| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Lielbātas dabīgais dzidravots ir lielākais Latvijā un viens no retajiem Ziemeļeiropā, kas zemes virspusē no dzīlēm iznes bioloģiski aktīvu un pareizi strukturētu ūdeni. Lielbātas dzidravots tek no rietumiem uz austrumiem pretī saulei, tāpēc jau izsenis tiek uzskatīts par maģisku, pat svētu, kam piemīt dziednieciskas spējas. Vēstures materiālos Lielbātas avots pirmo reizi pieminēts 1253. gadā un līdz šim brīdim turpina savu plūdumu. Lielbātas avots atrodas sakoptā un ekoloģiski tīrā vidē. Laikam ritot, avota ūdens plūsma nav mazinājusies, bet tieši pretēji, tā ir pieņēmusies spēkā un ar apbrīnojamu jaudu avots turpina dot unikālu dabas velti – tīru, bioloģiski aktīvu, pareizi strukturētu ūdeni, neapstājoties ne dienu, ne nakti, ne ziemu, ne vasaru. Netālu no avota atrodas vēsturiskā Vaiņodes jeb Lielbātas pils, kuru 19. gs. vidū būvēja barons Osten Sakens. Vēstures liecības liecina, ka šī vieta pils būvniecībai nav izvēlēta nejauši. 1923. gadā pilī tika izveidota sanatorija, kas ne tikai bija priekšzīmīgākā Latvijā, bet varēja cienīgi līdzināties ārzemju sanatorijām. Tam par iemeslu bija dabiski tīrā un dziednieciskā vide, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Lielbātas pils ir privātīpašums un apmeklētājiem nav pieejama, taču Lielbātas avots ir brīvi pieejams, un katram ir iespējams nogaršot avota ūdeni. Adrese: Vaiņodes pils, Vaiņodes pagasts, Dienvidkurzemes novads LV-3535 |
||
|
Ātrās apkalpošanas kafejnīcas ar plašu ēdienu sortimentu visas dienas garumā. Sortimentā iekļauti latviešu nacionālie ēdieni, kā arī citu tautu ēdieni. Izbraukuma banketi, dažādu viesību mielasti, semināru apkalpošana, sporta spēļu un sporta nometņu ēdināšana. |
||
|
Muižas ansamblis Milzkalnē - Slocenes upītes krastā ir sācis veidoties 15. gs. kā franku tipa slēgts komplekss ordeņa saimniecības vajadzībām un mūsdienās ir vienīgais saglabājies šāda tipa nocietinātas muižas (kā muižnieku patvēruma vieta uzbrukuma gadījumā) paraugs Latvijā. 17. gs. beigās tika uzcelti vārtu torņi ar grezniem vējrāžiem, bet 18. - 19. gs. - arī saimniecības ēkas. No sākotnējās apbūves saglabājies mūris ar šaujamlūkām. Vienā no kompleksa spārniem ir izvietots Latvijas Ceļu muzejs. Muižas galvenajā ēkā izveidotas naktsmītnes, te piedāvā ekskursijas un lauku labumu degustāciju. |
||
|
Teritorija ziemeļrietumos un rietumos no Skrundas – t.s. Skrundas dīķi, kas ir nozīmīga ūdensputnu atpūtas vieta migrāciju laikā, kā arī ligzdošanas vieta. Dīķos ligzdo ziemeļu gulbji, bet kā barošanās vietu iecienījuši jūras ērgļi u.c. piekūnveidīgo un tārtiņveidīgo putnu sugas. Potenciāla putnu vērošanas vieta, lai gan nav labiekārtota šādam nolūkam. |
||
|
Atrodas Līgatnē, Pilsoņu iela 1. Par papīrfabrikas vēstures sākumu var uzskatīt laiku, kad Rīgas tirgotāji K. Štorhs un K. Kibers sāka celt papīra manufaktūru veco papīrdzirnavu vietā. Vienlaikus uzbūvēja arī strādnieku dzīvojamās ēkas, kas mūsdienās ir nozīmīga Līgatnes pilsētvides sastāvdaļa. Izmantojot straujās Līgatnes upītes ūdens enerģiju, te ražoja rakstāmpapīru, vēstuļpapīru un ietinamo papīru. 1858. g. barons Grothuss no K. Kibera mantiniekiem papīrfabriku nopirka un uzstādīja divas Skotijā ražotas papīrmašīnas. 