| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
 |
Jūrskolā (1894. – 1914.) izglītību ieguvuši vairāk kā
1000 studenti. Padomju laikā te atradās Padomju armijas robežsardzes punkts.
Saglabājies robežsargu tornis. Pa ceļam uz jūrskolu redzamas mežainas jūrmalas
kāpas ar nelielām ēkām, kas rada interesantu piekrastes ainavu. Ceļu, kas
savienoja Jūrskolu ar jūru kādreiz sauca par Kapteiņu gatvi vai Kapteiņu ceļu
|
|
 |
Piedāvā dažādziedu, meža, viršu, liepziedu, ziedputekšņu, bišu maizes, propolisa u.c. biškopības produktu iegādi. Dalās pieredzē un izrāda piemājas dravu. |
|
 |
Engures apkaimē aug 22 no Latvijā sastopamajām 32 orhideju dzimtas sugām .Lai dabas parka apmeklētājiem dotu iespēju aplūkot šīs interesantās augu sugas, ierīkota Orhideju taka. Kopējais takas garums ir 3.5 km, tā sākas netālu no Engures Ornitoloģisko pētījumu centra, līkumo caur kalcifilajiem purviem un mežam putnu novērošanas torņa virzienā, un aizvijas tālāk gar atjaunoto ezera piekrastes pļavu, kurā mīt govis un zirgi. Takas sākumā novietotajā informācijas zīmē attēlotas ne tikai apkārtnē sastopamās orhidejas. Tur iespējams gūt daudzpusīgu informāciju arī par citām interesantām Engures ezera dabas parka augu sugām.
|
|
 |
Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta. |
|
 |
Z/s Kotiņi pamatnodarbošanās ir graudkopība ar specializāciju sēklkopībā. Vieni no lielākajiem sēklas ražotājiem valstī. Apsaimniekojamās zemes platība ir 4500 ha, no kuriem 3500 ha ir augstu kategoriju sertificētas sēklas lauki. Audzē kviešus, miežus, rapsi, pupas, zirņus, auzas, rudzus, eļļas rutkus, sinepes, griķus, āboliņu, sarkano auzeni, timotiņu, Speltas kviešus. Saimniecība piedāvā produktus ar pievienoto vērtību:
Daļa no Kotiņu produktiem ir atzīti ar zaļās karotītes kvalitātes zīmi! Kotiņi ir saimniecība, kur lieto Latvijā ražotu 100% zaļu enerģiju. |
|
 |
Pededzes upes palieņu pļavās un to apkārtnē 200 ha platībā audzē ~ 350 staltbriežus, stirnas un mežacūkas. Briežu dārza teritorijā uzcelti torņi graciozo meža dzīvnieku vērošanai. Izrakti dīķi komercmakšķerēšanai. Ekskursijas savlaicīgi saskaņojamas! |
|
 |
Tagadējā Daugavgrīvas cietokšņa vietā pirmo nocietinājumu 1608.gadā poļu-zviedru kara laikā uzbūvēja zviedru armija. 17.gs. četrdesmitajos gados zviedru armija šeit uzbūvēja modernu cietoksni ar pieciem bastioniem un diviem vārtiem. Te bija izvietoti 120 lielgabali un mortīras, zaldātu kazarmas, virsnieku dzīvokļi, garnizona baznīca, pārtikas un munīcijas noliktavas. Ziemeļu kara rezultātā 1710.gadā cietoksnis nonāca Krievijas armijas rokās. Arī pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā šeit izvietojās PSRS Jūras Kara flotes vienības. Diemžēl, bet unikālais vēstures piemineklis, kas atrodas valsts galvaspilsētā šobrīd publiski nav pieejams. Ļoti aptuvenu priekstatu par to var gūt, apskatot no ārpuses, kur redzami mūri, bastioni, cietokšņa grāvis un neliela daļa no vecās baznīcas. Blakus cietoksnim atrodas bijušā PSRS armijas daļa ar pamestām ēkām un pieminekli karavīriem, kas dienējuši zemūdenēs. Cietoksnis publiskai apskatei pieejams sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 16.00. |
|
 |
Atrodas Jēkabpils pievārtē, Rīgas – Daugavpils autoceļa (A6) malā, 141. kilometrā. Moteļa pirmajā stāvā ir kafejnīca un viesību zāle. Iecienīta tālbraucēju šoferu maltītes ieturēšanas vieta. |
|
 |
Palūšē atrodas nacionālā parka administrācija (izveidota neliela ekspozīcija) un tūrisma informācijas centrs, kempings, nesen atjaunotā laivu bāze un viens no biežāk apmeklētajiem parka objektiem – Palūšes baznīca (Palūšės bažnyčia), kas celta 1757. gadā. 2008. g. No dievnama apkārtnes paveras jauks skats uz Lūšu (Lūšiai) ezeru, īpaši saulrietos, kad baznīca iegūst teiksmainu nokrāsu. Blakus baznīcas žogam aug vecais Palūšes ozols. Uzskata, ka tā vecums varētu būt ~ 350 – 400 gadi. |
|
.jpg?size=160) |
„Jokas” atrodas 4 km austrumos no Turlavas. Saimnieks Jānis Uzulēns uzņēmumu mērķtiecīgi attīstījis un paplašinājis kopš tās dibināšanas 2011. gadā. Saimniecības lepnums ir gaļas lopu ganāmpulks, kurā ir ap 70 govju, kā arī pieci zirgi. Saimniecībā ražo desas un citus gaļas produktus. Saimniecība piedāvā arī citus pakalpojumus – apsaimnieko mežus un nodarbojas ar zivsaimniecību. |
|
 |
Tiek uzskatīts par Latvijas, iespējams, - Baltijas kuplāko ozolu. Vainaga izmēri ir 33 x 31 m.
