. Rudzu maize tiek cepta no rupjiem un skrotētiem rudzu miltiem.

Ceptuvē iespējams doties ekskursijā, veidot un cept maizi. Tāpat var ieturēt maltīti krodziņā, kur ēdiena gatavošanā izmanto „Lāču” produkciju, kombinējot ar sezonāliem un vietējo zemnieku produktiem. Iespējams arī iegādāties šeit saražoto produkciju.

Meklējama Grobiņā, Lielā ielā 84, kur atrodas t.s. Doktorāts – ēka, kur pagājusi rakstnieces Zentas Mauriņas bērnība, kad viņas vecāki šeit pārcēlušies no Lejasciema. Doktorātā ciemojušies daudzi tā laika pazīstami latviešu kultūras darbinieki, kas atstājuši lielu iespaidu uz topošo rakstnieci. 1997. g. ēkā izveidota piemiņas istaba, kur rakstniece dzīvojusi laikā no 1898. - 1921. gadam. Apmeklētāji var aplūkot dažādus eksponātus un noskatīties Z. Mauriņas simtgadei veltītu filmu.

Kopš 2016. gada maija Sarkaņu skolas lielajā ēkā apmeklētājiem durvis vērusi  Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja etnogrāfijas un sadzīves priekšmetu atklātā krātuve. Te ir iespēja ieraudzīt, meklēt un atrast aizgājušo laiku, par to stāsta jau iekārtotajās telpās izvietotās lietas. Te ir iespēja redzēt priekšmetus, kas vēl nav skatīti muzeja ekspozīcijās un izstādēs, bet skolēni, studenti, amatnieki, ikviens interesents tos var izzināt pētnieciskos nolūkos (autore: Inese Sudāre).