Nakšņošana lauku mājā līdz pat 40 personām (ar papildvietām). Pirts un pirtnieka pakalpojumi, svinību telpa, atpūta dabā – peldvieta dīķos, makšķerēšana, sporta un atpūtas laukumi. Saimnieki piedāvā nobaudīt žāvētas zivis vai zivju zupu, arī no Jūsu pašu iegūtā loma. Makšķerēšanai ir pieejami 17 zivju dīķi.

"Paradīzēs" ir iespējams rīkot arī svētku svinēšanu brīvā dabā, kā arī nakšņot teltīs. 

Viesošanās Viesu namā "Paradīzes" iepriekš obligāti ir jāpiesaka!

Ceļā uz Turaidu noteikti ir jāpiestāj pie Gūtmaņa alas. Tā ir platākā (12 m), augstākā (līdz 10 m) un apjoma ziņā – viena no varenākajām Latvijas alām (alveidīga niša), kas ir arī nozīmīga kultūrvēsturiska un nostāstiem (populārākais par Turaidas Rozi) apvīta vieta ar seniem sienu un griestu uzrakstiem (vecākie no 17. gs. beigām). No alas iztek avots, kam piemītot dziednieciskas īpašības. Vietā, kur Gaujas senlejas labo pamatkrastu pāršķeļ vairākas mazu strautu dziļās gravas, izvietojies Turaidas muzejrezervāts ar Baltijas mērogā izciliem pieminekļiem, kuru vēsture iestiepjas 1000 gadu tālā pagātnē. To iepazīšanu var sākt ar Turaidas muižas (pirmoreiz minēta 16 gs.) apskati, kas ir izcils Vidzemes muižas parauga piemērs. Līdz mūsdienām ir saglabājusies 21 ēka, kas celta no 18. gs. līdz 20. gs. sākumam. Apmeklētāji var apskatīt muižas stalli, ratnīcu, pirti, smēdi, zivju pagrabu, klēti, vagara māju, muižkunga veco dzīvojamo ēku, muižas kalpotāju dzīvojamo ēku, kalti u.c. Ejot Turaidas pils virzienā, nonāksim pie Turaidas Rozes kapa, ar ko saistīta leģenda par Turaidas Maiju, kas ziedoja savu dzīvību mīlestības vārdā. Blakus kapam aug diža liepa (sliktā stāvoklī), kas it kā dēstīta uz Maijas kapa. Tālāk esošā Turaidas luterāņu baznīca ir pēc kārtas trešais dievnams un viena no vecākajām (1750. g.) Latvijas koka baznīcām - vienjoma koka guļbūve ar barokālu tornīti. Tajā apskatāms altāris un kancele (18. gs. vidus), altārglezna "Golgāta" (17. gs. beigas – 18. gs. sākums) un vēstures ekspozīcija. Dainu kalnā plešas Tautasdziesmu parks, kura izveidi uzsāka 1985. g., atzīmējot latviešu dainu tēva - Krišjāņa Barona 150 gadu jubileju. Šobrīd tajā ir izvietotas vairāk nekā 26 tēlnieka I. Rankas darinātās akmens skulptūras. Te notiek arī ikgadēji folkloras pasākumi. Pirms Turaidas mūra pils celtniecības (uzsāka 1214. g.) tās vietā atradās lībiešu no koka celtā pils. Turaidas pils piederēja Rīgas bīskapam. Tā pastāvēja ilgu laiku - līdz pat 1776. g., kad nodega. 1953. g. te uzsāka plašākus restaurācijas darbus, atjaunojot Galvenā torņa augšējo stāvu, klēts ēku (ekspozīcija par Siguldas novadu), pusapaļo torni un pils kompleksa dienvidu korpusu. Tagad pils telpās ir izveidota muzeja ekspozīcija, kas vēsta par apkārtnes vēsturiskajiem notikumiem.

Atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves krastā (R. Blaumaņa ielas galā) iepretim salai, uz kuras top Likteņdārzs. Baznīca (celta 1687. g.) ir vairākkārt atjaunota (1731., 1887.). Tagad redzamais tornis tapis par Stukmaņu muižas īpašnieku atvēlētajiem līdzekļiem. Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernests Gliks. Padomju laikos ēkā atradies Stučkas vēstures un mākslas muzejs. Apmeklētāji var uzkāpt dievnama tornī (čuguna zvans!), kā arī aplūkot mākslinieka A. Dobenberga gleznas. Baznīca ir atvērta un apskatāma arī no iekšpuses.