19. gs. pirmajā pusē fabrikā strādāja ~ 100 cilvēki, 19. gs. beigās - 600, bet 20. gs. sākumā ap 800. Te g.k. ražoja rakstāmpapīru, taču gadījās arī speciālie pasūtījumi. 1. pasaules kara laikā te ražoja papīru, uz kurām drukāja Krievijas Ģenerālštāba kartes. Tādējādi, fabrika ar saviem izstrādājumiem ieņēma stabilu vietu Krievijas papīra tirgū. Padomju laikā Līgatnes papīrfabrikā ražoja burtnīcas u.c. produkciju, ko sūtīja uz visām Padomju republikām. Mūsdienās galvenā izejviela ir makulatūra, no kuras ražo dažāda veida ietinamos papīrus. Līgatnes papīrfabrika ir vienīgais šāda veida funkcionējošais uzņēmums Latvijā, un to var iepazīt vietējā gida pavadībā. Līgatnes papīrfabrikas vēsturiskam centram ir piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Līgatnes TIC piedāvā ekskursiju (tālrunis + 371 64153313) pa vēsturisko centru ar stāstījumu par fabrikas strādnieku un administrācijas sociālo dzīves modeli 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad fabrika, veicot vērienīgus būvniecības darbus, uzcēla strādnieku dzīvojamās ēkas, skolu, dzemdību namu, slimnīcu, klubu, viesu namu un citas ēkas, kas labi saglabājušās līdz šodienai. |
||
|
1843. g. Kubalu skola bija pirmā un 28 gadus arī vienīgā zemnieku bērnu skola Dundagas muižā. Tas ir senākais līdz mūsdienām saglabājies guļbūves konstrukcijā veidotais skolas nams Latvijā. Klasē Jūs sagaida senie skolas soli, tāfelītes, tinte, rakstāmspalva, 19.gs. tapušie skolēnu proves raksti. Mācīties tik senā skolā, kaut nedaudz, var vienmēr. Jumtistabu dzīvoklī var iepazīt skolotāja, rakstnieka E.Dinsberga darbus, gara darbinieka mūžā piedzīvoto. Atjaunotā saimniecības ēkā piedāvā ieskatu skolas sētas vēsturē, muzeja etnogrāfisko priekšmetu krājuma kolekcijā. Pastaigu takas, iezīmējot skolas zemes lietojumu muižas laikā, piedāvā iepazīt skolas sētas ainavu un atpūtas brīdi katram ceļotājam. Muzeja teritorijā ir iekārtota ugunskura vieta un ir pieejama viesību telpa lietus gadījumā. Pēc iepriekšējas pieteikšanās tiek novadītas stundas senajā klasē. Muzejs atvērts apmeklētājiem no otrdienas līdz sestdienai no plkst 10:00 - 16:00. Svētku dienās slēgts. Grupu apmeklējumi pēc iepriekšēja pieteikuma. |
||
|
Padures muižas klētī (vienīgā ampīra stilā celta trīs stāvu klēts Latvijā) tūristu grupām piedāvā koču (sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu), dažādas zupas (zivju, skābeņu), ķiļķenus, sieru un dažādus saldos ēdienus, kā arī līdzdarbošanos ēdienu tapšanas procesā. Mājas vīna degustācija. Saimniece interesentiem izstāstīs par gadskārtu tradīcijām, klēts vēsturi. Latviešu virtuve: Zivju un skābeņu zupa, ķiļķēni (saldie, sāļie), cūkgaļas ribiņas, sieri, saldie ēdieni, mājas vīns. Īpašais ēdiens: Koča - sātīga grūbu putra ar sīpoliem un gaļu. |
||
|
Vilius Orvidas (1952. – 1992.) dārzā aplūkojamas padomju laikos no meliorācijas „paglābto” akmeņu, kapu krustu, koku u.c. priekšmetu brīvdabas instalācijas. |
||
|
Saglabājusies tikai neliela daļa no varenajiem zariem, no kuriem resnākie ir atbalstīti ar stutēm, bet ozola dobo vidu no lietus un sniega ūdeņiem aizsargā jumtiņš. Latvijas un Baltijas resnākais parastais ozols (Quercus robur) un resnākais Baltijas koks. Viens no Ziemeļeiropas resnākajiem ozoliem. Ainavisks. Netālu no ozola atrodas autostāvlaukums, informācijas stends.
