Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzībai ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts. Pirms apmeklējuma ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Marcinkonys, Šilagėlių gatve 11).

Šajā ceļojumā pieredzēsiet Kurzemes novada lauku saimniecību un to ražojumu daudzveidību. Garšīgi un interesanti!

Braucot no Rīgas, ceļš ved gar Baltijas jūras līci un cauri zvejnieku ciemiem, kur smaržo kūpinātas zivis. Pa ceļam uz Talsiem nonāksiet ābeļdārzā un saimniecībā, kur no Latvijas āboliem ražo čipsus. Talsi ir atpazīstama ne tikai kā pilsēta uz 9 pakalniem, bet arī kā vieta, kur top gardais siers „Talsu ritulis”. Te atrodas Latvijas lauksaimniecības muzejs, kur uzzināms viss par lauku saimniekošanu no 19. gs. beigām līdz mūsdienām. Kuldīgas atpazīstamības zīme ir sarkano ķieģeļu tilts pār Ventu un šarmantā vecpilsēta. Tālāk ceļš ved uz jūras piekrasti, iepazīstot piejūras zvejas, zivju kūpināšanas un maizes cepšanas tradīcijas, apskatot unikālos stāvkrastus Jūrkalnē. Atceļā iegriezīsieties vīna darītavā un apmeklēsiet šitaki sēņu audzēšanas saimniecību. Iepazīsiet piena ceļu no govs līdz gatavai produkcijai, un viesosieties lauku sētā ar dzimtas stāstu, kam sākums baronu un muižu laikos.

Ap 400 gadus vecajos (iespējams, - vecākie Latvijā) muižas pagrabos piedāvā Kurzemes vīndaru mājas vīna šķirņu degustāciju (3 – 7 vīni), kā arī Šlokenbekas muižas īpašo vīnu ar vietējiem lauku labumiem (sola pārsteigumu!).

Trušu audzēšanas saimniecība "Trušu muiža" savā allaž tapšanas procesā esošajā garaušu muižas kompleksā piedāvā aplūkot 15 – 20 dažādu šķirņu trušus no visas pasaules, kā arī iegūt bildi ar trusi. Lieliska iespēja ciemoties trušu "Harmonijas un miera sētā", tos samīļot, pabarot. "Trušu muiža" iegūst aizvien jaunus kaimiņus un pilnveidojas. Iespēja iegādāties "Trušu muižas" greznumlietas. Vaislas truši un mīļdzīvnieki.

Vasaras sezonā (jūnijs - augusts) gaidīs ciemos no otrdienas līdz svētdienai (11:00 – 18:00). Lielākas grupas, iepriekš vienojoties, uzņem arī citā laikā. 

Sāmsalas ziemeļrietumu daļā jūrā iestiepjas iespaidīgā Tagameizas pussala (Tagamõisa poolsaar). Tās ziemeļrietumu daļā meklējama mazāka – ap 5 km garā Harilaidas pussala (Harilaid). Pussalas vidusdaļā viļņojas Lajalepas ezers (Laialepa järv) - bijušais jūras līcis, kas zemes garozai ceļoties, kļuvis par iekšēju ūdenstilpi. Arī pati Harilaida (igauniski „laid” nozīmē „saliņa”) vairāk nekā trīs gadsimtus atpakaļ bijusi sala. Harilaidu iecienījuši ne tikai migrējošie putni, bet arī roņi, kurus piesaista vientuļi līči un akmeņainās sēres. Harilaidu var apmeklēt tikai ar kājām vai ar divriteni, bet spēkrati ir jāatstāj autostāvlaukumā. No tā ~ 1 km attālumā atrodas vieta, kur pēc 17. gs. radies Harilaidas savienojums ar Sāmsalu. Šeit paveras nepierasti klaja un akmeņaina ainava. Pārējā Harilaidas daļa ir apmežota pirms ~ 40 gadiem. Kopumā būs jāveic ~ 10 km garš pārgājiens.

Jau no 1820. gada cilvēki ir brūvējuši igauņu alu, izmanotojot vietējās izejvielas, kā ūdeni, rauhu un citus. Nosaukums - Saku Alus Darītava - ir nācis no iepriekšējās darītavas, kas darbojās līdz 1992. gadam. Šeit atrodas arī muzejs, kur var apskatīt, kā alus ceļš ir mainījies cauri gadiem. ir iespējams arī degustēt tikko brūvētu alu. Nepilngadīgajiem piedalīšanās tūrē ir aizliegta.

Garšu istabā nobaudīsiet labākās alus ķēķa Pihtla garšas, tradicionālo Saaremaa mājas alu, kā arī Saare sieru, Fresko saldējumu, ābolu limonādi un citus vietējos labumus.

Pirmās ziņas par Tirzas svētavotu atrodamas 18. gs. vidū, taču avots izmantots jau daudz agrāk. Pēc apmazgāšanās vai ūdens ņemšanas, cilvēki esot avotam ziedojuši. 19. gs. pirmajā pusē Tirzas barons un baznīca uzsāka cīņu pret pagānisko tradīciju, kas nebija visai sekmīga. Mūsdienās pāri avotam uzbūvēta nojume, un pēc avota ūdens cilvēki brauc joprojām.
 

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.