Urlaub auf dem Land
3441-3460 / 4331
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Purvs, kurā izplūst sērūdens avoti, izveidojies Abavas ielejas kreisā krasta nogāzes lejasdaļā. Tā ir vienīgā vieta, kur Latvijā savvaļā aug aizsargājama augu suga – krūmu čuža. Tās audzes aizņem aptuveni 1/5 daļu no lieguma teritorijas. Teritorijā ietilpst arī apkārtnes meži, dažādu tipu pļavas, Čužu sērūdeņu avoti, kā arī sēravots – „Velna acs”. Teritorijas apskates nolūkos ir izveidota un labiekārtota dabas izziņas taka. Dabas liegums atrodas Abavas senlejas dabas parka teritorijā (sk. sadaļu "Dabas parki").
N/A
No daudzajām Rušona ezeru salām 10 piešķirts dabas lieguma statuss. Tā mērķis – uz salām augošo platlapju mežu un tajos sastopamo aizsargājamo sugu aizsardzība. Uz Upursalas atrodas sena kulta vieta – Rušona Upurakmens.
N/A
2 dienas

Maršruts piemērots laivotājiem, kam nepatīk vienveidība. Latgales ezeri joprojām ir ūdenstūristu mazapgūta teritorija, taču ļoti pievilcīga gan ainavu, gan kultūrvides ziņā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​
N/A

Neretas „Riekstiņos” sešus savus bērnības gadus pavadīja izcilais latviešu rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš (1877. - 1962.). J. Jaunsudrabiņš piedzima kalpu ģimenē Neretas “Krodziņos”, bet uz „Riekstiņiem” ar māti pārcēlās pēc tēva nāves. „Riekstiņos” dzīvojošie ļaudis kļuva par prototipiem viņa sarakstītajā “Baltajā grāmatā”, kur tās sauc par Mūsmājām. Godinot J. Jaunsudrabiņa piemiņu, 1967. g. Riekstiņos atklāts muzejs, kas atrodas autentiskā Sēlijas viensētā ar savu garu un smaržu. Apskatāma dzīvojamā ēka, klēts un vāgūzis, saimniecības ēka, kurai austrumu galā 1820.gada beigās piebūvēta saimniecības klēts. "Riekstiņu" ābeļdārzā ir simtgadīgas un vēl vecākas ābeles, tas sākts veidot 19.gs pirmajā pusē. Netālu esošajos Ķišku kapos (Vecumnieku – Ilūkstes ceļa malā) atdusas Jaunsudrabiņu dzimtas piederīgie un pārapbedīts J. Jaunsudrabiņš. Joprojām Neretas novadā saglabājušās daudzas viensētas un vietvārdi - pauguru, upju un citu vietu nosaukumi, kurus Jaunsudrabiņš pieminējis Baltajā grāmatā. 
N/A
Rumbulas lidlauks veidots kā militārs lidlauks pēc Otrā pasaules kara – vietā, kur Daugavas krastos atradās daudzas viensētas. Pēc tam, kad beidza funkcionēt Spilves lidlauks, uz Rumbulu pārcēla civilās aviācijas lidaparātus, bet kara aviācijas tehniku - uz Rīgas lidostu. Mūsdienās vārds „Rumbula” visbiežāk saistās ar Rumbulas autotirgu, kura daļa ir izvietojusies bijušajā lidlauka teritorijā. Kā sava veida „mantojums” ir palicis piesārņojums no kādreizējām lidostas degvielas tvertnēm, kur glabāja petroleju. Lidlauka teritorijā notiek lidojumi ar paraplāniem.
N/A

„Ilzenberga muiža” – pirmā un Baltijā lielākā saimniecība muižā. Saimniecībā, kurā darbs noris harmonijā ar dabu, var redzēt un iegādāties dažādu veidu maizi no dabīgā ierauga, mājputnus un to olas, ekoloģiskās ganībās izaudzēto liellopu gaļu, pienu un to produktus, dīķos audzētās zivis, tradicionāli audzētās dārza veltes, dažādus dārzeņus, ekoloģiskajā muižas apkārtnē iegūto bišu medu, kā arī dažādus žāvētus, skābētus un kūpinātus produktus.
N/A

Traķu ezerpils ir vienīgā Austrumeiropas pils, kas celta uz nelielas ezera salas. Domājams, ka pils būvniecību uzsāka 14. gs. beigās Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina dēls Ķēstutis, bet 15. gs. sākumā pabeidza Ķēstuta dēls – Vītauts Dižais. Citi avoti vēsta, ka pils būvniecība un remontdarbi turpinājušies vēl arī 15. gs. 30. gados. Pēc Grīnvaldes kaujas 1410. g., kad Polijas un Lietuvas apvienotais karaspēks karaļa Jagaiļa vadībā sagrāva Vācu ordeņa karaspēku, pils zaudēja savu stratēģiski -militāro nozīmi un kļuva par Lietuvas valdnieku dzīves vietu. Mūsdienās Traķu ezerpils ir viens no visvairāk apmeklētajiem Lietuvas tūrisma objektiem. Tajā izvietots vēstures muzejs, kura ekspozīcija iepazīstina par Traķu vēsturi. Līdz pilij nokļūsim pa diviem tiltiem.
N/A

