Koktēlnieka paša veidotā ainaviskā saimniecībā top darbi, kas apvieno koku un akmeni. Irlavas ciemā ir izvietots amatnieka darbs – 6,2 m augstā karote. Ekskursija un dažādu koka izstrādājumu pasūtīšana un iegāde.

Šis maršruts ir veidots, lai parādītu Latvijas rudzu maizes cepšanas tradīcijas. Maršruts izstrādāts sadarbībā ar Latvijas Maiznieku biedrību.

Rudzi ir gan latviešu uztura pamats, gan spēcīgs Latvijas kultūras un kulinārijas tradīciju simbols. Maršrutā akcentēta tradicionālā rudzu maizes cepšana un ēšana, kā arī sniegts ieskats rudzu graudu vēsturē no Latvijas senākajiem arheoloģiskajiem laikiem līdz pat mūsdienām. Maršrutā ietilpst apmeklējumi saimniecībās, graudu ražotnēs un kultūrvēsturiski nozīmīgās vietās.

Tūre ir paredzēta grupām, un to ir iespējams pielāgot katram klientam, ņemot vērā viņa vēlmes, vajadzības un atvēlēto laiku. Tūrē iekļauts: tikšanās ar ekspertiem, apmeklējumi, tūrisma pakalpojumi - naktsmītnes, ēdināšana, apskates vietas, autobusu īre, gidi.

Arheoloģisko izrakumu materiāli liecina, ka Ogres upes krastus ir apdzīvojuši lībieši. Ogre, kā lielāka apdzīvota vieta un nozīmīgs kūrorts, izveidojās pēc Rīgas-Daugavpils dzelzceļa izbūves 1861. g. Līdz 1. pasaules karam Ogrē savus pakalpojumus piedāvāja ~ 300 vasarnīcas, kas kara laikā g.k. tika nopostītas. Nākamais „liela mēroga" notikums norisinājās 1965. g., kad Ogrē uzcēla vienu no Eiropā lielākajiem trikotāžas kombinātiem, kurā strādāja viesstrādnieki no Vjetnamas u.c. valstīm. Mūsdienās Ogre savu kūrorta slavu vēl joprojām nav atguvusi, bet gan kļuvusi par samērā ekskluzīvu g.k. mazstāvu privātmāju apbūves vietu.

Ziemciešu audzētava „Puķu lauki” ir ģimenes uzņēmums, kurā audzē un piedāvā dekoratīvos stādus. Saimniecība ir specializējusies konkrētu augu grupu audzēšanā. Tās laukos bagātīgi zeļ ziemcietes, graudzāles (zāļveida ziemcietes) un dažādas cirpto bukšu formas. Turklāt, šejienes augu šķirnes ir pielāgotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Apmeklētāji var izstaigāt skaisti iekopto un ainavisko paraugdārzu, kā arī iegādāties stādus plastmasas konteineros visas sezonas garumā. 