|
||
|
Šķirnes aitu audzēšanas uzņēmums SIA Mikaitas ir ģimenes uzņēmums, kas dibināts 2005. gadā. Tā misija ir piedāvāt gaļu ražojošiem ganāmpulkiem vaislas materiālu, kas dod ātraudzīgus jērus ar teicamām gaļas īpašībām. Saimniecībā audzē Oxforddown aitu šķirni. Saimniecībā var iegādāties: dažāda vecuma šķirnes jaunaitiņas, vaislas aitas un teķus, dziju, vilnas izstrādājumus, apstrādātas aitādas, aitas apganīšanai, jēra gaļu un dažādus gaļas izstrādājumus. |
||
|
Teritorijas ziņā – iespaidīgākais Baltijas kāpu komplekss. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Apmeklētājiem izveidotas takas, laipas, cauri kāpai iet asfaltēts veloceliņš. Kāpas aizsardzības nolūkā izveidots Kuršu kāpu nacionālais parks. |
||
|
Tūrisma gide Ineta Jansone piedāvā ekskursijas grupām uz Melnalkšņu dumbrāja laipu. Melnalkšņu dumbrāja laipa ir viena no īsākajām un interesantākajām takām Ķemeru nacionālajā parkā (600 m). Melnalkšņu dumbrājā Vēršupītes krastos novērojami dabiskam mežam raksturīgi elementi – jauni, kā arī veci un dobumaini koki, kritalas, sausoņi, ciņi. Daudzveidīga ir meža putnu fauna. Jebkurā gadalaikā melnalkšņu dumbrājs ir īpašs. Taču visā krāšņumā dumbrājs atklājas tieši pavasarī. Vēršupītes pālu laikā ūdeņi pārklāj lielāko dumbrāja daļu, bet visapkārt zied zeltainās purenes, gaiss vibrē no putnu dziesmām un dzeņu bungošanas. |
||
|
Meklējama Tārgales ciema centrā. 2018. g. nogalē atklāta Lībiešu zvejnieku sēta ar dzīvojamo māju, kurā ir saimes galds un soli, kūti, tīklu žāvētavu un mākslīgi radīts kāpas fragments. Sēta veidota kā atklāta tipa objekts un to var apmeklēt jebkurā laikā. Apkaimē saglabātas vietējās koku sugas. |
||
|
Unikāla dabas un kultūrvēsturiska teritorija starp Kaldabruņu – Bebreni un Dvieti. Senlejai cauri tek mazā Dvietes upīte, kas plūst cauri Skuķu un Dvietes ezeriem un senlejai pieguļošajām palieņu pļavām. Tās plūdu laikā darbojas kā sava veida Daugavas ūdeņu „uzkrājējs”, ātri uzņemot lielas palu ūdeņu masas, bet vēlāk tās lēnām atdod. Ūdeņainos pavasaros šeit redzamie skati nelīdzinās nekur Latvijā citur redzamajiem. Senlejas ūdens līmeņa svārstību īpatnības ir iemesls, kādēļ šī ir nozīmīga augu un putnu dzīves vieta gan migrāciju, gan ligzdošanas laikā. Teritorijas aizsardzības nolūkā ir izveidots Dvietes palienes dabas parks. Interesanti, ka augstākās vietas, kas palu laikā neapplūst, sauc par salām. Dvietes senlejā ir atrastas 15 iespējamās seno cilvēku (akmens, bronzas, dzelzs laikmeta) apmetnes un ļoti bagātīgs dažādu seno priekšmetu - savrupatradumu klāsts. Ir pamats uzskatīt, ka šī ir viena no senākajām un nozīmīgākajām cilvēka dzīves vietām tagadējā Latvijas dienviddaļā.
