1,2 km gara taka, kas pa purvainu mežu aizved līdz Ērdi purvam (Öördi raba) un tā austrumu daļā esošajam Ērdi ezeram (Öördi järv), pie kura izveidota atpūtas un peldvieta.

Nacionālā parka dienvidrietumdaļā jūrā iestiepjas Eldas pussala – skaists un ļoti  omaļš ar kadiķu mežu (alvāriem) noaudzis zemes pleķītis ar interesantu jūras krastu, kur atsedzas silūra perioda nogulumieži. No pussalas gala, kurā slejas vecs Padomju armijas robežsargu tornis (apmeklējumam bīstams!), paveras visaptverošs skats uz Vilsandi salu (atpazīstama pēc bākas), Lonalaidas salu (Loonalaid) – otru lielāko Vilsandi arhipelāgā, Salavu (Salava) un citām mazākām saliņām. Dabas mīļotāji var uzmeklēt Eldas klinti (Elda pank) – ~ 2 m augstu un 0,4 km garu atsegumu, kura piekājē var atrast interesantas ūdens izskalotas fosilijas.

Meklējama uz dienvidiem no Ludzas pilskalna, vietā, kur paveras skaists skats un Lielo Ludzas ezeru. Pirmā katoļu baznīca Ludzas Baznīckalnā bija celta 1687. g., taču tā nodega ugunsgrēkā. 1738. g. uzcēla jaunu koka baznīcu baroka stilā, ko krāšņā interjera dēļ dēvēja par Latvijas skaistāko koka dievnamu. Tā nodega 1938. g. lielajā pilsētas ugunsgrēkā. Tagad redzamās celtniecību uzsāka 1939. g., bet pilnībā pabeidza un atjaunoja tikai deviņdesmito gadu sākumā.

Muiža vēsturiskajos dokumentos pirmoreiz ir pieminēta 16. gs. Tagad redzamā vienstāva kungu māja ir vairākreiz pārbūvēta laikā no 17. – 19. gs. 1997. g. ēku vēlreiz atjaunoja un tagad tajā atrodas viesu nams un Vilsandi nacionālā parka apmeklētāju centrs, kur var iegūt ne tikai vērtīgu informāciju, bet arī apskatīt Vilsandi apkārtnē atrastās fosilijas. No Lonas muižas var uzsākt pārgājienu uz Vilsandi salu. Vienā no muižas ēkām ir izveidota Vilsandi nacionālajam parkam veltīta ekspozīcija.

Armijas degvielas noliktavas bija daļa no Papē izvietoto militāro objektu kompleksa. Degvielas cisternas no šīs vietas ir izvāktas un vairs nepastāv.

Profesionāla lauksaimniecības tūre, kuras laikā tiek iepazītas augļkopības saimniecības, kas selekcionē, audzē un pavairo Latvijas klimatam piemērotas šķirnes. Iepazīšanās diena, kuras laikā Latvijas galvaspilsētas – Rīgas (UNESCO mantojums) apskate un veselīgas pārtikas veikala apmeklējums. Pirmajā dienā dodamies uz Kurzemes pusi, kur apmeklējam saimniecību, kas izstrādājusi īpašu tehnoloģiju, kas smiltsērkšķu pārstrādes procesā spēj saglabāt visas ogās esošās vielas un vitamīnus. Nākamais uzņēmums nodarbojas ar integrēto augļkopību, ražojot  augstas kvalitātes augļus un ogas - zemenes, upenes, avenes, plūmes, ābolus, bumbierus. Sabiles Vīna kalna apmeklējums. Tā ir vieta, kur vīnogas audzētas jau 16. – 17. gs. Mūsdienās šeit aug aptuveni 15 dažādu Latvijai pielāgotu vīnogu šķirņu. Nākamais apskates objekts ir Kukšu muiža, kur var iepazīt 18. – 19. gs. Latvijas vēsturisko muižu kultūrvidi. Atgriešanās Rīgā cauri Jūrmalas kūrortam. Vakariņas latviskā krodziņā. Nākamajā rītā dodamies uz Vidzemi un apmeklējam vietu, kur pirmoreiz Latvijā sāka izstrādāt bijušo kūdras purvu un audzēt tajā lielogu dzērvenes. Saimniecība izstrādājusi arī savas pārstrādes tehnoloģijas, ražo sukādes, sīrupus, sulas, tējas. Nākamā ir vieta, kur Latvijā pirmo reizi uzsākta krūmmelleņu audzēšana. Ekskursija un degustācija. Dienas noslēgumā – saimniecība, kur audzē dzērvenes un mellenes. Tā izceļas ar veiksmīgiem un veselīgiem pārtikas produktiem un to mārketingu. Ceturtās dienas rītā – Cēsu viduslaiku pils apskate. Cēsu pils bija Livonijas ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma apmeklējums un tikšanās ar mācībspēkiem. Dienas noslēgumā – Ungurmuiža - viens no izcilākajiem Latvijas 18. gs. koka barokālās celtniecības paraugiem. Tās kungu māja (1732. g.) ir vienīgā Latvijā saglabājusies 18. gs. sākuma koka pils.

Meklējama pilsētas centrā - Tirgus laukumā 11. Dievnams uzcelts 1886. g. Ēkā atrodas vairāki nozīmīgi mākslas pieminekļi – gleznas, krucifikss (18. gs.) u.c. Baznīcas dārzā apskatāma skulptūra “Latgales māte” (tēlnieks B. Buls) un piemineklis politiski represēto piemiņai (tēlniece V. Dzintare). Baznīca ir apskatāma arī no iekšpuses.

Atrodas Jēkabpilī, Daugavas kreisajā krastā, Filozofu ielā 6. Ar šo vietu var uzsākt Sēlijas novada kultūrvēstures padziļinātu izziņu. Muzeja izveide uzsākta 1952. g. un te apskatāma 19. gs. Sēlijas vidēji turīga zemnieka lauku sēta, kurā ir dzīvojamā ēka ar apvalkdūmeni, divas klētis, rija, pirts, vējdzirnavas un kalve, kā arī tvaika lokomobīle un kuļammašīna. Tūristu grupām te piedāvā tematiskus pasākumus: „Amatnieku darbi Sēļu sētā”, „Kad medus kūst uz mēles” un „Precības sēļu sētā”.