| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Akmeņupīte, kas traucas lejā no Augšzemes augstienes uz Dvieti un tālāk – Daugavu straujo tecējumu var novērot tikai pavasaros vai pēc lietavām. Pārējā laikā tā ir sekla upīte ar akmeņainu gultni. Upītes krastos ir izveidota jauka taka ar vairākām atpūtas un ugunskura vietām (ir malka), bet slāpes var veldzēt no avotiem.
|
||
|
Šis avots ir pazīstams kopš seniem laikiem. Kalpo kā laba dzeramā ūdens ņemšanas vieta. |
||
|
"Bielēs" saimnieko jauna ģimene, kas Rīgas steigu ir nomainījusi pret lauku mieru, vēlas atjaunot pazaudēto saikni ar Zemi, iemācīties saklausīt un sajust gadalaikus, kā arī izveidot pašpietiekamu saimniecību. Saimniekiem patīk viss, kas ir dabisks un varbūt pat nedaudz netradicionāls. Patīk eksperimentēt un nepatīk pilsētas stīvums. |
||
|
Ciemgaļu mežābele (Malus sylvestris) ieguvusi savu nosaukumu no tuvējām mājām un aug Kuldīgas novada Turlavas pagastā. Tā atklāta 1986. gadā, bet tās mūžs mērāms vairāk nekā 300 gadu. Savulaik bijusi Latvijā dižākā mežābele, šobrīd ar savu apkārtmēru 3,67 metri ierindojas ceturtajā vietā. Ciemgaļu mežābele ir iesaukta par brīnumkoku, jo nolūzušais zars spējis iesakņoties. 2011.gadā no mežābeles izdevies dabūt potzaru, tas uzpotēts un iestādīts līdzās sirmajai ābelei. |
||
|
"Pūres beķereja" atrodas pilsētas galvenās gājēju ielas malā. Cep speķa pīrādziņus, biezpienmaizītes, kanēļmaizītes, kliņģerus un tortes. Piedāvā vintage stila velosipēdu nomu. |
||
|
Saimniecības darbības veidi: liellopu un jaunlopu, garšaugu, mētru un bērzu stādu audzēšana un realizācija. Tūrisma pakalpojumi - apskatāmas skulptūras no sūnām un citiem materiāliem, saimniecības un dzimtas vēsture, seni darbarīki, ārstniecības augu, garšaugu un dažādu veidu mētru kolekcija, putni un poniji. |
||
|
Pirmā maiznieku konkursa uzvarētājs cep rupjmaizi pēc tradicionālas receptes, izmantojot Sangastes dzirnavās maltos rupjos rudzu miltus. |
||
|
Sarkanās klintis savu vārdu ieguvušas pateicoties sarkanajiem iežiem. Tieši sarkanā ir mīlestības krāsa, tāpēc sarkanās klintis ir romatiska pastaigas vieta mīlniekiem. Smilšakmens klintīs redzamas plaisas, kas sašķeļ sarkanīgos iežus, radot neparastu dabas mākslas darbu. To virsma ir diezgan izrobota, kas veido klintīs nelielas alas un nišas. Sarkanajās klintīs ir arī daudz dažādu avotiņu. Pazīstamākais no tiem ir Rūcamavots. Tam ir šāds nosaukums, jo tas, nākot ārā no zemes, izdod nelielu rūkoņu. |
||
|
Akmeņraga bāka padomju lielvaras laikā kalpojusi jūras navigācijas nodrošināšanai. Padomju laikā visām Latvijas bākām bija īpašs statuss un civila persona nedrīkstēja izrādīt par tām pastiprinātu interesi. Ir zināmi stāsti, ka atsevišķi vēstures pētnieki "pa kluso" tās fotografējuši, jo atklāta jūras krasta un tajā esošu stratēģisku objektu fotografēšana bija aizliegta. Šobrīd bāka un tai piederošās ēkas atrodas Latvijas Jūras administrācijas īpašumā. Akmeņraga bāka ir apskatāma arī no iekšpuses un ir atvērta apmeklētājiem.
