Amatnieks, izmantojot eksperimentālās arheoloģijas metodes, darina senās baltu cilšu rotas un stāsta par to simboliku, nozīmi un nēsāšanas tradīcijām. Piedāvā darbnīcas apskati un gatavoto izstrādājumu iegādi.

Krodziņš "Rūdolfs" atrodas Kokneses centrā, Kokneses muižas pārvaldnieka mājā, un nosaukts latviešu novelista Rūdolfa Blaumaņa vārdā, kas mācījies muižā un nodzīvojis tajā divus gadus. 

Latviešu virtuve: Rasols, siļķu salāti, pupiņu salāti, Valmieras salāti, sīpolu sitenis, cūkgaļas ribiņas, mājas kotletes, cepetis mārrutku mērcē, cepta akna, siļķe ar biezpienu, auzu pārslu kārtojums.

Īpašais ūdens: „Krodzinieka šķēle”.

This section of the seacoast of Vidzeme is of outstanding scenic beauty with a lot of rocky capes and boulders in the sea alternating with small, sandy coves where the small streams and rivulets, which dry out in summer, flow into. Occasionally, the beach is completely covered with the gray backs of stones. In Zvejniekciems you need to make a detour around the estuary of the Aģe River and the Skulte port. In some places, small patches of reeds appear, while near Tūja you will see the first sandstone outcrops. Some part of the route can be covered via the beach or via a trail meandering through the dune forest with old pines. At the end of the route, you can see the unique lamprey fishing method - Svētupes nēģu tacis.

Viena no divām Jūrmalas sanatorijām, kur ārstniecības procedūrās izmanto Ķemeru apkārtnes dūņas. 2009. gadā tajā atklāts Jūrmalas kūrorta Vēstures muzejs, kurā izveidota interesanta ekspozīcija par kūrorta attīstības un sanatorijas izveides vēsturi. Te var aplūkot vēsturiskās fotogrāfijas un pagājušā gadsimta 70 – 80. gadu medicīniskās iekārtas, kā arī ieklausīties interesantā gida stāstījumā.

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

Slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs valda Kurzemē un Zemgalē apaļus 40 gadus (1642-1682). Šajā laikā viņa pārvaldītajā zemē notiek lielas pārmaiņas – strauji attīstās kuģu būve, parādās pirmās manufaktūras un uzlabojas lauksaimniecības ražošanas apjomi. 
Hercogam izdodas radīt lielu floti, kuras kuģi ved uz Rietumeiropu labību, gaļu, sviestu, vilnu, kokmateriālus un visu to, ko saražo viņa manufaktūras un Zemgales un Kurzemes muižas. Flote ir liela un spēcīga, tā ne tikai kuģo uz Eiropu, bet sasniedz arī Tobago un Gambiju, tur dibinot kolonijas un vedot uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. 
Hercogistē būvē kuģus, ražo papīru, salpetri, auž audumus, brokātu un gobelēnus. Ir attīstīta dzelzs apstrāde, dzelzs rūdu sāk ievest pat no Zviedrijas. Tiek kaltas naglas, darināti enkuri un zvani, lieti lielgabali un taisīti citi šaujamieroči. Darināts degvīns, ražots etiķis, dzirnavās malts pulveris. Pēc tā Eiropā ir liels pieprasījums, jo vieni aizstāvas, bet citi uzbrūk, bez šaujampulvera neiztikt. Gadā saražotas pat 25 tonnas šaujampulvera. Viens no pulvera torņiem saglabājies Kandavā, tiesa gan, daudzkārt pārbūvēts. Tāpat tiek ražots buru audekls, auklas un kaņepāju tauvas. Mēdza teikt, ka bez Kurzemes kaņepāju tauvām Anglijas karalienes flotes nebūtu! Hercogs domā arī par sēklu selekciju, audzē šķirnes lopus, uzlabo zemi ar meliorāciju, cenšas palielināt lauku ražību.
Ne visu Jēkabam izdevās realizēt – Ventas rumbas apejas kanāls palika nepabeigts, neīstenojās arī citi grandiozi plāni un ieceres – pat Austrālijas kolonizācija! Taču hercoga Jēkaba laiks ir lielu pārmaiņu laiks Latvijas zemēs, un tas nav palicis nepamanīts, tāpat kā lielais hercoga Jēkaba veikums pavisam nelielā Eiropas zemes gabaliņā. Tas pierāda, ka, gudri saimniekojot, var tālu tikt. 

Amatniece praktiskās nodarbībās aicina izjust saikni ar mālu, darboties ar podnieka virpu un attīstīt ikviena tā radošās spējas. Pēc apdedzināšanas keramikas krāsnī, darbus var ņemt līdzi kā labu suvenīru un savu jauniegūto prasmju apliecinājumu. Audzē garšaugus un tējas. Tēju degustācija.

Saimniecībā, kura atrodas pašā Sēlijas novada centrā, aug un zied vairāk nekā 400 dažādu rožu šķirnes, kā arī siltumnīcās tiek audzēti dažādi dārzeņu un puķu stādi. Iegādei tiek piedāvāti dažādi viengadīgie augi, vairāki simti rožu stādi un ēdamaugu stādi siltumnīcai un dārzam. 

Šilutes muižu mūsdienās mēdz saukt tā pēdējā saimnieka vārdā – Hugo Šoja muiža. Šilutes muižnieks, parka izveidotājs Hugo Šojs (Scheu) muižu iegādājās 1889.gadā. Viņš atjaunoja muižas ēkas un apkaimi, tāpat izveidoja 2 parkus: muižas un par “kraukļu mežu” saukto meža parkus. Muižai blakus izveidoja angļu tipa parku ar pastaigu takām. Meža parks, veltīts iedzīvotāju pastaigām, izveidots abās Šišos līkumotās upes pusēs, ko savieno gājēju tilti. Parkā, kas izpleties gar Šišes upi līdz senajam dzelzceļa tiltam,  atrodamas ap 150 augu sugas. Šobrīd parkā ir 40 koku sugas un krūmi.

Viens no populārākajiem Latvijas smilšakmens atsegumiem, kas pazīstams ar savu neierasti gludo un skaņu atstarojošo klints sienu (ap 12 m augsta). Salacas labajā krastā iekārtota apmetnes vieta, kur var veikt eksperimentu - nostāties dažādās vietas iepretim atsegumam un runāt pusbalsī. Atstarojošo balsi varēs dzirdēt vai nu pats runātājs, vai citās vietās esošie. Atrodas Salacas ielejas dabas parka un Skaņākalna parka teritorijā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Skaņākalna dabas parku caurauž blīvs taku tīkls