Eiropā un, domājams, pasaulē unikāls militāro būvju komplekss, kas izvietots starp Baltijas jūru un Liepājas un Tosmares ezeriem. Cietoksnis izmaksāja 45 miljonus zelta rubļus, un to sāka būvēt 19. gs. beigās pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles. Tas sastāvēja no kara pilsētiņas un fortifikācijas būvēm - lielgabalu pozīcijām, bunkuriem, pulvera pagrabiem, kanālu sistēmas, šaursliežu dzelzceļa u.c. 1908. g. saskaņā ar jauno Krievijas aizsardzības koncepciju cietoksnis beidza funkcionēt, jo tā celtniecību atzina par stratēģisku kļūdu. Pazemes būves un pagrabus 1. pasaules kara laikā mēģināja uzspridzināt, taču tas īsti neizdevās. Tā atsevišķiem elementiem bija liela nozīme Latvijas atbrīvošanas cīņās. Līdz mūsdienām saglabājušās atsevišķas cietokšņa daļas - Ziemeļu forti, Vidusforts, Austrumu forts, Dienvidu forts, krasta aizsardzības baterijas (Nr. 23., 3.), Redāns, Lunete u.c. Lielākā daļa no tiem nav labiekārtoti, tādēļ to atsevišķu daļu apskate var būt bīstama. Bijušā cietokšņa ziemeļdaļa ietver Karostu, kas piedzīvojusi septiņas dažādas armijas un varas. Padomju laikos Karosta bija slēgtā zona un civilpersonām nepieejama. Te atrodas daudzi izcili militārās vēstures pieminekļi un tūristu iecienītais Karostas cietums.
N/A
Bērzgales Sv. Annas Romas katoļu baznīca uzbūvēta 1770. gadā un 1776. gadā iesvētīta svētās Annas godam. Celta renesanses baroka stilā ar kokgriezumiem rotātu altāri un divām Jaunavas Marijas altārgleznām. Ārēji baznīca līdzinās Aglonas bazilikai.
N/A

Vienīgais šāds muzejs Baltijas valstīs. Tā mērķis – parādīt cilvēka (un lietuviešu tautas) saikni ar kosmosu. Izglītojošas programmas, mitoloģiskie akmeņi.
N/A

Merķine ir viena no senākajām Lietuvas apdzīvotajām vietām. Jau 14. gs. tā atradās nozīmīgu transporta un tirdzniecības ceļu krustcelēs. Gan agrāko laiku, gan mūsdienu pilsētas dominante ir iespaidīgais stāvo gravu un aizsarggrāvju apjoztais līdz 20 m augstais Merķines pilskalns (Merkinės piliakalnis), kas slejas Merķes un Nemunas satekas vietā. Tajā esošā pils (nav saglabājusies) 14. un 15. gs. vairākkārt cieta no krustnešu uzbrukumiem. Sakopojam spēkus un dodamies atklāt vienu no skaistākajām Lietuvas ainavām, kas paveras no Merķines pilskalna! Mūsdienās Merķine ir lielākā Dzūkijas nacionālā parka pilsētiņa (~ 1500 iedzīvotāju).
N/A

Celta kā cietokšņa tipa ēka. Cietusi Livonijas un Ziemeļu kara laikā. 1865. g. tapis mūsdienās redzamais tornis. J. V. Rabes darinātā kancele ar vītņkāpnēm.
N/A

Senākā Lietuvas ābele – augļkoks, kas ir botāniskais mantojuma objekts. Koka šķirne – mežābele. Tā ir vienīgā apsargājamā ābele Lietuvā.
N/A

Taisa darbus (praktiskas un saimniecībā noderīgas lietas) latviešu etnogrāfiskā stilā un turpina vecās latviešu kalējmākslas tradīcijas. Apmeklētāji var izkalt naglu vai pakaviņu.
N/A

Dendroloģiskais parks (saukts arī par Špakovska parku) dibināts 1975. g. ainaviskā vietā – t.s. Grantskalnos, kas ir Ogres Zilo kalnu turpinājums. Parkam cauri līkumo ainaviskas pastaigu takas, ir uzbūvēts skatu tornis, no kura paveras Daugavas ielejas ainava. Ainavu atdzīvina dīķis ar ūdensrozēm un Mīlētāju saliņa. Parkā aug ap 390 dažādu augu sugu un šķirņu, kā arī daži unikāli eksemplāri kā, piemēram - Amūras korķakoks Phellodendron amurense, stepes gobas Ulmus minor korķa forma u.c. Parks brīvi apmeklējams jebkurā laikā.
N/A

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.
N/A
Īdeņas pilskalns atrodas Lubāna ezera ziemeļrietumu stāvajā nogāzē pret Lubāna ezeru, zemes izvirzījumā starp nelielām graviņām. No tā paveras lielisks skats uz ezeru un klāniem. Ir bijis apdzīvots no 11. gadsimta.
N/A
Ar mežu klāta teritorija, kas veidota reliktas aizsargājamas augu sugas - parastās īves u.c. augu aizsardzībai. Teritorija nav piemērota apmeklējumiem, jo apmeklētājs bez vides zināšanām šeit ieraudzīs „parastu” mežu.
N/A

Stāvkrasts sākas dažus kilometrus ziemeļos no Pāvilostas un beidzas īsi pirms Ošvalkiem, stiepjoties > 30 km garumā. Tā iespaidīgākās un neparastākās formas ir apskatāmas Strantes – Ulmales posmā, taču arī Jūrkalnes apkārtnē (labiekārtotas pieejas vietas, kāpnes, autostāvlaukumi) redzamie skati (līdz 16 m augsti) ir gana iespaidīgi! Stāvkrastu ieteicams baudīt (skatīt, fotografēt) pēc spēcīgām vētrām, jo vasaras otrajā pusē tā atsegumi (g.k. no smilts, māls) ir mazāk izteiksmīgi noslīdeņu un apauguma dēļ. Jūrkalnes iepriekšējais nosaukums Fēliksberga nozīmē Laimīgais kalns. Patreizējo nosaukumu tā ieguva 1925. gadā.
N/A

Kafejnīca "Pavards" atrodas Tukuma vēsturiskajā centrā pie Brīvības laukuma.

Latviešu virtuve: Bukstiņputra.