Slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs valda Kurzemē un Zemgalē apaļus 40 gadus (1642-1682). Šajā laikā viņa pārvaldītajā zemē notiek lielas pārmaiņas – strauji attīstās kuģu būve, parādās pirmās manufaktūras un uzlabojas lauksaimniecības ražošanas apjomi. 
Hercogam izdodas radīt lielu floti, kuras kuģi ved uz Rietumeiropu labību, gaļu, sviestu, vilnu, kokmateriālus un visu to, ko saražo viņa manufaktūras un Zemgales un Kurzemes muižas. Flote ir liela un spēcīga, tā ne tikai kuģo uz Eiropu, bet sasniedz arī Tobago un Gambiju, tur dibinot kolonijas un vedot uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. 
Hercogistē būvē kuģus, ražo papīru, salpetri, auž audumus, brokātu un gobelēnus. Ir attīstīta dzelzs apstrāde, dzelzs rūdu sāk ievest pat no Zviedrijas. Tiek kaltas naglas, darināti enkuri un zvani, lieti lielgabali un taisīti citi šaujamieroči. Darināts degvīns, ražots etiķis, dzirnavās malts pulveris. Pēc tā Eiropā ir liels pieprasījums, jo vieni aizstāvas, bet citi uzbrūk, bez šaujampulvera neiztikt. Gadā saražotas pat 25 tonnas šaujampulvera. Viens no pulvera torņiem saglabājies Kandavā, tiesa gan, daudzkārt pārbūvēts. Tāpat tiek ražots buru audekls, auklas un kaņepāju tauvas. Mēdza teikt, ka bez Kurzemes kaņepāju tauvām Anglijas karalienes flotes nebūtu! Hercogs domā arī par sēklu selekciju, audzē šķirnes lopus, uzlabo zemi ar meliorāciju, cenšas palielināt lauku ražību.
Ne visu Jēkabam izdevās realizēt – Ventas rumbas apejas kanāls palika nepabeigts, neīstenojās arī citi grandiozi plāni un ieceres – pat Austrālijas kolonizācija! Taču hercoga Jēkaba laiks ir lielu pārmaiņu laiks Latvijas zemēs, un tas nav palicis nepamanīts, tāpat kā lielais hercoga Jēkaba veikums pavisam nelielā Eiropas zemes gabaliņā. Tas pierāda, ka, gudri saimniekojot, var tālu tikt. 

Maizes un konditorejas izstrādājumu ceptuve “Re:Maize” gatavo kvalitatīvus produktus, kas ir ne tikai vizuāli pievilcīgi un garšīgi, bet arī ilgtspējīgi un organismam veselīgi. Nosaukums “Re:Maize” ietver sevī ilgtspējības filozofijas principus un to var definēt kā renovāciju kulinārijā. Tas saskan ar cirkulāras ekonomikas principu definīciju - “Raw to recycling”, kas šajā gadījumā pamatā attiecināms uz maizes un mīklas izstrādājumu ražošanu un patēriņu. Latviskojot šo filozofiju, izvēlēts sauklis, kuru izmanto uzrakstā uz izkārtnes un citos materiālos – «Rūpēs par ēdienu», kas pēc saimnieces domām pilnībā atbilst uzņēmuma principiem un ir saprotams arī viesiem.

Re:Maize piedāvā katru dienu svaigi ceptu maizi un konditorejas izstrādājumus līdzņemšanai vai baudīšanai uz vietas, kafiju, vīnus un Straupes piena produkciju. Tiek piedāvātas arī meistarklases - praktiskas klientu apmācības par Zero waste principiem.

Ļoti ainavisks Rēzeknes – Dagdas - Krāslavas ceļa posms ~ 2 km garumā ar skatu uz Rāznas ezeru un Mākoņkalnu (gaisa līnijā attālums – 10 km) ezera pretējā pusē.

Atrodas Skuķu ezera ziemeļaustrumu krastā. No torņa labi saskatāms aizaugušais Skuķu ezers ar nelielām ūdens lāmām un ūdeņiem bagātos pavasaros pārplūstošā Dvietes paliene. Laba putnu vērošanas vieta.

