Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Meklējams Mazā Ludzas ezera ziemeļaustrumu krastā. Muzeja brīvdabas nodaļā iepazīstama zemnieka dzīvojamā māja (dūmistaba), dzīvojamā ēka, vējdzirnavas, rija un Latgales keramiķa Polikarpa Vilcāna darbnīca. Tā teritorijā tiek organizēti ar amatniecību un dažādiem kultūras notikumiem saistīti pasākumi. Vieta, kas Latgales kultūras izziņas nolūkā, ir noteikti jāapmeklē. Blakus muzejam atrodas plosta piestātne izbraucieniem pa Mazo Ludzas ezeru (pēc iepriekšēja pieteikuma) un atpūtas vieta.

N/A

Vidzemes skaistākās upes ieteka. Piekrastes posmā starp Gaujas un Daugavas ietekām atrodas viens no lielākajiem Latvijas kāpu kompleksiem ar izteiktām paraboliskām kāpām, kas apaugušas ar mežu (mežainas jūrmalas kāpas). Šī iemesla dēļ šī ir populāra Rīgas un Saulkrastu apkaimes atpūtas (rekreatīvā nozīme) teritorija. Atrodas Piejūras dabas parkā.

N/A
Andrupenes dabas takā var iepazīt sūnas, pārliecināties par sfagnu lielo ūdens uzsūkšanas spēju, gar laipas malām ieraudzīt apaļlapu raseni un purva dzērveni, apskatīt spilves, vaivariņus un purva vārnkāju, kā arī purva pasauli. Takas garums ~ 750m.
N/A

Ne – biologam šī teritorija nebūs saistoša – grūti pieejams, atrodams un vēl grūtāk caurbrienams purvainu mežu masīvs Ziemeļos no Rīvas ciema. Nav domāts un piemērots apmeklējumiem.

N/A

Atrodas A9 autoceļa malā, 0,5 km no Lestenes pagrieziena Rīgas virzienā. Akmens (autors O. Feldbergs) uzstādīts 1991. gadā (bijušo „Rumbu” māju vietā), pieminot Kurzemes cietokšņa aizstāvjus, kas, izturot desmitkārtīgu padomju armijas pārspēku, ļāva ~ 300 000 latviešu kara bēgļiem emigrēt no sekojošā padomju terora.
 

N/A
Ap 200m garš un līdz 15m augsts ainavisks atsegums upes labā krasta asā līkumā. Tam iepretim otrā krastā (500m) Līgatnes dabas takas.
N/A

Centrālā un arī skaistākā Traķu iela, kas ved cauri Traķu pussalas ziemeļu daļai, ko kādreiz sauca arī par „Mazo pilsētu”. Ielas abās pusēs ir redzami visdažādāko krāsu koka namiņi. Te jāatceras, ka tipiskai karaīmu mājai uz ielas pusi ir vērsti trīs logi! Karaīmu ielas rietumu pusē (Karaīmu 30) atrodas viens no retajiem pasaules karaīmu lūgšanas dievnamiem – kenēze (kenesa) – vienstāva koka ēka ar zilganu jumtu. Savukārt, ēkā Karaīmu ielā 22 ir izveidota etnogrāfiska izstāde (Karaimų etnografine paroda).

N/A

Atrodas Burtnieku ezera D krastā, kur plašā apkārtnē regulāri applūstošas palieņu pļavas - nozīmīgs griezes un citu putnuuzturēšanās un ligzdošanas vieta. Atrodas Burtnieku ezera pļavu dabas liegumā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Iepazīstina ar Burtnieku parku un Burtnieku muižas kungu māju.

N/A

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

N/A

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms appludināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns - viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, kura līdz 20 m augstā klints (Andreja klints) bija Daugavas kanjona sastāvdaļa. Pie Oliņkalna Daugavā pirms appludināšanas bija stipra krāce, kas apgrūtināja plostnieku darbu. Mūsdienās Oliņkalns ir neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē (zinātājs pamanīs no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem), ko no krasta atdala 0,3 km plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Uzskata, ka Oliņkalnā 13. gs. atradusies Alenes pils. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.

N/A

Kalējs labprāt pastāstīs par amata prasmi, parādīs dažādus darba paņēmienus un izkals kādu dzelzs priekšmetu. Te var uzzināt par ogļu dedzināšanu, apskatīt 1887. gadā celto dzīvojamo riju, rijas apkurināšanas sistēmu, un noklausīties stāstus par labības žāvēšanu, kulšanu un vētīšanu.

