Atrodas Sēlijas paugurvaļņa vienā no augstākajiem punktiem – Borīškalnā. No atjaunotā torņa pārskatāms Saukas ezers un tam pieguļošie meži un lauksaimniecības zemes. Netālu – zemnieku saimniecība „Kalna Ļūdāni”, kuras saimnieks ar mājlopu palīdzību veido un uztur apkārtnes ainavu.

Vecajā baznīcas skolā ierīkotajā Limandas ēdnīcā var nobaudīt garšīgus ēdienus. Gardo ēdienu gatavošanā ir izmantoti dabīgi un apkārtnes tīrumos audzēti dārzeņi. Zivju ēdieni ir gatavoti no vietējo zvejnieku piegādātajām zivīm. Blakus ēdnīcai atrodas rokdarbu veikals.

Kuģīša piestātne atrodas Ostas ielas malā, kur tai piekļaujas Tirgus iela. „Hercogs Jēkabs” ekskursantus izvizina 45 minūšu garā braucienā (no maija – oktobrim) pa Ventas grīvu, piedāvājot aplūkot Ventspils ostas un vecpilsētas ainavas no citiem skatu punktiem.

Izskata ziņā – visnotaļ etnogrāfisks ciems, kam ir sādžas plānojums un Latgales novadam raksturīgās ēkas ar apdarinātiem logiem un ažūrām fasādēm. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. No blakus esošā Daugavas ielejas krasta paveras viena no neparastākajām Latvijas kultūrainavām. Tiem, kam patīk doties garākos pārgājienos, var aizstaigāt līdz aptuveni kilometru tālajai Slutišku kraujai, no kuras paveras ne mazāk iespaidīgi skati. Vasara 2018.

Pēc platības - salīdzinoši nelielais liegums veidots Zviedrijas kadiķa un tā dzīvesvietas – kaļķaino pļavu aizsardzībai. Lieguma apskatei izveidota marķētā lokveida taka, kas iepazīstina ar vienu no retajām, bet izcilākajām Latvijas kadiķu audzēm (50 – 70 gadi), apkārtnes biotopiem, augu un dzīvnieku sugām. Kadiķu tīraudzes Baltijā veidojušās cilvēka saimnieciskās darbības (pļaušana, ciršana u.c.) un noganīšanas (g.k. ar aitām) rezultātā. Arī tagad nelielu audzes daļu „apsaimnieko” aitas. Diemžēl, daudzi kadiķi teritorijas aizaugšanas gaitā ir aizgājuši bojā.

Skaistā ēka atrodas Lizuma centrā. Lizuma muižas īpašumi piederējuši dažādām dzimtām – vācbaltiešiem Tīzenhauzeniem, Malamiem un Volfiem. 1836. g. muižu iegādājas barons Otto Gotlībs fon Volfs, kura laikā muižas pils iegūst tagadējo veidolu – Tjudoru neogotikas stilu ar poligonālu torni. Jau no 1937. g. pilī izvietojusies Lizuma skola, kas ir viens no iemesliem, kādēļ saglabājusies ne tikai pati ēka, bet arī atsevišķi interjera elementi kāpņu telpā, Zilajā (Mednieku) zālē u.c. Pili ieskauj parks, kur atrodas muižas saimniecības ēkas – mūra klēts (te kultūras nams), 1876. g. celtais zirgu stallis (sporta halle), kalpu un dārznieka namiņš u.c. Bijušajā spirta brūzī ražo Gotiņas konfektes. Pils tornī izveidots Lizuma vidusskolas veidotais novadpētniecības muzejs.

1869. g., dažus gadus pēc Ainažu jūrskolas dibināšanas, Ģipkā tika dibināta pirmā jūrskola Kurzemē. Šī bija 2. kategorijas jūrskola, kurā sagatavoja tālbraucējus stūrmaņus un tuvbraucējus kapteiņus. 1894. g. jūrskolu pārcēla uz Mazirbi. Pirms jūrskolas atvēršanās šajā ēkā no 1860. g. darbojās skola, bet 1867. g. speciāli jūrskolai, ēkai tika uzcelts otrais stāvs. Tā ir saglabājusies līdz pat mūsdienām un pārveidota par dzīvojamo māju. Skola (Ģipkā un Mazirbē) savas pastāvēšanas 28 gados devusi vairāk kā 200 profesionālu jūrnieku un tai bija liela nozīme kuģu būves veicināšanā piekrastes lībiešu ciemos. (Avots: Rojas TIC)

Kokaudzētavas „Sēlija” apmeklējums un tās saimnieka Mendriķa aizrautīgais stāstījums par ābeļu audzēšanu. Ekskursija pa ābeļdārzu, ābolu noliktavām un ražošanas cehiem. Ābolu sulas baudīšana un vīndaru dzīvesstāstu klausīšanās pie vīna glāzes.  Arī mūsdienās Berķeneles pusmuižā ir daudz ābeļu. Pēc ekskursijas pa ābeļdārzu un Raiņa bērnu dienu māju, muzeja darbinieki aicinās pie tradicionālā latgaliešu galda, kurā goda vietā būs ābolu ēdieni un dzērieni – ābolu pīrāgs, ābolu debessmanna, cepti āboli un ābolu sula.