Atrodas Vaiņodes, Aizputes, Uzvaras un Zviedru vārtu ielu krustojumā. Zviedru vārti ir Priekules simbols, kas attēlots pilsētas ģerbonī. Vārti (1688. g., restaurēti 1954. g.) kalpojuši kā Priekules muižas caurbraucams vārtu sardzes tornis, kur notika to tirgotāju kontrole (muita), kas devās uz vai no Lietuvas. Ar šeit iegūtajām nodevām tika papildināta barona Korfa kase. Interesants ir 18. gs. no Gotlandes smilšakmens tapinātais baronu Korfu dzimtas ģerbonis ar sudraba lodi virs tā un maskaronu vārtu centrālajā fasādes daļā. Teikas vēsta, ka vārtos iemūrēti dārgumi un sākas pazemes eja. Baronu laikos vārtu abu pušu nišās stāvēja draudīga izskata divmetrīgi no akmens darināt sargi – zaldāti. Līdz pat 2. Pasaules karam pastāvēja ticējums, - ja zaldātiem nobučo nabu, bučotājs piedzīvos laimīgu dzīvi. Tagad pie vārtiem stāv no koka darināti sargkareivji. No Zviedru vārtiem redzama Priekules pils un skatu tornis.

Saimniecībā audzē avenes (6 ha), garšaugus un ārstniecības augus (vairāk nekā 100 šķirnes), dārzeņus (paprikas, gurķi, tomāti, čilli pipari, sīpoli, ķiploki) un bites. No izaudzētā taisa salātus, ievārījumus, lečo, čatnijus. Apmeklētāji var iegādāties augu pārstrādes produkciju, paši lasīt avenes un zemenes, degustēt tēju, nopirkt medu un iegūt vērtīgas konsultācijas.

Profesionāla lauksaimniecības tūre, kuras laikā tiek iepazītas augļkopības saimniecības, kas selekcionē, audzē un pavairo Latvijas klimatam piemērotas šķirnes. Iepazīšanās diena, kuras laikā Latvijas galvaspilsētas – Rīgas (UNESCO mantojums) apskate un veselīgas pārtikas veikala apmeklējums. Pirmajā dienā dodamies uz Kurzemes pusi, kur apmeklējam saimniecību, kas izstrādājusi īpašu tehnoloģiju, kas smiltsērkšķu pārstrādes procesā spēj saglabāt visas ogās esošās vielas un vitamīnus. Nākamais uzņēmums nodarbojas ar integrēto augļkopību, ražojot  augstas kvalitātes augļus un ogas - zemenes, upenes, avenes, plūmes, ābolus, bumbierus. Sabiles Vīna kalna apmeklējums. Tā ir vieta, kur vīnogas audzētas jau 16. – 17. gs. Mūsdienās šeit aug aptuveni 15 dažādu Latvijai pielāgotu vīnogu šķirņu. Nākamais apskates objekts ir Kukšu muiža, kur var iepazīt 18. – 19. gs. Latvijas vēsturisko muižu kultūrvidi. Atgriešanās Rīgā cauri Jūrmalas kūrortam. Vakariņas latviskā krodziņā. Nākamajā rītā dodamies uz Vidzemi un apmeklējam vietu, kur pirmoreiz Latvijā sāka izstrādāt bijušo kūdras purvu un audzēt tajā lielogu dzērvenes. Saimniecība izstrādājusi arī savas pārstrādes tehnoloģijas, ražo sukādes, sīrupus, sulas, tējas. Nākamā ir vieta, kur Latvijā pirmo reizi uzsākta krūmmelleņu audzēšana. Ekskursija un degustācija. Dienas noslēgumā – saimniecība, kur audzē dzērvenes un mellenes. Tā izceļas ar veiksmīgiem un veselīgiem pārtikas produktiem un to mārketingu. Ceturtās dienas rītā – Cēsu viduslaiku pils apskate. Cēsu pils bija Livonijas ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma apmeklējums un tikšanās ar mācībspēkiem. Dienas noslēgumā – Ungurmuiža - viens no izcilākajiem Latvijas 18. gs. koka barokālās celtniecības paraugiem. Tās kungu māja (1732. g.) ir vienīgā Latvijā saglabājusies 18. gs. sākuma koka pils.