Saimniecībā, kura atrodas pašā Sēlijas novada centrā, aug un zied vairāk nekā 400 dažādu rožu šķirnes, kā arī siltumnīcās tiek audzēti dažādi dārzeņu un puķu stādi. Iegādei tiek piedāvāti dažādi viengadīgie augi, vairāki simti rožu stādi un ēdamaugu stādi siltumnīcai un dārzam. 

No vēsturiskā un arhitektoniskā viedokļa – interesants 17. - 19. gs. pilsētbūvniecības piemineklis. Vecliepāja atrodas Vecā tirgus un Kuršu laukuma rajonā, kur no 16. gs. 60. gadiem notikusi tirdzniecība. Līdz 1792. g. Kuršu laukums bija arī soda izpildes vieta. 1910. g. tam līdzās izveidoja tagadējo Pētertirgus paviljonu. Palūkojoties kartē redzams, ka ielu tīkls līdz pat mūsdienām ir daļēji saglabājis viduslaiku pilsētu centriem raksturīgo haotiskumu.

Atrodas Vihula Manor Country Club&Spa kompleksā, vēsturiskajā ledus pagrabā. Lauku krodziņa divos stāvos ir pieejamas vietas līdz 100 viesiem. Krodziņā ir kaļķakmens sienas, kas izdekorētas ar veciem lauksaimniecības darbarīkiem, koka sijas, viesmīles ir ģērbušās igauņu tautas tērpos. Igauņu folkloras mūzika, tradicionālā igauņu lauku virtuve, kuras pamatā ir dabiski un ekoloģiski produkti, un plašs alus klāsts. Grupām - tradicionālas igauņu pusdienas un vakariņas bufetes veidā, kā arī iespēja pasūtīt folkloras deju priekšnesumu vai tradicionālu igauņu dzīvo mūziku.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Amatas pagasta Dīķīšos viesus sagaidīs Samojedu šķirnes suņi un inteliģenti ēzelīši, kas aizvedīs līdz glempingam dīķīša pakājē. Piedāvā iznūjot divu garumu takas vai izbaudīt to iespēju, kad latvietis dalās sēņošanas un ogošanas vietās. Īpašs piedzīvojums ir glezu veidošana no mežā salasītiem dabas materiāliem. Kultūrvēstures interesenti var iepazīt latviešu tautas tērpu kolekciju, uzlaikot to un noorganizēt paši savu fotosesiju. Ekstrēmu izjūtu cienītājiem patiks izbrauciens ar kvadraciklu. Bet, ja patīk makšķerēt, var ņemt līdzi nepieciešamo inventāru. Organizē uguns rituālus gadskārtās un ģimenes godos. Tāpat saimnieki piedāvā arī uz ugunskura vārītu zupu un dažādu svaigā siera gatavošanas meistarklasi.

Piedāvā nakšņot glempinga teltī. Naktsmājas ir piemērotas arī cilvēkiem ratiņkrēslā, t.sk. ar atbilstoši izbūvētu mazmājiņu!

Kretoņu (Kretuonas) ezera dienvidu krastā (ezeru gan neredz aizauguma dēļ) meklējams Kretoņu ciems. Šķiet, ka šī vieta ir „aizķērusies" pagātnē. Cauri ciemam iet viena iela, kurai abās pusēs izvietojušās 19. – 20. gs. mijā (dažas pat mazliet agrāk – 19. gs. vidū) celtās saimniecības. Te redzamas gan dzīvojamās, gan saimniecības ēkas, kuras rada etnogrāfiska brīvdabas muzeja sajūtu. Dažas no tām gan ir „padevušās" laika zobam. Lai vai kā, šis ir viens no neparastākajiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem, kuru pa „galveno ielu" vērts izstaigāt visā garumā. Šim, tāpat kā pārējiem etnogrāfiskajiem ciemiem ir piešķirts kultūras mantojuma objekta statuss.

Atrodas Amatas ielejas augstajā krastā, autoceļa (A 2) Rīga – Veclaicene malā. Plašs ēdienu klāsts, lielas porcijas, iecienīta tālbraucēju šoferu maltītes ieturēšanas vieta.

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.