Teikām un spoku stāstiem apvīta vieta Veco kapu kalniņā pie Mazirbes baznīcas – sens ar akmeņiem apkrauts kaps – it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta.

Taka izvijas augšup un lejup gar Pilsupes lejteces stāvajiem krastiem un atklāj skaistus skatus uz trīs balto smilšu atsegumiem (lielākais no tiem – t.s. Baltā kāpa, kas ir apmēram 20 metrus augsta un ir veidojusies pirms 6000 gadiem ). Apkaimes kāpu masīvs ir veidojies Litorīnas jūras periodā pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Takas garums ir 900 m, un apskatei nepieciešamais laiks ir ~ 0,3 h. Tās apkārtnē ir atrastas akmens laikmeta apmetnes liecības.

Muižas komplekss sāka veidoties 15. gs. beigās, - 16. gs. sākumā. Ievērojamas izmaiņas norisinājās 19. gs., kad tā kļuva par grāfa Tiškeviča īpašumu. 1875. g. iekārtotais Ziemas dārzs ir lielākais Austrumeiropā.

Kretingas muižas parks – viens no senākajiem Lietuvā 16. – 17.gs. muižas parkiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Tas ir jaukta stila parks, aptverot 23 ha laukumu.

Kretingas muižas dienvidu daļā, bijušajā augļu dārza vietā atrodams Astronomiskais kalendārs ar Saules pulksteni, iekopts dzīvžogs, alejas, puķu dobes un akmeņdārzi ar rūpīgi iekoptām dāliju, peoniju, tulpju un rožu kolekcijām, gājēju taciņas, atpūtas laukumi. Atjaunotā muižas strūklaka kļuvusi īpaši pilsētas viesu iemīļota atpūtas vieta.

Kafejnīca "Krūziņi" atrodas Dundagas centrā, viesu namā „Krūziņi”.

Latviešu virtuve: Skābu kāpostu zupa, pelēkie zirņi ar rūgušpienu, cepta bute vai menca, skābzupa ar kartupeli.

Īpašais ēdiens: „Biezpiena tornītis” vai krēms no Dundagas pienotavas produktiem.

Pilnveidojot sentēvu radītās receptes (vienu no vecākajiem maizes pagatavošanas veidiem, kas nācis no 12. gadsimta) un sekojot līdzi mūsdienu “garšu pieprasījumam”, ceptuves saimnieks Jānis Kurpnieks pēc paša radītajām receptēm maizi ir papildinājis arī ar īstiem ķiplokiem, sēklām, dzērveņu sukādēm, žāvētiem augļiem utt..

“Tērvetes maize” piedāvājumā ietilpst vairāk nekā 12 maizes veidi, tajā skaitā augļu un ogu maize, kas kļūst par veselīgu desertu un, ko var ēst smalkmaizīšu vietā. Savukārt, tik pieprasītā tīrgraudu maize, kurā nav ne grama miltu -šī veselīgā uzkoda guvusi īpašu atzinību vegānu un veģetāriešu vidū. Ceptuves lielākais lepnums ir rudzu pilngraudu rupjmaize un saldskābmaize, kuru sastāvā nav kviešu miltu, kas mūsdienās ir liels retums. Rudzu maizes mīklu plaucē, kā rezultātā veidojas dabīgie cukuri, E un B vitamīns. Mīklu raudzē ozolkoka abrās ar pašu gatavotu ieraugu no abrkaša (iepriekšējā cepiena mīklas). Katrs klaips tiek veidots ar rokām uz lizes. Maizi cep īstā ar skujkoka malku kurināmā krāsnī. Rupjmaize no citiem mājražotājiem Latvijā atšķiras ar to, ka tā tiek cepta lielos klaipos, kas ir 8- 9 kg smagi un garumā sasniedz pat pus metru. Šādā klaipā maizes garšas “buķete” būs spēcīgāka un derīguma termiņš ilgāks.

Rupjmaize ar šķeltajiem rudzu graudiem un tīrgraudu (bezmiltu) maize ir saņēmusi “Zelta kvalitātes zīmi” pārtikas produktu konkursā – “Novadu garša Latvijā 2020”.

