Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.

Ziemeļos no Viļāniem (Jaunviļānos) atrodas ar mežu apaudzis osveidīgs paugurs – t.s. Kaupra kalns, kurā virsotnē meklējams (ceļa uz Trūpiem malā izvietota norāde) minētais akmens. Trīsdaļīgā akmens, kas atrodas mežā, garums ir 4 m, platums 3 m, augstums 1,9 m. Lielākās daļas virspusē var saskatīt nelielu dobumu, tādēļ pastāv viedoklis, ka šis ir sens kultakmens.

ZS "Jundas" Bauskas novada Vecsaules pagastā saimniecisko darbību uzsāka 2016. gadā. Audzē gaļas šķirņu krustojumu liellopus, tos nobarojot gaļas ražošanai. Strādā atbilstoši bioloģiskas saimniekošanas prasībām.

Ap 400 gadus vecajos (iespējams, - vecākie Latvijā) muižas pagrabos piedāvā Kurzemes vīndaru mājas vīna šķirņu degustāciju (3 – 7 vīni), kā arī Šlokenbekas muižas īpašo vīnu ar vietējiem lauku labumiem (sola pārsteigumu!).

Meklējama Dvietes - Bebrenes ceļa malā. Atjaunotā ēka celta 1874. gadā. Pēc 1. pasaules kara klēti līdz 1929. g. izmantoja kā lūgšanu telpu, līdz atjaunoja Dvietes katoļu baznīcu.

Viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, kur var iegūt plašu informāciju un priekšstatu par novada un piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā dibināts 1968. gadā. Pašlaik apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19. gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19. gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. (Avots: Rojas TIC)

Atrodas Ciblas centrā. Eversmuižas centrālā dominante ir 1680. klasicisma stilā celtā kungu māja (vēlākos laikos – pārbūvēta), kalpu māja, vārtu ēka un saimniecības ēkas, kas ir sliktā stāvoklī. Muižas parku ieskauj mūra žogs. Kopš 17. gadsimta muiža gandrīz divu gadsimtu garumā piederēja poļu muižnieku fon Karņicku dzimtai. Vēlāk muiža nonāk dažādu īpašnieku rokās. Mūsdienās kungu mājā izvietots Ciblas internāts, iekārtots Ciblas novadpētniecības muzejs, kur piedāvā ekskursijas. Ilžas upītes krastos izveidota Eversmuižas kultūrvēsturiskā taka.

Saimniecība "Obelisk" ir sējas kaņepju saimniecība, kas atrodas Latgalē, Viļānu novadā. Šeit nodarbojas ar sējas kaņepju audzēšanu, kā arī ražo dažādus kaņepju produktus, kā, piemēram, eļļu, sēklas, sāli, garšvielas u.c. Dodoties ekskursijā pa saimniecību, piedaloties darbnīcās vai apmācībās, piedaloties komandas saliedēšanas pasākumos vai pirmajā un vienīgajā kaņepju "izlaušanās spēlē" Latvijā, ir iespējams uzzināt par kaņepēm un to pielietojumu.

Saimnieks savu bišu saimniecību ir iekopis skaista ezera krastā, kādā senā mājvietā, bišu stropus izvietojot divās vietās – ezera pakalnā un skaistā paša veidotā meža pļavā. Blakus bišu dravai atrodas skaists ābeļu dārzs, kur rudenī saimnieks priecājas redzēt talciniekus. Kopš 1996. gada saimnieks lēnām ir atjaunojis un kopis šo saimniecību, kur nu jau ir skaists plašs ezers, ezera mājiņa, klēts ar izremontētu klēts augšu un balkonu, bišu drava un ābeļu dārzs.