Nr | Nosaukums | Apraksts |
---|---|---|
Ēdnīca "Sipres" atrodas uz Līvānu galvenās ielas. Piedāvā mājas virtuvi un latviskus ēdienus. Latviešu virtuve: kartupeļu pankūkas, aukstā zupa, grūbu un miežu biezputras, cūkas ribiņas ar skābiem kāpostiem, maizes zupa. Īpašais ēdiens: „Dubnas un Daugavas akmeņi” – kartupeļu klimpas ar biezpiena pildījumu krējuma mērcē. |
||
Renavas parks (izveidots 19.gs.) ir viens no reprezentatīvā tipa Lietuvas parkiem, saglabājis pirmatnējās dabas skaistumu. Nelielā muižas parka parterī līdz mūsdienām saglabājušies ne mazums eksotisku koku. Parka ziemeļu daļā un meža parkā dominē kļavas, liepas, oši, egles, ozoli u.c. Parka lepnums – resnākā Lietuvas egle, kuras diametrs ir 1,2 metri; tāpat arī liepa, uz kuras nolīkušā stumbra izaugušie seši zari izveidojušies par pastāvīgiem vertikāliem stumbriem. Parkā ieved vīteņaugiem apstādītā lapene. |
||
Starp Pļaviņām un Gostiņiem - Skanstupītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā labi saskatāmas 17. gs. sākumā zviedru celto nocietinājumu - vaļņu un bastionu atliekas. 17. gs. šī bija Zviedrijai piederošās Vidzemes, Polijai piederošās Latgales un Kurzemes hercogistes (Daugavas kreisajā krastā) robeža. 1625. g. šajā vietā poļi sakāva zviedrus kā rezultātā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs gandrīz zaudējis dzīvību. Mūsdienās skansti ietver Draudzības parks un uz tās uzcelta estrāde. Gostiņos redzamā ir viena no izteiksmīgākajām Latvijas skanstīm. No rietumiem skanstis norobežo Skanstupītes dolomīta kāple, kas veido 0,7 m augsto Skanstupītes ūdenskritumu, ko daļēji (atkarībā no ūdens līmeņa) applūdinājuši Pļaviņu HES ūdeņi. |
||
Atrodas Cēsu rietumdaļā – pie ceļa, kas ved uz Cīrulīšiem. Piedāvājumā – plašs ēdienu klāsts no brokastīm līdz vakariņām. |
||
Ķemeru pilsētas iela, kur vislabāk saglabājusies un apskatāma pilsētas koka apbūve. Ja no Karogu ielas nogriezīsimies uz Durbes ielu, nonāksim līdz Miervalža Ķemera muzejam, kas veltīts pazīstamajam Latvijas kultūras darbiniekam (1902. – 1980.) – mācītājam un gleznotājam (Durbes ielā 21). |
||
1339. g. Livonijas ordeņa mestrs (no 1328. – 1340.) Eberhards fon Monheims pašu zemgaļu 1286. g. nodedzinātās pils vietā uzceļ jaunu - mūra pili. To sešus gadus vēlāk nodedzināja lietuviešu karaspēks. Pili gan atjaunoja Kurzemes hercoga Ketlera valdīšanas laikā, taču Ziemeļu kara laikā - 1701. g. to atkal noposta zviedru karapulki. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai no laukakmeņiem celtās pils sienas atliekas. |
||
Biškopības produktu ražošana - medus, ziedputekšņi, bišu maize, propoliss, bišu māšu peru pieniņš. Bišu māšu selekcija, bišu saimes. |
||
Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši. Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas. Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus. |
||
Seno un mūsdienīgo amatu prasmju popularizēšana, izkopšana un tālāknodošana. |
||
Adamovas (senais nosaukums Adamhof, Odumova) muižas
celtniecība datēta ar 1851. gadu. Muižas īpašnieki ir bijuši Rēzeknes
pilskungs Korfs, dekabrista Oboļenska brāļa meita Žemčužņikova,
ģenerālis Karaulovs. 1905. gadā Adamovas muižā atklāts minerālūdens
avots, kas nosaukts svētās Helēnas vārdā. Minerālūdens ieguvis
augstākās godalgas 1912. gadā Londonas un 1913. gadā Parīzes
izstādēs. Pašlaik minerālūdens avots Adamovā vairs nav atrodams.
Saglabājušās divas 19. gs. ēkas, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras
pieminekļi. Muižas teritorijā atrodas Adamovas speciālā internātpamatskola.
2006. gadā pie internātskolas uzcelts moderns sporta komplekss, kur notiek arī valsts mēroga
sporta sacensības. Kompleksā piedāvā saunu, telpas svinībām, laivu nomu, kā arī naktsmītnes 120 personām.
