Atrodas Ventas kreisajā krastā aiz Kuldīgas Senā ķieģeļu tilta, Pils ielā 4. Par būvmateriāliem ēkas celtniecībai (1735. g.) kalpoja izpostītās hercoga pils laukakmeņi, bet pašu namiņu uzbūvēja uz terases, kas ir pēdējā līdz mūsdienām palikušā Kuldīgas pils mūra fragmenta palieka. Pils sarga namiņu (saukts arī par Bendes namiņu) pārbūvēja 19. gs. Apskatāms no ārpuses.

Lodes muižas ēkas izvietojušās t.s. Lodes – Taurenes subglaciālās iegultnes (cauri tek Gauja) austrumu nogāzē. Muižas apbūve tapusi 19. gs. pirmajā pusē, bet kungu māju (klasicisma stils) cēla 1815. g. Pēdējie īpašnieki, kas šeit saimniekoja (līdz 1939. g.) – bija Šmidtu dzimta. Mūsdienās muižas pilī vasarās dzīvo LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes studenti, kuriem šeit ir lauku prakšu norises vieta. Kungu māja apskatāma no ārpuses.

Koka skatu tornis atrodas blakus Kolkasraga priežu takai. No tā redzama ar priedītēm aizaugusi „stiga” – t.s. Šautuve, kuru padomju laikā izmantoja šaušanas apmācībām. No torņa skatu platformas labi saskatāma Kolkas bāka, kas atrodas 5 km attālumā no Kolkasraga.

Atrodas Viļānu dienviddaļā, Maltas upītes krastos, kuras tecējumu pārtrauc Viļānu HES. Par muižu atrodamas ziņas jau no 15. gs. beigām, kad tā piederēja bruņiniekam J. Loem. Līdzīgi kā Vidsmuiža, arī šī bija viena no Latgales lielākajām muižām, kurai piederēja zemes > 49 000 ha platībā. 18. - 19. gs. mijā ap muižu sāka veidoties Viļānu miests. Muižas dzīvojamo ēku, kas apskatāma tikai no ārpuses, ieskauj parks.

Vienu no skaistākajiem Latvijas daiļdārziem var iepazīt ne tikai tās autores pavadībā, iegūt vērtīgus padomus, bet arī iegādāties koku, krūmaugu, ziemciešu, dienziežu, ārstniecības augu u.c. stādus, kā arī ēdamās puķes! Florista pakalpojumi.

Saimniecībā no rabarberiem, bērzu sulām un āboliem ražo mājas vīnu. Apmeklētāji var iepazīt vīna darītavu un ražošanas procesu. Produkcijas degustācija un iegāde.

Keues muiža pirmo reizi tika sākta būvēt ap 1241. gadu. Muiža tika resaurēta, iedvesmojoties no ēkas interesantās pagātnes un izmantotā izdoma liek tai izcelties starp visām pārējām muižām. Keues muiža ir apbalvota ar balvu "2016 World Boutique Hotel Award" kategorijā ''World’s Most Inspired Design Hotel.''

Celts 19. - 20. gs. mijā. Blakus tam - Vēršupītes labajā krastā atrodas viens no populārākajiem Latvijas sēravotiem – t.s. “Ķirzaciņa”. Avots iztek no akmenī veidotas ķirzakas veidola, kas tapis 1949. g. (tēlnieks J. Bajārs). Tā ūdens ir veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi. Netālu no paviljona uzmeklējama Jāņa Lībieša alejas zīme. J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.