Perispeas pussalas piekrastē ir izvietojušies gan bijušie zvejniekciemi, gan Padomju armijas kara bāzu atliekas. Viena no pussalas savdabībām ir arī grandiozie ledāja atnestie dižakmeņi: nezinātājam ne visai viegli atrodamais un grūti pieejamais (jūrā) Odakivi, Purekari raga (Purekkari neem) galā starp citiem akmeņiem guļošais Purekari akmens (Purekkari rändrahn), jūras apskalotie Mehu akmeņi (Mähu kivid), Vīnistu (Viinistu) ciema krastmalā guļošais Melnais akmens (Must kivi), pāri niedru galotnēm savu „virsotni” izslējušais Kuhjakivi, visnotaļ iespaidīgais Painuva kivi, līdz kuram var nokļūt tikai peldus un savā ziņā nepārspējamais Jaani – Tooma suurkivi. Četri no pieminētajiem akmeņiem ir sasnieguši vai pat pārsniedz piecu metru augstumu! Akmeņiem bagāts ir Turbunēmes (Turbuneeme) ciems. Būs nepieciešams patiess entuziasms un laiks, lai visus uzskaitītos milžus atrastu un iemūžinātu savā fotokolekcijā. Perispeas pussala beidzas ar tālāko Igaunijas sauszemes ziemeļu punktu – Purekari ragu, kas ir ļoti ainaviska vieta. 

Saimniecībā "Ozoliņi" ražo ekoloģiskas tējas. Zīmols "Lauku tējas" jau vairāk kā 17 gadus ir pieejams veikalu plauktos. Saimniece turpina senču zināšanu pielietojumu mūsdienās, vācot tējas un gatavojot tās pēc senām metodēm, izmantojot fermentāciju - sutināšanu. Piedāvā izzinošas ekskursijas dabā un tēju iegādi. Labprāt dalās ar gadu gaitā iegūtām zināšanām, vadot seminārus un organizējot tēju darbnīcas. 

Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā.

Atrodas Inešu centrā, 5 km uz dienvidiem no Vecpiebalgas. Muižas pirmsākumi meklējami 17. gs. otrajā pusē - 19. gs., kad Orisāres (Orizāre, Arisa) upītes krastos 1786. g. tapusi klasicisma stilā celtā grāfu Šeremetjevu pils. 1905. g. nemieros to nodedzināja, bet četrus gadus vēlāk atkal atjaunoja. Muižas kompleksu ieskauj regulāra plānojuma ainavu parks. Pirms došanās uz šejieni, pārlasām „Mērnieku laikus”, jo Vecpiebalgas muiža kalpojusi par Slātavas muižas prototipu. 1992. g. vīna pagrabā izveidoja Piebalgas novada muzeju. Savukārt muižas pilī darbojas arī Inešu pagasta padome un Porcelāna apgleznošanas studija. Interesanti var doties organizētā ekskursijā pa muižu un tās apkaimi.

Pils iela pazīstama ar jūgendstila apbūvi, kas veidojusies 19. un 20. gs. mijā veco vienstāvu ēku vietā. Pirmā ēka Pils ielā 30 (jaušama jūgendstila ietekme) tika uzcelta 1901. g. Pils un Kuģinieku ielas krustojumā (Pils iela 40) paceļas 1905. g. celtais Vulfsona trīsstāvu īres nams, ko var pazīt pēc neobarokālā stila torņa. Netālu esošo ēku Pils ielā 31 un 38 (Mūzikas skola) fasādes jau ir uzskatāmas par raksturīgiem jūgendstila paraugiem. Savukārt, ēku Kuģinieku ielā 2 uzskata par vienu no skaistākajiem Latvijas jūgendstila namiem ārpus Latvijas galvaspilsētas. Uzmanība jāpievērš arī ēkām Pils ielā 54 un 60.

3,5 kilometrus gara taka, kas Viru purvu šķērso dienvidu – ziemeļu virzienā. Takas sākums ir jāmeklē pie Vahastu – Loksas (Loksa) ceļa. Viru purvā ir uzcelts koka skatu tornis, no kura atklājas tipiska sūnu (augstā) purva ainava ar nelielu ezeriņu, lāmu un akaču kopu. Taka nav lokveida, tādēļ ir jāpadomā par šī maršruta veikšanas loģistiku! Tās apskatei būs nepieciešama ~ 1h. Jāpiebilst, ka šī ir viena no interesantākajām nacionālā parka takām!

Krāčains Lobu upes (Loobu jõgi) posms pie Joaveski ciema, kur ~ 160 m garumā upes gultnē, tai šķērsojot Ziemeļigaunijas glintu, izveidojušās izmēros nelielas, tomēr ļoti ainaviskas un skaistas 0,5 – 1 m augstas ūdenskritumu kaskādes. 1898. g. šeit uzcēla hidroelektrostaciju, kuras atliekas ir redzamas upes labajā krastā. Iecienīta pavasara laivotāju treniņu vieta.

Izteiksmīga reljefa forma – ar mežu daļēji apaudzis paugurs, kas virs tuvākās apkārtnes paceļas par ~ 40 m ar plašām skatu perspektīvām. Par pilskalna esamību liecina līdz mūsdienām saglabājies grāvis un aizsargvaļņa atliekas. Domājams, ka 10. gs. pilskalnu apdzīvojušas latgaļu ciltis. Pilskalnā var uzkāpt un aplūkot apkārtnes ainavas.