Jēkabpils novada Kaldabruņas ciemā, kādreizējās Kaldabruņas pamatskolas saimniecības telpās, ko tagad apsaimnieko biedrība “Ūdenszīmes”. Pļavas muzeja ekspozīcija ir veidota līdzībā ar cilvēka dzīves ciklu, tajā apskatāma un piedzīvojama Smilgu ekspozīcija, Bērnības gaismas objekts, Kaldabruņas Māras josta ozola dobumā, Vārdnieku vainags, Pūra vainags, Aizsargājamo un retāk sastopamo augu ekspozīcijas. 
Kaldabruņas jeb Krievānu Māras josta ir viena no novada lielākajām kultūrvēsturiskajām vērtībām – tā ir unikāls etnogrāfijas materiāls. Jostas rakstā, ko veido 52 raksta elementi, ir 36 svastikas (ugunskrusta) modifikācijas, un līdzvērtīga materiāla Latvijas etnogrāfijā faktiski nav; Stāmerienas villainē ir identificētas tikai 19 svastikas modifikācijas. Josta, pēc būtības – matpine, ir veidota zilos un dzeltenos rakstos, apmalēs izmantota arī sarkanā un zaļā krāsa, tās galos izveidots sarežģīts pērlīšu vijums un bārkstis. Līdz šim šīs jostas autentiskas kopijas plašākai sabiedrībai nav bijušas aplūkojamas. Arī digitālā vidē šis unikālais materiāls nav bijis pieejams. Jostas oriģināls, ko 19. gs. beigās etnogrāfu rīcībā nodevusi Māra Krievāne no Kaldabruņas „Mačulānu” mājām, glabājas Latvijas Vēstures muzejā, turpat aplūkojama arī vienīgā līdz šim zināmā autentiskā kopija; raksta atšifrējums ir pieejams „Latvju Rakstu” sējumā. Jēkabpils novada Kaldabruņas ciemā, kādreizējās Kaldabruņas pamatskolas saimniecības telpās, ko tagad apsaimnieko biedrība “Ūdenszīmes”, atklāta Latvijā vēl nebijusi vieta mākslai – Šķūņa mākslas galerija. Interesants ir arī Siena muzejs un stāsts par šo visu.

Pili cēla kā militāri stratēģisku objektu, tādēļ tā savā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi dažādus laikus un varas. Celtne (pirmoreiz pieminēta 13. gs. beigās), neskatoties uz postošajiem kariem, ar minimālām izmaiņām ir saglabājusi savu ordeņa pils pamatapjomu un būtību, kas ir Latvijai unikāls gadījums! Dēvēta arī par Latvijas vecāko viduslaiku cietoksni. Kopš 2001. gada ēkā ir izveidots Ventspils muzejs – viens no modernākajiem Latvijā.

Atrodas Jūrmalciema austrumdaļā. Koka šķūnī sakrāti vietējo entuziastu savāktie Jūrmalciema iedzīvotāju sadzīves priekšmeti un amata rīki. Novadpētnieki te var uzzināt vērtīgu informāciju par ciema vēsturi un zvejnieku dzīvesveidu.

Kurtuvēnu reģionālais parks (Kurtuvėnų regioninis parkas) ir mežu, ūdeņu un mitrāju valstība. Parka reljefs ir izteikti paugurains, tādēļ tas nav ticis izmantots lauksaimniecības vajadzībām. Dabas apvidus, kurā nelielā teritorijā novērojamas daudzveidīgas reljefa formas – augsti pauguri, izteiktas upju ielejas, gravas, termokarsta piltuves, kontinentālas kāpas u.c. Te ir sastopami boreālie (ziemeļu) meži, staignāju meži un purvaini meži, sugām bagāti egļu meži, neskarti purvi, pārejas purvi un slīkšņas, avoti un avoksnāji, dažāda tipa zālāji, sausas un mitras pļavas. Kopumā parkā ir konstatētas 978 augu un 1475 dzīvnieku sugas. Kurtuvēnu apkaime ir populāra dažādu tradīciju svinēšanas vieta. Šeit atzīmē masļeņicu (iekļauta Lietuvas nemateriālā mantojuma sarakstā), vasaras un ziemas saulgriežus u.c. Kurtuvēni ir pazīstama ar zivsaimnieciskajām tradīcijām. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kurtuvēnu muižas ratnīcā.

Meklējama Nīcgalē, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavas krastu. Baznīcu cēla (neogotikas stils) pēc muižnieka Henriha Plātera - Zīberga iniciatīvas 1862. - 1863. g., veltot to Jaunavas Marijas dzimšanai. Kā jau daudzas citas baznīcas, arī šī ēka un tās interjera priekšmeti cieta 1. pasaules kara laika notikumos. To atjaunoja 1922. gadā. Baznīcas iekārta ir saglabājusies no 19. gs. 60. gadiem, bet, centrālā altāra augšdaļu pārbūvēja 1957. gadā. Dažus gadus vēlāk - 1961. g. uzstādīja ērģeles.