19. gadsimtā izveidojās neliels ciems Skultes jūrmalā, kuru apdzīvoja zvejnieki. Nosaukums Zvejniekciems radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās. 1967. gadā Skultes Zvejniekciema daļa pievienojās Saulkrastu pilsētciematam. Šodien Zvejniekciemā darbojas Skultes osta, kuru svinīgi atklāja 1939. gada 7. oktobrī. Akmens, ko izvēlējies Kārlis Ulmanis kā ostas būves liecinieku, joprojām atrodas Zvejniekciemā, un ostā arī šodien notiek aktīva darbība. Starp Skultes ostu un Saulkrastu pludmali atrodas Zvejniekciema akmeņainā pludmale. 

Celta 1835. g. kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1883. g. pēc pārbūves ēka ieguva greznu manierisma un renesanses formu dekoratīvo apdari un lielāku būvapjomu. 1905. g. 15. decembrī muižas ēku nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbi arhitekta L. Reinīra vadībā tika uzsākti trīs gadus vēlāk. Muižas pilī apskatāma Svētku zāle ar diviem marmora kamīniem, atsevišķās telpās - 20. gs. sākumā liktais parkets un ārdurvju vērtnes ar metālkalumiem. 1938. g. pili pārbūvē. 2. pasaules kara laikā ēkā atrodas vācu armijas karavīru hospitālis, pēckara gados – mežu darbinieku skola. No 1962. g. pilī izvieto Rudbāržu skolu, kas nosaukta Oskara Kalpaka vārdā. Pie ēkas novietota piemiņas plāksne, kas veltīta Kalpaka bataljona gaitām. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. 22. janvārī lielinieki bija ieņēmuši Skrundu. Septiņas dienas vēlāk O. Kalpaka bataljons no Rudbāržu muižas devās Skrundas virzienā. Pēc trīs stundu ilgas cīņas tas guva uzvaru, ieņemot stratēģisko līniju Ventas krasta tuvumā. Šī bija kalpakiešu pirmā uzvara pēc daudzkārtējas atkāpšanās, kas tiem deva iedvesmu turpmākajās cīņās. Rudbāržu muižas Varoņu zāle, kas stāsta par nozīmīgiem posmiem Latvijas Brīvības cīņās, restaurēta 2016. gadā.

"Pūres beķereja" atrodas pilsētas galvenās gājēju ielas malā. Cep speķa pīrādziņus, biezpienmaizītes, kanēļmaizītes, kliņģerus un tortes. Piedāvā vintage stila velosipēdu nomu.

Krogs "Aitiņlauvas" atrodas Rīgas - Liepājas autoceļa (A 9) 22. kilometrā. Kroga „rozīnīte” ir ēdieni, kas gatavoti no meža veltēm. Interjers veltīts medniecības tematikai. Blakus izvietots aploks ar dambriežiem.

Latviešu virtuve: buka cepetis, mežacūkas cepetis, brieža šķiņķa steiks, jēra cepetis, pildīta strauta forele.

Ļoti ainaviska vieta Siguldā, kas gleznota (no tā arī vēlāks nosaukums) un fotografēta kopš seniem laikiem! Paradīzes kalns būtībā nav kalns, bet gan vieta, kur Gaujas senlejas kreisā pamatkrasta nogāzi „pāršķeļ" varenā Vējupītes grava. No Paradīzes kalna paveras izcils skats uz Turaidas pili un Gaujas senleju, kur izveidota atpūtas vieta un skatu laukums. Līdz Paradīzes kalnam var nokļūt ar elektromobili.

No koka vietējo amatnieku celtais dievnams par grāfu Plāteru līdzekļiem tapis laikā no 1655. - 1658. gadam kā miniatūra vienjoma bazilika. Vienreizējo kultūrvēstures pieminekli uzskata par vienu no Latgales vecākajām koka baznīcām. Tās centrālā altāra kokgriezumus barokālās formās veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas meistari. Sānu altārī atrodas 18. gs. vidū tapusī glezna “Sv. Marija Magdalēna”. Dievnams uz patreizējo vietu – Daugavas labajā krastā ir pārvietots 1698. gadā. Ēka vairakkārt - 1890. un 1918. g. atjaunota. Baznīcai apkārt stiepjas 17. gs. beigās būvēts mūra žogs ar 19. gs. vidū celtu brīvi stāvošu zvanu torni, kas restaurēts 2002. g. Pēc dažādiem informācijas avotiem var spriest, ka Indricas draudze ir Latgalē vecākā.