Atpūta laukos
3521-3540 / 4331
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Latvijas Lauksaimniecības muzejs izveidots, lai valsts iedzīvotājiem un viesiem radītu priekšstatu par Latvijas laukiem, iepazīstināt ar lauksaimniecības nozaru attīstības vēsturi un popularizēt materiālās un nemateriālās liecības par saimniekošanu un dzīvi Latvijas laukos no 19.gadsimta beigām līdz mūsdienām.  Apmeklētāju interese tiek veicināta ar visdažādākajiem zemes apstrādes, kopšanas, ražas novākšanas un pārstrādes tehniku, lauku amatnieku – kalēju un galdnieku darbarīkiem, ierīcēm un izgatavojumiem, sadzīves tehniku un mājturībā vajadzīgām lietām, visdažādāko transportu, sākot ar ratiem un beidzot ar kombainu, zemes mērīšanai un meliorēšanai nepieciešamo, ģeodēzijas instrumentiem, meliorācijas aprīkojumu utml.
N/A

Sena, lībiešu apdzīvota teritorija jau no 5.- 6. gs. 1226. g. Salacas labajā krastā pie tās ietekas bīskaps Alberts uzcēla pili, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Arī Salacgrīvas attīstība (līdzīgi kā Ainažiem) ir bijusi saistīta ar ostas izveidi. 19.-20. gs. mijā Salacgrīva kļuva par nozīmīgu Ziemeļvidzemē ražoto preču (īpaši kokmateriālu) pārkraušanas un transporta mezglu. Padomju laikā Salacgrīvas ziemeļu daļā izveidoja Zvejnieku parku ar vienu no labākajiem mazpilsētu stadioniem un brīvdabas estrādi. Šajā laikā visā PSRS mērogā ir pazīstama zivju pārstrādes rūpnīcas „Brīvais vilnis" ražotā produkcija, īpaši – šprotes. Salacgrīva ir viena no divām vietām Latvijā, kur nēģus joprojām zvejo ar seno metodi – taču palīdzību.
N/A
Hidroaviācijas lidlauku, kas atradās Durbes ezera A krastā netālu no Līgutiem, būvēja laikā no 1939. g. – 1941. g. Padomju laikā te atradās 43. aviācijas eskadriļa ar 13 hidroplāniem MBR – 2. Mūsdienās par bijušo objektu liecina tikai betona plāksnes ezera krastā. Lidostas vietas un pamestās estrādes apskate.
N/A

Šeit ciemos gaida gan grupas, gan individuālos apmeklētājus. Saimnieki piedāvā izbaudīt melno pirti, paēst pusdienas un nogaršot pēc senām receptēm ceptu suitu maizi, raušus un īpašus sēklu cepumus.
N/A

Meistardarbnīcā „Cimdiņi” darbojas Latvijas Amatniecības kameras diplomētā meistare Ina Valtere, pie kuras ikvienam ir iespēja uzzināt visu interesējošo par rokdarbiem, kā arī iegūt padomu un ieteikumus adīšanā, izšūšanā un tamborēšanā. Tiek piedāvāta iespēja piedalīties arī darbnīcās un meistarklasēs.
N/A

Tikai 20 minūšu braucienā no Pärnu, vecajā Tõstamaa mežniecības ēkā Amps & Lonks kafejnīca ceļiniekiem piedāvā nedaudz atpūsties un iestiprināties ar picu, kas gatavota no svaigiem vietējiem produktiem. Īpaši iecienīta ir pica ar pašaudzēto liellopu gaļu un svaigie salāti. Var arī pasūtīt iepriekš.
N/A

Avinurmes kokdarbu klētī draudzīgi blakus sadzīvo tūrisma centrs un Avinurmes galdnieku darbnīca. Kokdarbu klētī atradīsiet Igaunijā bagātāko skalu ražojumu klāstu, daudz pirtij nepieciešamu priekšmetu un ikdienā mājsaimniecībā izmantojamu koka trauku. Šeit tiek organizētas dažādas radošās darbnīcas: grozu pīšana, filca velšana, maizes cepšana, sveču liešana, galošu apgleznošana u.tml. 

Šeit atrodas arī tūrisma informācijas centrs, kur iespējams iepazīties ar vietējiem koka izstrādājumiem. Pieejama arī kafejnīca, kurā tiek piedāvāti Peipusa apkārtnes ēdieni, kas tiek pasniegti uz koka izstrādājumiem, turklāt šeit pieejama arī pašcepta rupjmaize. Veikalā ir plaša koka izstrādājumu izvēle. 
N/A

Skaistā ēka atrodas Lizuma centrā. Lizuma muižas īpašumi piederējuši dažādām dzimtām – vācbaltiešiem Tīzenhauzeniem, Malamiem un Volfiem. 1836. g. muižu iegādājas barons Otto Gotlībs fon Volfs, kura laikā muižas pils iegūst tagadējo veidolu – Tjudoru neogotikas stilu ar poligonālu torni. Jau no 1937. g. pilī izvietojusies Lizuma skola, kas ir viens no iemesliem, kādēļ saglabājusies ne tikai pati ēka, bet arī atsevišķi interjera elementi kāpņu telpā, Zilajā (Mednieku) zālē u.c. Pili ieskauj parks, kur atrodas muižas saimniecības ēkas – mūra klēts (te kultūras nams), 1876. g. celtais zirgu stallis (sporta halle), kalpu un dārznieka namiņš u.c. Bijušajā spirta brūzī ražo Gotiņas konfektes. Pils tornī izveidots Lizuma vidusskolas veidotais novadpētniecības muzejs.

