K. Valdemāra bibliogrāfijā ir zināms fakts, ka 1839. gada vasarā Lubezeres tautskolas skolotāji un skolēni dažas dienas pavadīja jūrmalā, - 19 verstis attālajā Rojas ciemā, kur vēlāk ar Valdemāra starpniecību tika uzcelta jūrskola. Šī pirmā satikšanās ar jūru atstāja uz zēnu elpu aizraujošu, neaizmirstamu iespaidu. „Jūras dižans izskats tik vareni sagrāba jaunekļa garu, ka tas visas trīs dienas gandrīz neko citu nedomāja kā par dižano jūru, pie kā ar bērnišķīgu drošumu jau toreiz tūlīt sataisīja plānu jeb projektu, kādā vīzē varētu Rojas upē ietaisīt dziļāku ostu, lai tur palielas laivas un mazi kuģi varētu ienākt.” Kr.Valdemārs. (Avots: Rojas TIC)

Uz Padomju armijas bijušā lokatora torņa bāzes mūsdienās ir izveidots ap 18 m augstais skatu tornis, kas atrodas pie Ventspils Dienvidu mola (Medņu iela). No tā labi pārskatāma ostas teritorija ar jūras vārtiem Ventas lejtecē un pilsētas pludmale. Tornī pieejams monoklis. Vērts izstaigāt arī Dienvidu molu, apskatīt skulptūru "Govs - matrozis" un pabaudīt jūras skatus.

Kaļķainais zāļu purvs izveidojies periodiski aplūstošā starpkāpu ieplakā, kas ir nozīmīga daudzu aizsargājamu augu sugu dzīvotne. Zāļu purvs ir dažviet pārskatāms no mežainajām kāpām, kas purvam pieguļ no dienvidaustrumu puses.

Mazirbes kāpās, ziemeļaustrumos no Lielā tīklu šķūņa (tagad vasaras dzīvojamā māja) vienkopus iegūlušas vecās zvejas laivas, kuras šeit atvilka pagājušā gadsimta 50. – 60. gados. Iemesls šādai rīcībai bija individuālās zvejas aizliegums pierobežas režīma zonas dēļ. Mazirbē redzamais ir vienīgais šāda veida „objekts” Latvijas piekrastē.

Latvijas Lauksaimniecības muzejs izveidots, lai valsts iedzīvotājiem un viesiem radītu priekšstatu par Latvijas laukiem, iepazīstināt ar lauksaimniecības nozaru attīstības vēsturi un popularizēt materiālās un nemateriālās liecības par saimniekošanu un dzīvi Latvijas laukos no 19.gadsimta beigām līdz mūsdienām.  Apmeklētāju interese tiek veicināta ar visdažādākajiem zemes apstrādes, kopšanas, ražas novākšanas un pārstrādes tehniku, lauku amatnieku – kalēju un galdnieku darbarīkiem, ierīcēm un izgatavojumiem, sadzīves tehniku un mājturībā vajadzīgām lietām, visdažādāko transportu, sākot ar ratiem un beidzot ar kombainu, zemes mērīšanai un meliorēšanai nepieciešamo, ģeodēzijas instrumentiem, meliorācijas aprīkojumu utml.

Atrodas Daugavas labajā krastā. Uz baznīcu paveras labas skatu perspektīvas no dažādām Piedrujas vietām. Pirmo – koka dievnamu Piedrujā uzcēla pēc kņaza Jana Stapehas rīkojuma 1632. gadā. 1759. g. tas nodega. Mūsdienās redzamais baroka stilā celtais mūra dievnams (iespējams, projekta autors – itāļu arhitekts A. Paroko) ar diviem torņiem tapis 1759. gadā. Zem 27 m augstās (torņu augstums) celtnes atrodas pagrabtelpas. Torņos izvietoti trīs zvani (lielākais no 1711. g., vidējais – 1897. g., mazākais – no 1619. g.). Lielākais zvans sver gandrīz 0,4 tonnas. Dievnama interjerā apskatāmi daudzi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi – centrālais koka altāris ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, trīs 18. gs. altāri, 19. gs. sākuma kancele, Sv. Antona altāris, freska ar Sv. Trīsvienības attēlu, baznīcas trauki no 17. gs. u.c. Ēku ieskauj plašāks dārzs ar mūra žogu un mūra kapličām žogu stūros. Dārzā atrodas prāvestu Kazimira Konvalevska un Broņeslava Stefanoviča kapu vietas. Pēdējam bija liela loma dienama atjaunošanā pēc 1. pasaules kara. Piedrujas draudze ir sākusi veidoties 17. gs. pirmajā pusē.

Desu un kūpinājumu ražošana no saimniecībā audzētām cūkām. Cūku barībā saimniecība izmanto pašu audzētus graudus (nav apstrādāti ar glifosātiem) un nemodificētās sojas pupiņas, kuras saimniecība pati izaudzē. Desu un kūpinājumu sastāvā ir gaļa un garšvielas. Kūpināšanas procesā izmato tikai dabīgo alkšņa malku.

Saimniecībā apskatāmi Latvijā reti audzētie angoras truši. Piedāvā ekskursiju ar stāstījumu, trušu vilnu, vilnas izstrādājumus (cimdi, zeķes) un konsultācijas. Bērni var rast saskarsmi ar dzīvniekiem un saimnieces uzraudzībā tos pabarot.