Maršruts ved caur skaistajiem Kurzemes un Žemaitijas ziedu dārziem. Kandavā atrodama lielākā īrisu kolekcija. Mierkalni ir lielākais dienliliju dārzs austrumeiropā ar vairāk nekā 1000 šķirnēm. Īpašnieks ražo arī augļu un ogu vīnus. Talsu pilskalnu dabas parkā atrodas ābolu audzētava "Kurzemnieki" un ābolu apstrāde (žāvēti āboli, ābolu čipsi, sulas). Tāpat tiek audzēti romiešu gliemeži. Vides un veselības saimniecībā "Upmaļi" ražo tējas, garšaugus, augu eļļas, īpašos balzamos, kosmētiku, augu izcelsmes ziepes utt. - ar zīmolu AnnA Bermans. Sauleskalnu dendrārijā atrodama Latvijas vecākā, 50 gadu senā magnolija. Ziedoņu peoniju dārzā audzē vairāk nekā 100 peoniju šķirnes. Māras muižas īpašnieki piedāvā vēsturiskus vācu muižu stāstus to rajonā. Piena muižā Berghof atrodas piena muzejs. Eksotiskas ziedu un koku šķirnes atrodamas Māra Lindes dendroloģiskajos dārzos. Turaidas zemnieku saimniecība ražo zāļu tējas un paciņas kā suvenīrus vai dāvanas, izmantojot citron mētru, avenes, biškrēsliņus, rasaskrēsliņus, ceļtekas un liepu. Nīcas ciemā apmeklētājiem ir pieejami 7 dekoratīvie dārzi, kas uztur vietējās dārzkopības tradīcijas. Rucavas dendrārijs piedāvā magnoliju kolekciju. Lielākais japāņu dārzs Eiropā (16 ha) ir tradicionālo aromātisko augu un dārzeņu kolekciju mājas. Palangas muiža, kurā atrodas Dzintara muzejs un Birutes parks ir viens no vislabāk saglabātajiem muižas kompleksiem Lietuvā. Kretingas muižas parks ir viens no vissenākajiem izdzīvojušajiem 16.-18. gadsimta muižas parkiem Lietuvā. Klaipēdas Universitātes botāniskajā dārzā ir piekrastes etnogrāfiskais dārzs ar ziedu šķirnēm, kas raksturīgas šīs vietas apkārtnei. Klaipēda ir populārākā piejūras kūrortpilsēta Lietuvā. Jūras muzejs un delfinārijs ir vieni no slavenākajiem Klaipēdas tūrisma objektiem. Šilutes muižā ir divi parki - angļu ainavu parks ar pastaigu takām un mežaparku, kas pazīstams kā Varnamiškis, vai "Vārnu mežs". Pakalnė ir unikāla tradicionālā zvejnieku sēta ar dārzkopības augiem, kas raksturīgi Lietuvas mazajam reģionam.

Senie tirdzniecības ceļi izplatīja ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūru, visu tobrīd jauno un nezināmo. 
Tā mācītājs Ernsts Gliks, iespējams, jau uzsācis Bībeles tulkošanu latviešu valodā, dodas no Daugavgrīvas cietokšņa pie Rīgas uz Alūksni. Te viņš pabeidz lielo un nozīmīgo darbu un, atzīmējot to, iestāda pie mācītājmuižas 2 ozolus, kas zaļo vēl tagad. Gliks Alūksnē nodibina arī pirmo skolu Vidzemē, kas domāta latviešu bērniem. Mācītājs, tulkotājs, literāts un izglītības darbinieks – tāds ir Gliks. Pateicoties arī viņa devumam, Vidzemē pēc Ziemeļu kara uzplaukst Brāļu draudzes jeb hernhūtiešī, kas virza tā laika garīgo un politisko attīstību, tuvinot pirmo tautisko atmodu. 
Ļoti īpaša Gaismas ceļa kontekstā ir Piebalga, kurā laikam ejot, veidojas nozīmīga mūsu kultūrtelpa. Tajā kultūra, zinātne un pat politika gūst jaunu nozīmi un skanējumu. Te ir K. Skalbes, brāļu Kaudzīšu, J. Poruka, A. Austriņa un vēl citu nozīmīgu tautas atmodas un sabiedrisko darbinieku dzīves un darba vietas. Īpaša garīgā aura šajā vietā nav zudusi arī tagad.
Ir atjaunota fantastiskā Cesvaines pils, joprojām ripo mazais Gulbenes – Alūksnes bānītis, bet Alūksnes Marienburgas pils mūri rosina iztēli ar apslēptām Templiešu ordeņa bagātībām un leģendu par pils mūros iemūrēto jaunavu Mariju. Ne mazāk intriģējošs ir stāsts par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I, Krievijas valdnieci.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sniedz ieskatu pagātnē un tagadnē, bet Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 unikāli eksponāti no mūsu lauku vēstures un ēkas, kurām jau ir vairāk nekā 100 gadu.