|
|
 |
Āžmuguras akmens ir pelēkbrūngana trijstūra akmens prizma, kura
atgādina āža muguru.
|
|
 |
Zemnieku saimniecība "Pīlādži" atrodas Durbes pagastā, Durbes novadā. Saimniecības pamatnodarbe ir graudaugu audzēšana. Papildus saimniecībā nodarbojas ar lopkopību, puķu stādu un dārzeņu audzēšanu. |
|
 |
Līdzīgi kā ar Alsungas mežiem – apmeklējumiem nepiemērota un nespeciālistam „neinteresanta” teritorija. Taču nelielu tās daļu var apskatīt no Sakas – Apriķu ceļa (neliels klajums – izcirtums), neieejot lieguma teritorijā. Dabas liegums veidots g.k. grīņu sārtenes aizsardzībai, kurai šeit ir viena no nozīmīgākajām Latvijas dzīves vietām.
|
|
 |
Neliela pilsētiņa ceļā no Rīgas uz Bausku. Pilsētas vārds rakstiskajos avotos ir pieminēts 1492. g. Apskatāma luterāņu baznīca un bijušās muižas parks. |
|
 |
Apskatāmi poniji, ēzeļi, punduraitas, pundurkazas, pundurtruši, pundurcūkas, lama, vistas un citi mājputni. Bērniem iespējama vizināšanās ar poniju vai ēzeli, kā arī zivju barošanu. Iekārtots rotaļu laukums un piknika vieta „Pundurīšu paradīzē”. |
|
 |
Liegums veidots Austrumkursas augstienes Lielauces pauguraines ainaviskās daļas aizsardzībai, kurā ietilpst Zebrus un Svētes ezeri. Zebrus ezera ziemeļaustrumu krastā paceļas Ezerlūķu pilskalns. Savukārt, ezera austrumu krastā atrodas laivu bāze, skatu tornis, pieejama informācija par ezera izmantošanas iespējām. Teritorijā atrodas aizsargājami biotopi – avotu purvi, purvaini meži, aizsargājamas putnu un sikspārņu sugas. |
|
 |
No Sv. Sīmaņa luterāņu baznīcas torņa labi saskatāma Valmieras centrālā daļa un Gaujas krasti. Skaidrā laikā redzams Zilais kalns. Apskatāmas arī baznīcā esošās kultūrvēsturiskās vērtības un vienas no Latvijas skanīgākajām ērģelēm.
|
|
 |
Žiļu ģimenes saimniecību izveidoja, uztur un par to rūpējas viena ģimene. Ziņkārīgie atpūtnieki pastaigas laikā var redzēt, kā izskatās baltie pāvi, fazāni, pīles, vistas, poniji, „Šarolē” šķirnes franču liellopi, Lietuvas baltās genofonda cūkas. |
|
 |
Atrodas Lubāna rietumu krastā pie ezera ieskaujošā dambja un Zvidzes kanāla, no kura redzama aizaugusī ezera ziemeļrietumu daļa, Akmeņsala un milzīgais ezera ūdens klajs; trešais – Lubāna dienvidu krastā pie dambja un Īdeņas kanāla, no kura var aplūkot „tipiskas” mitrāju ainavas – niedrājus, aplūstošus krūmājus, mitras pļavas, aizaugušo ezeru. |
|