Tiek piedāvātas ekskursijas un meistarklases, kurās var iepazīt maizes tapšanas procesu un pašiem līdzdarboties tās pagatavošanā.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā top samanāmi un atpazīstami laikā no 10. gadsimta. Viņi apdzīvo Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces. Pirmajiem atbraukušajiem vācu tirgotājiem viņi zinoši prasa – Cik maksā šobrīd vadmala Visbijas tirgū? Tātad viņiem zināma zviedru Gotlandes sala, viņi ir labi jūrā gājēji, drosmīgi un garā stipri. Jo tikai stiprais spēj sadzīvot ar jūru, doties zvejā un roņu medībās, iesakņoties nebūt ne auglīgajā jūras piekrastes smiltājā.
Teritoriju gar jūru no Ģipkas līdz Ovišiem mēs tagad zinām kā Lībiešu krastu. Te joprojām atrodami ne tikai romantisma apdvesti piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi, te Kolkas ragā dižais Krišjānis Valdemārs samērījis pašu Eiropas centru! Sekojot viņa aicinājumam, lībieši visā piekrastē aktīvi piedalās burinieku būvniecībā  līdz pat Ainažiem, kurp dodas smelties jūrskolā izglītību. Tā ļauj viņu kuģiem sasniegt pat vistālākos pasaules jūru nostūrus. Tā radās burinieku gadsimts. Bez līviem tas neiztika! Lībiešu krastā atrodas arī senākās Latvijas bākas, Ovišu bāka vēl joprojām kā zvaigzne krastā rāda ceļu jūrā esošiem kuģiem uz Rīgu. 
Lībiešu mantojums saskatāms arī nēģu zvejas tradīcijās, kas joprojām dzīvas Carnikavā, Svētciemā un Salacgrīvā. Salacgrīvā apskatāmi nēģu tači un uzpariktes, kādu citur sen vairs nav.
Latvieši radās, kad līvi saplūda ar latgaļiem, joko paši līvi. Un, iespējams, ka viņu jokā ir daļa patiesības. 
Lībiešu jeb līvu kultūra, valoda, dzīvesveids un vēsture ir cieši saistīta ar Latviju un vairs nav šķirami.

Lejpus Inčukalna – Valkas autoceļa, Brasla plūst pa ainavisku ieleju, kas ir ap 300 m plata un līdz 30 m dziļa. To var uzskatīt par vienu no skaistākajiem Latvijas upju straujteču posmiem, kur vareni atsegumi (Braslas ieži - ) paceļas teju vai katrā upes līkumā (izņemot pašu lejteci). Ziemā uz dažiem no tiem (Krauļukalna iezis, Jāņavārti) veidojas neparastu formu leduskritumi. Pie Braslas ūdenskrātuves upes kreisajā krastā sākas un tālāk iepretim Braslas zivju audzētavai turpinās Aņītes ieži - smilšakmens atsegumu virkne 1 km garā posmā. Aņītes ieži ir vairākas no 2 m līdz pat 35 m augstas, ar gravām atdalītas smilšakmens klintis. Otrā - Braslas labajā krastā slejas tādi ievērojami atsegumi kā Varšavu iezis, Krauļukalna iezis, Jāņavārti, Slūnu iezis, Virtakas un Buļu iezis. Kā tos vislabāk iepazīt? Ar laivu var sākt braucienu no minētā autoceļa vai pat augstāk – no Straupes. Otras variants – gājiens ar kājām gar upes labo krastu. Šajā gadījumā gan ir jārēķinās ar samērā ekstrēmu iešanu un jāpadomā par tālāko maršrutu, nonākot pie Braslas ietekas Gaujā.

Atrodas Valmieras – Ainažu autoceļa (P 16) malā starp Matīšiem un Aloju. Iekārtota vecajā un atjaunotajā dzirnavu ēkā. Nedēļas nogalēs piedāvā izklaides pasākumus, klāj galdus un īrē telpas svinībām.
Latviešu virtuve: Aukstā, frikadeļu, skābeņu, pupiņu, šķelto zirņu un skābu kāpostu zupas, Valmieras salāti, rosols, mājas kotletes, aknu strogonovs, pelēkie zirņi ar speķi, cepta menca, siļķe krējuma mērcē, mednieku desiņas, maizes zupa, rupjmaizes krems.

Piltenes bīskapijas laikā - 13. gs. - vidū tika uzcelta konventa tipa pils. Vēlākās pils piebūves radās 16. un 19. gs., un izveidojās tai raksturīgais iekšējais pagalms. 19. gs. 30. gados pils fasāde ieguva mūsdienās redzamās neogotiskās formas. Laikā no 16. gs. līdz 1920. g. Ēdoles pils bija baronu Bēru dzimtas īpašums. Pēc 1905. g. dedzināšanas, pili divu gadu laikā atjaunoja. Pazīstama gan ar spoku stāstiem, gan ar rūķīšu kāzām, gan ar asins traipu pils Sarkanajā istabā, kas parādījies slepkavības vietā. Lai to noslēptu, tika uzbūvēts kamīns, taču traips parādījies atkal. Pēc privatizācijas ir atjaunoti interjeri, zāles, pagrabi, kas izdekorēti ar pilij raksturīgajiem elementiem. Pils telpas un skatu tornis ir pieejams apmeklētājiem. Parkā apskatāma Mīlestības aleja un Rūķīšu ozola vieta.