Jodkrantes Raganu kalns ir liela paraboliska ar skujkoku mežu apaugusi kāpa. Tā koka skulptūru brīvdabas ekspozīcija (veidošanu uzsāka 1979. g.) ir viens no populārākajiem nacionālā parka apskates objektiem. Pa kāpas nogāzēm un augšpusi ir izveidota taka, kuras malās izvietotas ~ 80 (2007. g.) Lietuvas daiļamata meistaru darinātās koka skulptūras, kas ataino Lietuvas tautas daudzveidīgo mitoloģiskās pasaules tematiku. Takas apskatei nepieciešama ~ 1 h.

Gārsene – Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera  kroņa muižu Gārseni 1583. gadā nopirka no Vestfāles ienākušais Gorhards Beninghauzens – Budbergs. Viņa dzimta Gārsenē valdīja 340 gadus. Gārsene – Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera  kroņa muižu Gārseni 1583. gadā nopirka no Vestfāles ienākušais Gorhards Beninghauzens – Budbergs. Dzimta Gārsenē valdīja 340 gadus. Gārsenes pils - celta 1856. - 1860.g. neogotikas stilā. Pēc fon Budbergu dzimtas vēstures materiāliem, sākumā uzcelta pils divstāvīgā daļa, bet otrs, zemākais spārns, uzcelts 1885.g. 1939.g. ēka pārbūvēta skolas vajadzībām, un no 1940.g. līdz 2015.g. tajā atradās Gārsenes pamatskola. Pilī atrodas muzejs un ekspozīcija par baronu Budbergu dzimtu, Gārsenes vēsturi, un pamatskolas vēsturi. Pils telpās apskatāma podiņu krāsns, kas ir kultūrvēstures piemineklis. Krāsns fasādi grezno Holandē ražoti, ar jūras un vējdzirnavu ainavām apgleznoti zilbalti podiņi. 2016.gada maijā tika veikta podiņu krāsns restaurācija. Pils kompleksu ieskauj 4ha liels parks, dzirnavu dīķi un meža parkā atjaunotas un uzlabotas barona laika pastaigu takas, kas vijas gar Dienvidsusējas krastiem. Visas sezonas garumā pilī apskatāmas mākslas un izzinošās izstādes.

Uzcelts Kaņiera pilskalnā un ir Kaņiera pilskalna takas sastāvdaļa. No torņa paveras izcila Kaņiera ezera dienvidrietumu daļas ainava ar niedru saliņām un nelieliem atklāta ūdens laukumiem. Laba putnu vērošanas vieta.

Dendroloģiskais parks (saukts arī par Špakovska parku) dibināts 1975. g. ainaviskā vietā – t.s. Grantskalnos, kas ir Ogres Zilo kalnu turpinājums. Parkam cauri līkumo ainaviskas pastaigu takas, ir uzbūvēts skatu tornis, no kura paveras Daugavas ielejas ainava. Ainavu atdzīvina dīķis ar ūdensrozēm un Mīlētāju saliņa. Parkā aug ap 390 dažādu augu sugu un šķirņu, kā arī daži unikāli eksemplāri kā, piemēram - Amūras korķakoks Phellodendron amurense, stepes gobas Ulmus minor korķa forma u.c. Parks brīvi apmeklējams jebkurā laikā.

Viena no retajām vietām Latvijā, kur savvaļā aug divas retas un aizsargājamas augu sugas – parastā īve un Baltijas efeja (sk. arī Rucavas īvju audzi). Teritorija nav labiekārtota un piemērota apskatei kā tūrisma objekts, kā arī dabā nav atpazīstamas tās robežas (nav informatīvo zīmju), tādēļ apmeklētājs bez botāniskām zināšanām šeit redzēs tikai „parastu” mežu. Austrumos no lieguma vairāku kilometru garumā stiepjas neliels valnis – bijušā šaursliežu dzelzceļa (600 mm, 41 km garš) līnija Dubeņi – Rucava, ko Pirmā Pasaules kara laikā būvēja vācu armija ar mērķi – izvest kokmeteriālus.

Mākslinieka un koktēlnieka Antano Česnulio koka skulptūru parks atrodas Naujasodė ciematā, aptuveni 3 km attālumā no Druskininku pilsētas. Ekspozīcija tiek regulāri atjaunota ar jauniem darbiem.