|
||
|
Tradicionāls igauņu ēdiens no bioloģisko saimniecību Saare Ubin un Vatsliku produktiem. |
||
|
Trešā lielākā Igaunijas sala. Klāta ar skaistām kadiķu audzēm, nelieliem dolomītu atsegumiem jūras krastā un zvejnieku ciemiem piekrastē. |
||
|
The Gauja is the most beautiful river in Latvia, with an impressive river valley that is up to 80 metres in depth. Picturesque sandstone outcrops rise above the river. The Gauja is a calm river, with just a few small rapids. Leisure boating is perfect here. Between Cesis and Sigulda, the Gauja flows through the Gauja National Park . There are several well-appointed facilities for boaters on the banks of the river, with benches, tables, places for campfires, firewood and information stands.Several interesting heritage sites on the way - Ligatne Oldfashioned ferry, Turaida medieval castle and Krimulda Manor. |
||
|
Vienā no Kalnmuižas ēkām ir uzcelta krāsns, kurā saimnieces cep rudzu maizi ar sēkliņām, saldskābo maizi un maizi ar žāvētiem augļiem. Piedāvā izzinošu ekskursiju, līdzdalību maizes sagatavošanas procesā, degustāciju un izcepto kukulīšu iegādi. |
||
|
Atrodas pilsētas centrā - Tirgus laukuma malā. Dievnams tapis 1495. g., pēc Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga (~ 1450. – 1535.) pavēles. Gadsimtiem ritot, ēka pārbūvēta un tagad redzamais tornis celts 1907. g. Baznīcā apskatāmi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi: altārglezna “Golgāta” - H. Kīperta darināta kopija (pēc K. Arnoldi Kandavas luterāņu baznīcas oriģināla (1864. g.)), muižniekam Fīlipam Drahenfelsam veltīta epitāfija (B. Bodekers, 16. un 17. gs. mija), A. D. Tīzenhauzenas kapu plāksne (1648. g.), kristāmtrauka pamatne (18. gs.) un piemiņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem (1925. g.). Ap Tirgus laukumu (atjaunots, jauka strūklaka) izvietojies Dobeles vēsturiskais centrs. |
||
|
Maršruts "Murjāņi - Līgatne" ved caur Gaujas senieleju ar devona smilšakmens atsegumiem, raksturīgo augu valsti un dzīvniekiem. Krastos sastopami Latvijā lielākie nogāžu un gravu meži ar liepām, ozoliem, gobām un ošiem. Upes līkumos palienē aug baltalkšņu un vīksnu audzes. Uz koku stumbriem atrodams plaušķērpis. Senieleja bagāta ar sausokņiem un kritalām, tāpēc Gaujas krastu mežos dzīvo visu Latvijā sastopamo dzeņu dzimtas sugu putni. Smilšainajās Gaujmalas pļavās un Gaujas vecupēs ir bagātīga bezmugurkaulnieku fauna. Upes krastos ir smilšakmens klintis ar čurkstu alām un zivju dzenīša ligzdām. Klinšu pakājē iztek avoti, kas uztur mikroklimatu ielejā. Gauja ir nozīmīga arī kā Latvijas lielākā lašupe. Maršruts ir daļēji marķēts un papildināts ar norādēm un informācijas stendiem. |
||
|
Pavasaros Lielupes palos regulāri aplūstoša teritorija – palieņu pļavas un putniem nozīmīga vieta. Teritorija labi pārskatāma no Rīgas – Liepājas šosejas un blakus pieguļošā Kalnciema ceļa. Teritorijā izveidota atpūtas vieta un izvietoti informācijas stendi. |
||
|
Saimniecībā no dažādu augu sēklām ražo maisījumus, kas lieliski papildina cilvēka organismu ar nepieciešamajām vielām. Apmeklētāji var noklausīties stāstījumu, iegādāties produkciju un degustēt kaņepju pankūkas. |
||
|
Atrodas t.s. Baznīcu kalnā – 18. novembra ielā 66. Apjoma ziņā – lielākais Daugavpils luterāņu dievnams, kuru cēla laikā no 1891. - 1893. g. neogotiskā stilā no sarkanajiem ķieģeļiem (arhitekts Vilhelms Neimanis). 1941. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā lielākā daļa no tās sākotnējās iekārtas. Turpmāko divu gadu laikā baznīcu daļēji atjaunoja, taču vēlāk tajā izveidoja noliktavu u.c. baznīcai „nepiederīgas” iestādes. 1985. g. ēka vēlreiz cieta ugunsgrēkā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāka baznīcas atjaunošanas darbus, uzstādīja solus un altāri, kas ir Ogres Amatniecības vidusskolas audzēkņu darinājums. |
||
|
Renda ir sena apdzīvota vieta, kas vēstures avotos minēta jau 1230. gadā. 13. gs. Renda bija viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kad 1235. gadā notika Kursas dalīšana, Rendas novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties ordeņa iniciētajos karagājienos. Kurzemes hercogistes laikā (1562. – 1795.), neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, sevišķi hercoga Jēkaba (1642. – 1682.) valdīšanas laikā. 17. gs. Renda kļuva par attīstītu manufaktūru centru, kurā attīstījās kokapstrāde, bija ierīkoti un darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, parfimērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Iepriekš minētais tika izpostīts Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.). 19. gs. nodedzinātās Rendas pils vietā tika uzcelta ķīmisko vielu ražošanas fabrika, strādāja viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Paralēli tam sāka attīstīties kultūras dzīve. Rendiniekus nesaudzēja abi 20. gadsimta pasaules kari un pēcāk sekojošās represijas, kā rezultātā izveidojās t.s. Kureliešu bataljons – mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Mūsdienās Renda ir mazs un kluss ciems, kurā apskatāma Lielrendas muiža, Rendas baznīca, Velna laiva pie Abavas un Īvandes ūdenskritumi. |
||
|
Ošvalkos – apdzīvotā vietā starp Jūrkalni un Sārnati ir uzstādīta piemiņas zīme "Cerību bura”, kas veltīta tiem latviešu bēgļiem (1944. - 1945. g.), kas pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju devās zvejas laivās. Zīme izvietota krasta kāpās starp ceļu un jūru. |
||