N/A

Atrodas pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejā 98. Dievnamu sāka celt 1840. g. (iesvētīja 1846. g.) un tas uzskatāms par pilsētas vecāko sakrālo būvi. Nekvalitatīvu būvniecības materiālu izmantošana un cēlāju pieredzes trūkums bija iemesls, kādēļ 1854. g. to nācās pārbūvēt. Pie baznīcas atrodas 1867. g. būvēta Sv. A. Ņevska kapliča, kas veltīta cara Aleksandra II paglābšanās faktam vilciena katastrofā un stikla mauzolejs, kurā apbedīts baznīcas mecenāts ģenerālis Karaulovs (šobrīd tiek restaurēts). Dievnams ir atvērts arī apmeklētājiem.

N/A

Arī 18. novembra laukums. Tas sācis veidoties 18. gadsimtā kā tirgus laukums. Tā dominantes bija 1752. g. celtais rātsnams (nav saglabājies) un aptieka, kas šajā ēkā darbojas no 1810. g. līdz pat mūsdienām. 2010. gadā laukumā izveidota strūklaka, kam ir pilsētas ģerboņa forma.

N/A

Amatniecības centrā, kas atrodas bijušās Svētes muižas teritorijā, organizē radošās darbnīcas. Te var iegādāties jau gatavus keramikas izstrādājumus, gan veikt individuālos pasūtījumus.

N/A

Pie ceļa, kas no Bernātu ciema centra ved uz jūru, redzamas augstas ar mežu apaugušas kāpas. Uz vienas kāpas (ir norāde) novietots piemiņas akmens ar pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes 1924. g. teiktiem vārdiem: “Te jābūt kūrortam.” Atrodas Bernātu dabas parkā.

N/A
3 dienas

Maršruts iepazīstina ar Ziemeļvidzemes mājražotājiem, zemnieku un piemājas saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Cēsis, kas pazīstama ar viduslaiku noskaņu apdvesto vecpilsētu, pils drupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu u.c. objektiem. Tālākajā gaitā maršruts izlokas cauri Gaujas Nacionālajam parkam (Ungurmuiža, Ungura ezers, Straupes viduslaiku pils un baznīca), atduras Saulkrastos pie jūras malas un gar to virzas tālāk līdz Tūjai, kur atkal pagriežas iekšzemē. Limbažos aplūkojamas viduslaiku pils drupas, muzeju, B. Kārlim veltītais piemineklis u.c. objekti. Tālāk dodamies uz Valmieru (Sv. Sīmaņa baznīca, pilsdrupas, muzejs, Sajūtu parks u.c.), Rūjienu un Naukšēniem, kur iegriežamies Naukšēnu muižā. Pa „Ziemeļu stīgu” nokļūstam līdz Kārķiem, lai tālāk cauri Smiltenei dotos uz teikām apvīto Raunu (Raunas Staburags) un atgrieztos atpakaļ starta punktā. 

N/A

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

N/A

Viena no neparastākajām Latvijas pilsētām, kas kā kūdras fabrikas ciemats izveidojās 20. gs. 50. - 60. gados. To plānoja pēc „spilgtākā” padomju arhitektūras parauga ar centrālo laukumu (ar vadoņa pieminekli) un radiāli izejošām ielām. Apskates vērts ir Kultūras nams (Uzvaras ielas gals) – t.s. Staļina klasicisma arhitektūras paraugs.

N/A

Puises ragā (Puise nina) ir uzcelts divstāvīgs atpūtas nams, kas apvienots ar putnu vērošanas torni. No tā paveras skats uz piekrasti, kas ir iecienīta migrējošo zosu atpūtas vieta. Šī ir privāta teritorija, kuras apskati vēlams saskaņot ar īpašnieku.

N/A

Ārkārtīgi ainaviska teritorija Augšzemes augstienes centrālajā daļā ar vairākiem ezeriem - Medumu, Lielo un Mazo Ilgas, Šķirsteņu un dažām mazākām ūdenstilpēm. Medumu ezera salām ir dabas lieguma statuss. Teritoriju šķērso vairāki grantēti ceļi, no kuriem dažviet paveras brīnišķīgas, bet nelabiekārtotas skatu vietas. Teritorijā atrodas Medumu katoļu baznīca. Piemērota teritorija dažādu aktīvā tūrisma veidu attīstībai. Dabas parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.