Laidzes pagasta zemnieku saimniecība "Cukuriņi" nodarbojas ar smiltsērkšķu audzēšanu. Saimniecībā  6 hektāru platībā aug ap 10 000 smiltsērkšķu. Lauki apstrādāti ar datorizētu laistīšanas sistēmu. Izaudzētās ogas saimnieki gan pārdod, gan pārstrādā paši, iegūstot smiltsērkšķu sulu, eļļu un saldētas ogas.

Meklējams Matsalu līča dienvidu krastā pie Kēmu ostas (Keemu sadam). Blakus sešus metrus augstajam metāla – koka tornim uzcelts neliels apmeklētāju centrs. Tāpat kā no Haeskas torņa, arī no šī paveras viena no izcilākajām Matsalu līča un tā piekrastes ainavām. Laba putnu vērošanas vieta migrāciju laikā.

Ar salām izraibināts jūras klajs, savdabīgas kadiķu pļavas - alvāri, seni dievnami, Baltijas tautām nozīmīgi vēstures pieminekļi - pilskalni, pilis, vējdzirnavas. Neredzētas augu sugas, liela putnu daudzveidība. Eiropas iespaidīgākais meteorīta krāteris, senie zvejnieku ciemi ar salenieku parašām un īpatnībām - tās ir tikai dažas Sāmsalas iezīmes. Salas galvaspilsēta Kuresāre ir viena no skaistākajām Igaunijas mazpilsētām ar senu rātsnamu un rātslaukumu un vienu no iespaidīgākajām viduslaiku pilīm Baltijā, kurai pēc izskata nav līdzīgu. Muhu salā jāredz etnogrāfiskais Koguvas ciems, Līvas baznīca un Pedastes muiža.

Embūtes dabas parks, saukts par Embūtes senleju, ir viena no skaistākajām, interesantākajām un noslēpumainākajām Kurzemes vietām. Nav Latvijā otras tādas vietas, kur ieejas vārtus dabas parka teritorijā simbolizē stilizēti zobeni ar vairogiem ceļa abās pusēs, radot mītisku un cienījamu noskaņu. Par Embūtes apkārtnes vēsturi stāsta daudzas teikas un leģendas. Viena no pazīstamākajām ir romantiskā teika par kuršu vadoņa Induļa un vācu komtura meitas Ārijas mīlestību. Vietā, kur viņi pirmoreiz tikušies joprojām atrodas Ārijas un Induļa ozoli.

Embūtes dabā parkā ieteicams apskatīt - ekotūrisma taku, Embūtes viduslaiku pilsdrupas, Embūtes luterāņu baznīcas mūrus, Induļa pilskalnu, Pilskalna avotiņu, Induļa un Ārijas ozolu. Dabas parks aprīkots ar labiekārtotu pastaigu taku, skatu platformām, skatu torni, labierīcībām un atpūtas vietu.

Divus kilometrus garās lokveida takas sākums ir meklējams pie Somā nacionālā parka apmeklētāju centra (atklāts 2000. gadā) – Tēramā ciemā. Tā ved gar Mardu strauta (Mardu oja) krastu, kur krustām šķērsām ir sakrituši bebru nogāztie koki, radot diezgan juceklīgu skatu. Apmeklētāju centrā var iegūt nepieciešamo informāciju, noskatīties videofilmu un nacionālajam parkam veltītu ekspozīciju.

Ja Rušona ezeru iepazīstiet ar laivu, tad var apmeklēt Lielo salu (ezera rietumdaļā),kur (augstākajā vietā) ir jāuzmeklē ap 1,2 m augstais akmens. Konstatēts, ka tā apkārtnē un uz virsmas kurināta uguns. Atrastas arī senlietas. Nostāsti vēsta, ka akmens virsmā bijušas iekaltas zīmes (nav saskatāmas) un pie tā upurēti jēri. Tikai nedodieties ezerā, ja ir vai gaidāms stiprs vējš! Rušona ezera salas ir dabas liegums.