Kafejnīca Roomassaare atrodas netālu no Kuressaare, no kuras paveras gleznains skats uz Roomassaare jahtu piestātni. Vasaras sezonā kafejnīcā pārsvarā gatavo maltītes no vietējiem produktiem, piedāvājot gan saliniekiem, gan tūristiem vienkāršu un tīru vietējo garšu kombināciju. Bez zivīm nekādi!

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.

Muzeja krājumu veido vairāk nekā 40 tūkstoši dažādu priekšmetu, kas atspoguļo Ogres novada kultūrvēsturisko mantojumu no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Ekspozīcija "Pietura Ogre" piedāvā izsmeļošu vēstījumu par Ogres vēsturi, sākot no laika, kad Ķentes pilskalnā apmetās pirmie tā iemītnieki līdz Ogres kūrorta zelta laikiem un padomju periodam, kura laikā Ogre no peldu un atpūtas kūrorta pārvērtās par visā Austrumeiropā zināmu rūpniecības centru.

Muzeja pirmā stāva zālē izstādes mainās ik mēnesi. Tematiskās izstādes veltītas dažādiem vēstures notikumiem un norisēm, bet mākslas izstādēs sevi prezentē Latvijas un Ogres novada mākslinieki. Muzejā notiek pasākumi un koncerti, muzejpedagoģiskās programmas un radošās darbnīcas.

Iespējams pieteikt ekskursiju pa Ogres pilsētu.

Pilnveidojot sentēvu radītās receptes (vienu no vecākajiem maizes pagatavošanas veidiem, kas nācis no 12. gadsimta) un sekojot līdzi mūsdienu “garšu pieprasījumam”, ceptuves saimnieks Jānis Kurpnieks pēc paša radītajām receptēm maizi ir papildinājis arī ar īstiem ķiplokiem, sēklām, dzērveņu sukādēm, žāvētiem augļiem utt..

“Tērvetes maize” piedāvājumā ietilpst vairāk nekā 12 maizes veidi, tajā skaitā augļu un ogu maize, kas kļūst par veselīgu desertu un, ko var ēst smalkmaizīšu vietā. Savukārt, tik pieprasītā tīrgraudu maize, kurā nav ne grama miltu -šī veselīgā uzkoda guvusi īpašu atzinību vegānu un veģetāriešu vidū. Ceptuves lielākais lepnums ir rudzu pilngraudu rupjmaize un saldskābmaize, kuru sastāvā nav kviešu miltu, kas mūsdienās ir liels retums. Rudzu maizes mīklu plaucē, kā rezultātā veidojas dabīgie cukuri, E un B vitamīns. Mīklu raudzē ozolkoka abrās ar pašu gatavotu ieraugu no abrkaša (iepriekšējā cepiena mīklas). Katrs klaips tiek veidots ar rokām uz lizes. Maizi cep īstā ar skujkoka malku kurināmā krāsnī. Rupjmaize no citiem mājražotājiem Latvijā atšķiras ar to, ka tā tiek cepta lielos klaipos, kas ir 8- 9 kg smagi un garumā sasniedz pat pus metru. Šādā klaipā maizes garšas “buķete” būs spēcīgāka un derīguma termiņš ilgāks.

Rupjmaize ar šķeltajiem rudzu graudiem un tīrgraudu (bezmiltu) maize ir saņēmusi “Zelta kvalitātes zīmi” pārtikas produktu konkursā – “Novadu garša Latvijā 2020”.

Tiek piedāvātas ekskursijas un meistarklases, kurās var iepazīt maizes tapšanas procesu un pašiem līdzdarboties tās pagatavošanā.

Kopš 2016. gada maija Sarkaņu skolas lielajā ēkā apmeklētājiem durvis vērusi  Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja etnogrāfijas un sadzīves priekšmetu atklātā krātuve. Te ir iespēja ieraudzīt, meklēt un atrast aizgājušo laiku, par to stāsta jau iekārtotajās telpās izvietotās lietas. Te ir iespēja redzēt priekšmetus, kas vēl nav skatīti muzeja ekspozīcijās un izstādēs, bet skolēni, studenti, amatnieki, ikviens interesents tos var izzināt pētnieciskos nolūkos (autore: Inese Sudāre).

Uzņēmums nodarbojas ar dabas tūrisma pasākumu organizēšanu: agrā pavasarī – izbraucieni ar plostiem, vasarā – laivošana ar smailēm (kopā ar bebru dzīves vērošanu), visu gadu – pārgājieni ar sniega kurpēm pa Igaunijas augstajiem un zemajiem purviem, ziemā – izbraucieni ar stumjamām ragaviņām. Pieredzējuši pārgājienu vadītāji pastāstīs interesantus notikumus un faktus par Igaunijas dabu un kultūru.

Tahku piekrastes māju saimnieces vada gurķu marinēšanas un skābēšanas darbnīcas, kurās valda priecīgs gars. Gurķu festivāls Tahkuranna notiek katru gadu 20. augustā, tur var nopirkt arī konservētus gurķus, vietējo pārtiku un rokdarbus, piedalīties meistarklasēs, kā arī darināt rokdarbus.