Dievnamu (atrodas Skujenes – Vecpiebalgas ceļa malā) 1872. g. cēla pirmais izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834. – 1891.), kas ir vairāku pazīstamu celtņu – J. Vītola Mūzikas akadēmijas, Rīgas cirka, Valsts bankas u.c. ēku projekta autors. Padomju laikā Māļu baznīcā atradās tukšās taras pieņemšanas punkts, bet mūsdienās – saglabājies tikai ēkas ārējais veidols. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Misters Biskvīts ir kafejnīca pašā Siguldas centrā, iepretim dzelzceļa stacijai. Tajā tiek pasniegtas gan brokastis, gan salāti un uzkodas, gan dažādi pamatēdieni. Uzsvars tiek likts uz dabīgu un gardu konditorejas, kā arī kulinārijas izstrādājumu gatavošanu - gan kafejnīcas, gan dažādu pasākumu vajadzībām. Pieņem pasūtījumus arī līdzņemšanai.

Altjas vēsture iestiepjas 15. gs. vidū. Altja ir sens zvejniekciems, kur jūras krastā ir apskatāmi pirms gandrīz četrdesmit gadiem atjaunotie šķūņi, kur zvejnieki glabāja tīklus un citu inventāru. Mūsdienās šķūņiem ir vairāk ainaviska vērtība, jo tie netiek izmantoti. Turpat meklējama akmeņu kaudze, kur ikviens var atstāt savu akmeni ar iedomātu vēlēšanos. Noteikti ir apmeklējams Altjas krogs (Altja kõrts) – no guļbaļķiem celta ēka ar niedru jumtu, kur var nobaudīt Igaunijas nacionālos ēdienus. Ja iepazīta Altja, var doties pārgājienā pa Oandu taku. Tai ir dažāda garuma posmi – sākot ar dažus kilometrus garo Altjas apkārtnes izziņas taku (3 km) un 0,7 km garo Bebru taku (Koprarada), līdz pat 79 km garajam vairākdienu Kirves (Kõrve) pārgājienu maršrutam.

Nīcas „Agri” atrodas 1,5 km dienvidos no Nīcas ciema centra. Regīna Kalniņa apmeklētājiem piedāvā iepazīt pašas šūto Nīcas un Pērkones un arī Rucavas tautas tērpu kolekciju, stāstot par to, kā tie tapuši, kā jāģērbj un jāvalkā. Īpaši unikāls no tiem ir Pērkones tautas tērps. Mantojuma skapī, kurā glabājās tautas tērpi, atrodami arī pašas darināti dvieļi, palagi un segas. Amatniece ada cimdus un zeķes, kuri šeit ilgi nepaliek, jo „aizceļo” uz dažādām pasaules valstīm. To paraugi apskatāmi biezos fotoalbumos. Apskatāmas arī stelles. Apmeklētāji var iepazīt aušanas un adīšanas procesu, kā arī noklausīties aizraujošā stāstā par Lejaskurzemes novadu tautas tērpu un rakstu tradīcijām.

Ainaviskā plāna Joniškeļo muižas parks izveidots 18.gs. otrajā pusē. 19.gs. sākumā pārveidots un paplašināts. Cauri parkam tek Mažupe. No muižas ciematiņa puses abās pusēs gājēju taciņai stiepjas liepu aleja. Muižas priekšā – liels laukums. Parkā aug pāri pat 20 šķirņu vietējo koku un krūmu, un vairāk kā 30 šķirņu un formu introducentu. Ievērojamas un vērtīgas ir divas parastās jeb “čūskas zaru” formas egles, savdabīga parastā ligzdas formas egle. Tāpat šalc Lietuvā diezgan reti sastopamās rietumu zelta tūjas, parastais dažādlapu ozols, divstumbru sudrabkļava, pelēkais riekstkoks. Parkā viz trīs dīķi.

Kelmes muiža – viena no Lietuvā palikušām nedaudzajām tipiskās baroka stila provincijas muižām. Tā ir liela noslēgtas kompozīcijas muižas saimniecība, kurā daudz autentisku ēku, apstādījumu un ūdens krātuves. Spilgts baroka iezīmju saglabājis ģeometrisks parks, kuru uz atsevišķām regulārām daļām sadala krustojošas alejas. Parkā ierīkota apskates kalniņš. Lielākā daļa no šobrīd augošajiem kokiem (ozoli, kļavas, liepas, oši) ir senā parka mantojums. Lielākā parka rota atrodas aiz muižas - lielais un trīs mazāki dīķi, kā skatu kalniņš, kas atrodas senajā parkā.

No torņa Engures ezera austrumu krastā (blakus dzīvei savvaļā pielāgoto mājlopu ganības, piebraucams no Bērzciema puses), atklājas skats uz ezera ziemeļaustrumu daļu – niedrājiem, saliņām, Lielo salu, govīm un zirgiem.

Salas mazākā un dekoratīvo elementu ziņā - viena no Ziemeļeiropā bagātākajām baznīcām. Savu izskatu maz mainījusi no celtniecības pirmsākumiem (14. gs.).

Saimniecības plašajās pļavās Aiviekstes upes krastos ganās Latvijā lielākais Latvijas tumšgalves aitu ganāmpulks (~ 400 dzīvnieki). Saimniecības apskate, šķirnes aitu, gaļas, vilnas, ādu un dārzeņu iegāde.