Kaut arī Cēsis ģeogrāfiski atrodas Gaujas nacionālā parka vidienē, pilsētai nav nacionālā parka statusa. Taču Cēsīs ir daudzi interesanti apskates objekti, kurus ir vērts redzēt un izzināt tuvāk. Noteikti ir jāiepazīst Cēsu vecpilsēta! Cēsu pirmsākumi ir meklējami 18 m augstajā Riekstu kalnā un tā tuvākajā apkārtnē, jo 11. – 13. gs. te atradās vendu no koka celtā pils. Riekstu kalns meklējams Pils parka vidusdaļā, un no tā paveras labs skats uz Pils parku, dīķi un Cēsu pilsdrupām, līdz kurām var nokļūt pa garu kāpņu kaskādi. 13. gs. sākumā celtā Cēsu pils (aprakstu sk. tālāk pie Nr. 44.) bija ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Tai blakus atrodas Cēsu Jaunā pils, kas celta 1777. g. vārtu nocietinājumu vietā. Ēkā ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, bet piebūvē mājvietu atradis Pils kompleksa apmeklētāju centrs un Cēsu tūrisma informācijas centrs. Ja uzkāpsim pils tornī, no tā pavērsies labs skats uz pilsdrupām, Sv. Jāņa luterāņu baznīcu un pilsētas ziemeļdaļu. Iepretim Cēsu Jaunai pilij atrodas vairākas ēkas – Cēsu pilsmuižas stallis un ratnīca (abas ēkas celtas 19. gs. pirmajā pusē), kur mūsdienās meklējams Cēsu Izstāžu nams. Pils kompleksa teritorijā no ārpuses ir apskatāma arī klēts, kučieru namiņš un vecā alus darītava. Ielas pretējā pusē atrodas romantiskais Maija parks, kurš iekārots 19. gs. trīsdesmitajos gados. To iecienījuši vecāki ar bērniem, jo te izveidots rotaļlaukums. Dosimies tālāk pilsētas ielās (Lielās Katrīnas, Mazās Katrīnas, Mazā Kalēju, Kalēju, Lielā Līvu iela un Līvu laukums) un apskatīsim 18. – 19. gs. mijā tapušo koka apbūvi. Torņa ielā, kas vijas gar Viduslaiku pils aizsargmūri, pie baznīcas apskatāma M. Jansona skulptūra „Gadsimtiem ejot". Ticējums vēsta, ka paberzējot Laika veča lukturi, ir iespējams redzēt nākotni. Viena no iespaidīgākajām Cēsu celtnēm ir Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas būvēta 13. gs. beigās kā Livonijas ordeņa Doms. Tā ir romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem ar 1853. g. celto 65 m augsto torni. Ēka vairākkārt ir pārbūvēta arī 20. gs. Dievnamā apskatāmas Livonijas ordeņa mestru un Livonijas bīskapu kapa plāksnes. Kancele taisīta 1748. g., ozolkoka altāris - 1858. g., bet altārgleznu "Krustā sistais" - 1862. g. Baznīcas altārdaļas logus rotā mākslinieciski vērtīgas vitrāžas. Ērģeles 1907. g. darinājusi E. F. Valkera firma, un tās ir vienas no labākajām Latvijas koncertērģelēm. Dievnama dienvidrietumu stūra atbalstā iemūrēts saules pulkstenis ar gada skaitli "1744". Ir vērts uzkāpt baznīcas skatu tornī. Baznīcas pakājē atrodas Rožu laukums jeb bijušais Tirgus laukums (13. gs. vidus – 1927. g, atjaunots 2008. g), kas mūsdienās ir pilsētas centrālais laukums. Viduslaikos šeit ir atradies arī soda stabs un pilsētas aka. Rīgas iela no pilsētas pirmsākumiem veidojusies par galveno vecpilsētas ielu. Šeit aplūkojams vairākums Cēsu arhitektoniski izcilāko 18. -19. gs. celtņu – bijušais Cēsu rātsnams, Fābera nams, Princešu nams. Vienā ielas galā atrodas Līvu laukums, kur 13. gs. atradās baznīca, kapsēta un Rīgas vārti pilsētas mūrī. Šodien laukumu rotā izgaismota strūklaka, kuras vietā 13. gs. atradusies aka - Lejas Šķimbēgs. Otrā ielas galā atrodas 14. - 15. gs. pilsētas mūra Raunas vārtu pamatu un virszemes fragmentu rekonstruētā daļa. Tā rada labu priekšstatu par viduslaiku mūri, vārtu lielumu un pamatīgumu.

Viens no iespaidīgākajiem Igaunijas salu pilskalniem, ko ieskauj no akmeņiem veidoti vaļņi. Livonijas Indriķa hronikā minēta kā salinieku vislabāk nocietinātā apmetne.

Lejpus Inčukalna – Valkas autoceļa, Brasla plūst pa ainavisku ieleju, kas ir ap 300 m plata un līdz 30 m dziļa. To var uzskatīt par vienu no skaistākajiem Latvijas upju straujteču posmiem, kur vareni atsegumi (Braslas ieži - ) paceļas teju vai katrā upes līkumā (izņemot pašu lejteci). Ziemā uz dažiem no tiem (Krauļukalna iezis, Jāņavārti) veidojas neparastu formu leduskritumi. Pie Braslas ūdenskrātuves upes kreisajā krastā sākas un tālāk iepretim Braslas zivju audzētavai turpinās Aņītes ieži - smilšakmens atsegumu virkne 1 km garā posmā. Aņītes ieži ir vairākas no 2 m līdz pat 35 m augstas, ar gravām atdalītas smilšakmens klintis. Otrā - Braslas labajā krastā slejas tādi ievērojami atsegumi kā Varšavu iezis, Krauļukalna iezis, Jāņavārti, Slūnu iezis, Virtakas un Buļu iezis. Kā tos vislabāk iepazīt? Ar laivu var sākt braucienu no minētā autoceļa vai pat augstāk – no Straupes. Otras variants – gājiens ar kājām gar upes labo krastu. Šajā gadījumā gan ir jārēķinās ar samērā ekstrēmu iešanu un jāpadomā par tālāko maršrutu, nonākot pie Braslas ietekas Gaujā.