Atrodas pilsētas centrālajā daļā, Latgales iela'88 b. Mūsdienās redzamās vietā 1685. g. par Krakovas karavadoņa Beļinska līdzekļiem bija uzcelta koka baznīca, ko atjaunoja 1749. g., līdz 1887. g. tā nodega negaisa laikā. Gadu vēlāk sākās divtorņu baznīcas būvniecība (gotikas stils). To iesvētīja 1904. g. Šis ir viens no iespaidīgākajiem Latvijas dievnamiem. Uzmanību ir vērts pievērst vitrāžām ar Sv. Meinarda un Alberta attēliem. Blakus baznīcai atrodas Rēzeknes - Aglonas diecēzes centrs ar bīskapa sēdekli.

Šis maršruts iekļauj dažas no visautentiskajām pieredzēm, ko var iegūt ceļojot cauri zilo ezeru apgabaliem gar Latvijas un Lietuvas austrumu pusi. Šis ir reģions, kur nav redzamas tūristu masas, un cilvēki šeit ir labsirdīgi un viesmīlīgi, šeit ir tradicionāli ciemi, daudz reliģisko objektu, kā arī lauku mantojuma saimniecības.
Maršruts iet cauri Rāznas Nacionālajam parkam, kas atrodas pie ainaviskā Rāznas ezera, tradicionālām lauku sētām un senām pilīm. Šeit var redzēt Aglonas baziliku, svētceļinieku galamērķi, kā arī ir vērts apmeklēt Aglonas Maizes muzeju. Tālāk tūre iet cauri Daugavpilij, kur atrodas iespaidīgais 19. gs. cietoksnis, kur ir Marka Rotko mākslas centrs. Pa ceļam ir arī podnieku darbnīcas, kur izgatavo tradicionālu keramiku.
Jūs uzzināsiet vairāk par zirgu un govju audzēšanu, kā arī par to, kā tiek taisīts tradicionālais siers un zāļu tējas.
Tūre tālāk iet cauri Aukštaitijas Nacionālajam parkam gar pašu Lietuvas robežu cauri entogrāfiskiem ciemiem, koka baznīcām un garām daudziem ezeriem. Vērts apmeklēt Biškopības muzeju Stripeikiai un brīvdabas mākslas muzeju, kā arī Eiropas centru.
Un, protams, varēsiet nogaršot vietējo Latgales alu un tradicionālo ēdienu – cepelīnu – Lietuvā.

Renda ir sena apdzīvota vieta, kas vēstures avotos minēta jau 1230. gadā. 13. gs. Renda bija viens no senās kuršu valsts Vanemas centriem. Kad 1235. gadā notika Kursas dalīšana, Rendas novads nonāca vācu ordeņa īpašumā, un rendinieki bija spiesti piedalīties ordeņa iniciētajos karagājienos. Kurzemes hercogistes laikā (1562. – 1795.), neskatoties uz kariem, mēri un citām ligām, bija vērojams novada uzplaukums, sevišķi hercoga Jēkaba (1642. – 1682.) valdīšanas laikā. 17. gs. Renda kļuva par attīstītu manufaktūru centru, kurā attīstījās kokapstrāde, bija ierīkoti un darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, parfimērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Iepriekš minētais tika izpostīts Ziemeļu kara laikā (1700. – 1721.). 19. gs. nodedzinātās Rendas pils vietā tika uzcelta ķīmisko vielu ražošanas fabrika, strādāja viena no Kurzemes lielākajām ādas manufaktūrām un terpentīna ražotne. Paralēli tam sāka attīstīties kultūras dzīve. Rendiniekus nesaudzēja abi 20. gadsimta pasaules kari un pēcāk sekojošās represijas, kā rezultātā izveidojās t.s. Kureliešu bataljons – mežabrāļi, kas cīnījās pret padomju varu. Mūsdienās Renda ir mazs un kluss ciems, kurā apskatāma Lielrendas muiža, Rendas baznīca, Velna laiva pie Abavas un Īvandes ūdenskritumi.