Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas –  parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā.

Kalētu muižas bijušais medību dārzs. Muižas laikos šeit ierobežotās platībās turēja meža dzīvniekus, kuru medības bija populārs muižniecības izklaides veids. Parkā uzmeklējams piemiņas akmens Krievijas imperatoram Aleksandram III, kurš šeit nošāvis briedi (irsi). No Kalētiem Latvijas teritorijā „ienāca” staltbrieži, kurus medību vajadzībām 1848. g. atveda no Vācijas. Parkā izveidotas takas un atpūtas vietas.

Skaisto celtni (1797. - 1802. g.) uzskata par Latvijas spilgtāko klasicisma stila pieminekli. Šīs, tāpat kā Elejas pils metu veidoja Krievijas galma arhitekts Džakomo Kvarengi, bet projektēja Johans Georgs Ādams Berlics. Bagātīgie pils interjeri izcēlās ar tiem laikiem Kurzemē vēl neredzētu modernismu. Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes pili uzdāvināja Šarlotei fon Līvenai (1742. – 1828.) par viņas nopelniem, kad tā laikā no 1783. g. strādāja par ķeizarienes mazbērnu guvernanti. No 1921. - 1941. g. pilī darbojās lauksaimniecības skola, bet 2. pasaules kara laikā to stipri izpostīja un pēcāk izlaupīja. Pils restaurācijas darbus atsāka vēlāk, kad pilī atradās Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija. Tagad skaisto ēku (iekārtota viesnīca) var aplūkot arī no iekšpuses. Ap pili Lielupes krastos plešas viens no skaistākajiem Latvijas angļu stila parkiem, kas ir laba pastaigu vieta.

Atrodas Stendes dienviddaļā. Piedāvā maltītes visām ēdienreizēm. Konditoreja, kulinārija. Āra terase un labiekārtota apkaime.
Latviešu virtuve: Aukstā un pupiņu zupa, mednieku desiņas, mājas kotletes, plātsmaizes, kliņģeri, pīrāgi, rauši, smalkmaizītes, tortes.

No Kokneses muižas ēkām līdz mūsdienām ir saglabājusies pārvaldnieka ēka, kurā laikā no 1885. - 1887. g. dzīvojis latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis (1863. – 1908., uzstādīta piemiņas plāksne) un mūra stallis, kas celts no laukakmeņiem. Tajā atrodas a/s „Latvijas Valsts meži” Vidusdaugavas mežniecība. Kokneses vidusskolas akmens vārti ir bijušās muižas vārti. Muižas ēkas apskatāmas g.k. no ārpuses.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā top samanāmi un atpazīstami laikā no 10. gadsimta. Viņi apdzīvo Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces. Pirmajiem atbraukušajiem vācu tirgotājiem viņi zinoši prasa – Cik maksā šobrīd vadmala Visbijas tirgū? Tātad viņiem zināma zviedru Gotlandes sala, viņi ir labi jūrā gājēji, drosmīgi un garā stipri. Jo tikai stiprais spēj sadzīvot ar jūru, doties zvejā un roņu medībās, iesakņoties nebūt ne auglīgajā jūras piekrastes smiltājā.
Teritoriju gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem mēs tagad zinām kā Lībiešu krastu. Te joprojām atrodami ne tikai romantisma apdvesti piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi, te Kolkas ragā dižais Krišjānis Valdemārs samērījis pašu Eiropas centru! Sekojot viņa aicinājumam, lībieši visā piekrastē aktīvi piedalās burinieku būvniecībā  līdz pat Ainažiem, kurp dodas smelties jūrskolā izglītību. Tā ļauj viņu kuģiem sasniegt pat vistālākos pasaules jūru nostūrus. Tā radās burinieku gadsimts. Bez līviem tas neiztika! Lībiešu krastā atrodas arī senākās Latvijas bākas, Ovišu bāka vēl joprojām kā zvaigzne krastā rāda ceļu jūrā esošiem kuģiem uz Rīgu. 
Lībiešu mantojums saskatāms arī nēģu zvejas tradīcijās, kas joprojām dzīvas Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā. Salacgrīvā apskatāmi nēģu tači un uzpariktes, kādu citur sen vairs nav.
Latvieši radās, kad līvi saplūda ar latgaļiem, joko paši līvi. Un, iespējams, ka viņu jokā ir daļa patiesības. 
Lībiešu jeb līvu kultūra, valoda, dzīvesveids un vēsture ir cieši saistīta ar Latviju un vairs nav šķirami.

Uzņēmumam ir vairāk kā 40 gadus ilga darbības vēsture. Mūsdienas tas kļuvis par Baltijas mēroga konkurētspējīgu piena pārstrādes uzņēmumu, kur ražo pienu, kefīru, biezpienu, jogurtu, sviestu, sierus u.c. piena pārstrādes produktus. Produkciju var iegādāties uzņēmumam blakus esošajā veikalā. Viens no pieciem Latvijas uzņēmumiem, kas drīkst ražot ES garantēto tradicionālo īpatnību produktu - „Jāņu sieru”.

Mākslinieka un koktēlnieka Antano Česnulio koka skulptūru parks atrodas Naujasodė ciematā, aptuveni 3 km attālumā no Druskininku pilsētas. Ekspozīcija tiek regulāri atjaunota ar jauniem darbiem.

Būvēta 13. gs. beigās kā romānikas stila trīsjomu bazilika ar gotikas elementiem. 1853. g. uzcelts 65 m augstais tornis (skatu laukums). Dievnamā atrodas Livonijas bīskapu kapa plāksnes, kancele (1748.), ozolkoka altāris – (1858.), altārglezna (1862.), vitrāžas un ērģeles (1907.), kas ir vienas no labākajām Latvijā.