|
||
Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas – parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā. |
||
Mežabrāļu lauku māja atrodas pie Igaunijas un Latvijas robežas. Staigājot pa mežabrāļu takām var apmeklēt viņu raktos bunkurus, klausīties patiesus stāstus par pēckara notikumiem, nogaršot kandžu “meža šalkas” un kopā ar saimnieku uzdziedāt mežabrāļu dziesmas. Piedzīvojumu mīļotājiem piedāvājam arī naktsmītnes mežabrāļu bunkurā. Ziemā Mežabrāļu saimes ļaudis aicina braukt ar ragaviņām no Punkrimeģa un pavizināties kamanās. |
||
Nozīmīgs Rīgas līča krasta un aprimušu kāpu komplekss ar trīs lielo Latvijas upju – Lielupes, Daugavas un Gaujas grīvām un senām atpūtas vietu un kūrortu tradīcijām. Teritorijā izceļas ar skaistām piekrastes ainavām un ir viena no retajām jūrmalas pļavu atrašanās vietām Latvijas piekrastē. Dabas parka teritorijā ietilpst vairāki dabas liegumi – Lielupes grīvas pļavas, Vakarbuļļi, Daugavgrīva, Vecdaugava un Ummis (sk. nodaļu „Dabas liegumi”). Interesantākie dabas veidojumi ir Garciema kāpu amfiteātris un atsevišķas kāpas, piemēram, Legzdiņu un Slēpotāju kalns. Apmeklētājus piesaista dažādie kultūras un vēstures pieminekļi - Mangaļu pussalas fortifikācijas un militārās celtnes (no Krievijas cara līdz Padomju laiku beigām), Daugavgrīvas cietoksnis, Vecāķu kūrorts ar veco piekrastes apbūvi, Daugavgrīvas un Vecāķu pludmales. Rīgas tuvums un svarīgie rekreatīvie resursi ir arī iemesls teritorijas lielai antropogēnai noslodzei. Dabas parks piemērots aktīvam tūrismam (kājinieku, velo, ūdens, auto - moto), distanču slēpošanai, dabas (putnu) vērošanai, kultūras tūrismam, pasīvai atpūtai un izziņas tūrismam. Apmeklētāju vajadzībām izveidota Daugavgrīvas un Rožu kāpu dabas takas u.c. infrastruktūras elementi, kuru blīvums, apjomi un kvalitāte, diemžēl, ne vienmēr ir pietiekams. Diemžēl, šo nozīmīgo pierīgas rekreatīvo objektu nevar pilnvērtīgi iepazīt arī ar velosipēdu, jo nav izveidoti veloceliņi, kas atvieglotu un padarītu drošu braukšanu ar šo videi draudzīgo transporta līdzekli, kā tas, piemēram, ir Kuršu kāpās un pārējā Lietuvas piekrastes teritorijā! |
||
Astoņus kilometrus no Kroņauces, saimnieks izveidojis lielāko orhideju kolekciju Latvijā. Interesanti apskatīt arī eksotiskos dzīvniekus - iguānas, sarkanausainie bruņurupuči, pitons un šņācējtarakāni, kuri šeit atraduši mājvietu. Saimniecībā ir arī Šetlandes poniji, ar kuriem var jāt bērni.Piedāvā makšķerēšanu zivju dīķos un teltsvietas.
|
||
Atrodas pilsētas centrā, Raiņa ielā 4. Dievnams celts (1932. – 1938. g.) vecās koka baznīcas vietā neogotikas stilā (J. Cīruļa projekts). Jāpiemin, ka līdz pat 1994. g. ēkā bija izvietojies kinofilmu iznomāšanas punkts. Tagad baznīcā apskatāma izstāde „No pamatiem līdz torņa smailei, senie Latgales būvamati fotoattēlos”, kur 108 fotoattēlos ir dokumentēts baznīcas celtniecības process. Interesenti var uzkāpt zvanu tornī un apskatīt Rēzekni no 37 m augstuma. |
||
Ap 2 km garā taka izveidota 1994. g. No autostāvlaukuma tā uzlīkumo Daugavas ielejas krastā, kur mežu ieskauts ieslēpies viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem. Tā dienviddaļu noraka 20. gs. 20. gados, kad te ieguva granti. Pilskalna plakums atrodas ~ 40 m virs Daugavas līmeņa, tādēļ pa nelielo skatu stigu vērojama iespaidīga Daugavas ielejas ainava. Takas malā netālu no Putānu strauta ir redzams stabs, kas iezīmē projektētā Daugavpils HES maksimālā ūdenslīmeņa atzīmi. Tālākajā gaitā taka aizved līdz Slutišku sādžai. |
||
Atrodas Rīgas – Ventspils autoceļa (A 10) 88. kilometrā, pašā Abavas krastā. Pie stāvlaukuma interesants objekts – senais Zemgales un Kurzemes robežstabs un vēsturisko novadu robeža. Piedāvā kempinga pakalpojumus. |
||
Bērzes upes labajā krastā, vietā, kur tagad paceļas Dobeles pilsdrupas, jau 1. gadu tūkstotī p. m. ē. atradās zemgaļu apmetne un vēlāk – koka pils. Gandrīz simts gadus pils izturēja vairākus krustnešu uzbrukumus un aplenkumus, un tikai 1289. g., kad vācieši bija pilnībā izpostījuši apvidu un tālāka pretošanās kļuva bezcerīga, zemgaļi paši nodedzināja savu koka pili un neuzvarēti aizgāja uz Lietuvu. 700 gadus vēlāk, 1989. gadā, godinot zemgaļu cilšu piemiņu, bijušās senpilsētas vietā tika atklāta piemiņas zīme, ko veidojis mākslinieks Mārtiņš Zaurs. Akmenī iecirsts teksts: “Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi”, kā arī dzejnieka Viļa Plūdoņa vārdi : “Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te”. |
||
Pupuchi ražotnē top kraukšķīga un veselīga uzkoda no cūku pupām - Pupuchi. |
||
Vijciema Medību pils ēkā iekārtots elegants dizaina viesu nams Bergervilla. Katrs numurs ir ar individuāli veidotu dizainu, vēsturiskām mēbelēm un īpašu atmosfēru. Pieejami 4 numuri – standarta numurs, divu istabu apartaments un divi Delux klases numuri ar privātu balkonu un vannu. Katram numuram dots meža zvēra vai putna vārds – Pūce, Mednis, Briedis un Alnis. Viesu atpūtai tāpat pieejama viesistaba un bibliotēka, kā arī pilnībā aprīkota virtuve maltīšu pagatavošanai. Pieejams bezmaksas Wi-Fi un autostāvvieta. |