|
||
|
Vecais koka tornis tika nojaukts un tā vietā tagad ir uzcelts jauns. No 2015. gadā uzceltā skatu torņa paveras viens no skaistākajiem Latvijas dabas skatiem, kas bija attēlots uz 10 latu banknotes. Skats uz šo vienu no Daugavas lokiem ir skaistākais visā upes tecējumā! |
||
|
Ramocku stacija atklāta 1889. gadā reizē ar dzelzceļa Pleskava-Rīga atklāšanu. 1916.gadā pēc jauna dzelzceļa izbūves līdz Gulbenei, šīs stacijas nozīme ievērojami pieauga. 1918.gadā tā kļuva par divu dažādu sliežu platumu dzelzceļa iecirkņu saskares staciju. Intensīva vilcienu kustība caur šo staciju tika izvērsta Brīvības cīņu laikā. Sadursmes pie Ieriķu stacijas notika jau 1918.gada decembrī. 1919.gadā jūnijā te sākās Cēsu kaujas. Starp Cēsīm un Ieriķiem vācieši uzbruka igauņu bruņuvilcienam. Par dažādiem nopelniem Brīvības cīņu laikā Ieriķu apkaimē, vairāki karavīri saņēma apbalvojumus, arī Lācplēša kara ordeņus.1919. gadā stacija nodēvēta par Ieriķiem. Otrā pasaules kara laikā te atradās lokomotīvju depo.1953.gadā depo vietā izveidoja stratēģiskās rezerves tvaika lokomotīvju bāzi. Pēdējā tvaika lokomotīve L-3599 Ieriķu bāzi pameta 2002.gadā un tagad ir redzama kinopilsētā Cinevilla.Ieriķu stacija vairākkārt pārbūvēta.Otrā pasaules kara laikā nodedzināta pavisam. 1956.gadā uzbūvē pašreizējo ēku. |
||
|
Tās celtniecību uzsāka 1830. g. par muižkunga Ludviga Šabanska ziedotajiem līdzekļiem. No laukakmeņiem celtajā baroka stila dievnamā, kuru apjož atjaunots akmens žogs, atrodas svētbildes „ Jēzus sirds", „Kristus ciešanas", „Svētais Jāzeps". Ikdienā apskatāma no ārpuses. |
||
|
Ķekavas novadā, Daugmales pagastā atrodas jauka atpūtas vieta - Lejas ezers. Ezeram var apiet apkārt, taka nav marķēta un iešana ir pa mazām meža taciņām. Slapjākā laikā taciņas vietām var būt mitras un dubļainas. Pastaiga aizņems aptuveni stundu. Pie ezera ir iekārtotas vairākas piknika vietas. |
||
|
Krodziņš "Ragāļu krogs" atrodas Rīgas – Daugavpils autoceļa (A6) malā. Sadarbojas ar vietējiem zvejniekiem. Zaļumi no pašu dārza. Latviešu virtuve: Aukstā zupa, skābeņu zupa, gaileņu zupa, kartupeļu pankūkas, Daugavas sama, brekša vai zandarta fileja. |
||
|
Talsu vecpilsētā, pašā vēsturiskā centra vidū, atrodas īpaša vieta, kur saplūst lauku miers un pilsētas dzīvīgums. Te vari izbaudīt gan klusumu un nesteidzīgu atmosfēru, gan arī sajust tuvumā esošo ielu dzīves ritmu. Šī māja ir kā radīta romantiskam nedēļas nogales atpūtam divatā — vakarā iekurt kamīnu, iemirdzināt telpu sveču gaismā un baudīt siltu vīna glāzi klusā divvientulībā. Tajā pašā laikā tā lieliski piemērota arī ģimenēm vai draugu kompānijām, kas vēlas pavadīt laiku kopā ērtā un plašā vidē. Villā pieejamas piecas guļamistabas, divas vannas istabas, kvalitatīva gultas veļa un dvieļi, satelīttelevīzija plakanajā ekrānā, ērta ēdamzona, pilnībā aprīkota virtuve, kā arī terase ar skatu uz dārzu. Papildus ērtībām viesiem ir atpūtas zona un kamīns, kas lieliski papildina vietas mājīgumu. |
||