N/A
„Rīgas jūras līča rietumu piekraste” - nozīmīga patvēruma un barošanās vieta lielam skaitam migrējošo putnu sugu visa gada garumā. Biežāk sastopamās aizsargājamās putnu sugas – brūnkakla un melnkakla gārgale, jūrmalas dižpīle, kākaulis, tumšā pīle un mazais ķīris, teritorija ir nozīmīga arī rifu aizsardzībai. Teritorija atrodas iepretim Dundagas, Rojas un Engures novadam, kā arī Jūrmalas pilsētai, tās platība ir 132 173 ha. Teritorija ietver dabas parka „Engure” un Ķemeru nacionālā parka jūras daļu.
N/A

„Strand” komplekss bija lielākais un greznākais Neibādē. Tas sastāvēja no trim ēkām, deju paviljona un parka. Mūsdienās saglabājusies tikai viesnīcas ēka, kurā bija iekārtota Saulkrastu ambulance – Ainažu ielā Nr. 17. (Avots: Saulkrastu TIC)
N/A

Ogu un augļu dārzs, dažādu ievārījumu, sulu, sīrupu ražošana un tirdzniecība.

 
N/A

Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.
N/A
Periodiski aplūstošas palieņu pļavas Burtnieku ezera austrumu un dienvidu krastā, kas ir nozīmīga griezes u.c. retu putnu sugu ligzdošanas vieta. Pļavu apskates nolūkos, Vīsragā (pie Burtniekiem) ir izveidota dabas izziņas taka ar norādēm, informatīviem stendiem un skatu torni.
N/A

Dubīsas reģionālais parks (Dubysos regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Veidots Dubīsas upes ainaviskās senlejas aizsardzībai. Dubīsa – viena no populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm (liels kritums, straujteces, ainaviski krasti). Tas aptver iespaidīgo Dubīsas ieleju, kuras dziļums sasniedz līdz pat 40 m, bet platums – līdz puskilometram. Skaistās ielejas nogāzes pāršķeļ dziļās sānu pieteku gravas. Šeit sastopami tādi nozīmīgi un Eiropas mērogā aizsargājami biotopi kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganību pļavas, kuras apsaimnieko vietējie mājlopi, mēreni mitras pļavas, veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, nogāžu un gravu meži un ozolu meži. Šeit kopumā konstatētas 805 augu sugas, 922 dzīvnieku sugas, no kurām daudzas ir aizsargājamas un reti sastopamas Lietuvas un Baltijas mērogā. Šejienes neparastais dabas skaistums ir ietekmējis senās pagānu tradīcijas – Betīgalā (Betygala) dzīvojis pēdējais pagānu priesteris Gintautas, kuru sauca par krīvu krīvu (krivių krivaitis). Tā dēvēja senos baltu tautu galvenos priesterus. Slavenā lietuviešu dzejnieka Mairoņa (1862. – 1932.) sētā ir izveidots etnogrāfiskais muzejs. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kaulakiai ciemā.
N/A

Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzībai ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts. Pirms apmeklējuma ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Marcinkonys, Šilagėlių gatve 11).
N/A
J. Lībietis strādāja par Valsts Ķemeru sēravotu iestādes direktoru no 1928. – 1944. gadam.
N/A

Krodziņš "Mazais Ansis" atrodas Kocēnu novad Rubenē, Murjāņu - Valkas autoceļa (A3) malā. "Mazā Anša" interjers atbilst masīvās koka guļbūves aurai un tajā iespējams aplūkot senlaiku instrumentus, sadzīves priekšmetus un zirglietas. Divstāvu guļbūves ēka ar terasi. Piedāvā pirti, ugunskura vietu, bērnu rotaļu laukumu. Sadarbojas ar vietējiem zemniekiem un mājražotājiem.

Latviešu virtuve: Valmieras salāti, vārīta mēle, pelēkie zirņi, brokastis zemnieku gaumē, aukstā zupa, zandarta fileja, jēra gaļas cepetis, grilēta cūkgaļa, rupjmaizes kārtojums, zemeņu krēms ar ievārījumu, rudzu maize, zāļu tējas.

Īpašais ēdiens: Liellopu gaļas fileja ar kartupeļu pankūkām.
N/A

Atraktīvās un miniatūrās būvēs un voljēros izvietoti ap 65 dažādu šķirņu truši. Bērni var apskatīt trušus un rast saskarsmi ar citiem mājdzīvniekiem – kazām un aitām.
N/A

Z/S „Mežacīruļi” izveidota 1992. gadā. Saimniecība atrodas Jelgavas novada Zaļenieku pagastā, Lielupes sateces baseinā. Uzsākot darbību, saimniecības lielums bija 7.2 ha; saimniecībā bija 3 govis, 20 aitas un 6 sivēnmātes. Šobrīd saimniecību raksturo 700 ha zemes, 300 slaucamās govis, siltumnīcu komplekss, kurā tiek audzēti salāti un garšaugi. 
N/A

Zemnieku saimniecība "Krūmiņi" , tautā saukta par Maizes māju ir vieta, kur līdzdarboties īstas lauku maizes cepšanas rituālos, pašiem gatavot mīklu un cept pīrāgus, iepazīt graudus, izpētīt graudu produktus, izveidot latviešu spēka zīmes un izzināt ar maizi saistītās, gadsimtiem senās tradīcijas. Lauku sētas sirsnīgie saimnieki senā klētiņā piedāvā izbaudīt arī gadskārtu godus, neparasti nosvinēt savas īpašās svētku dienas un izbaudīt paplašinātas dzīves prasmju programmas ar ugunskurā vārītu zupu un dabas norišu vērošanu. Ciemojoties Maizes mājā, uzzināsiet, kādēļ šeit gandrīz 100 gadus cep maizi ar brīvības garšu, par to vislabāk zina stāstīt lustīgie mājas saimnieki.