Atrodas Skolas ielā 3. Ēka ir vecākā Kurzemes hercogistes laikā celtā skolas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Amatu mājā (kopš 2007. g.) ventiņu stāstnieces un zāļu sievas Līgas Reiteres vadībā var piedalīties skolas stundā un mācīties ventiņu valodu. No 1849. – 1851. g. šeit mācījās Krišjānis Barons, par ko vēsta uz sienas uzstādītā piemiņas plāksne. Te atrodas foto, audēju un podnieku darbnīcas, kur var darboties un iegādāties Kurzemē ražotus suvenīrus (salons „Ventiņpūrlād”).

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)

Jauna saimniecība, kas ražo sierus un gaida apmeklētāju grupas. Ekskursanti var piedalīties siera siešanas procesā, degustēt sieru un iegādāties to. „Lejnieki” ieguvuši Valkas novada sakoptākās ražojošās zemnieku saimniecības balvu.

Izbraucot no Kolkas Melnsila virzienā, pa ceļam var piestāt pie Zēņu dīķa. Tā ir 1,3 ha liela mākslīga ūdenskrātuve, ko 20.gs. 60.gados izraka, lai iegūtu ledu Kolkas zivju fabrikas vajadzībām. Makšķerēšana un pastaigas. Apsaimnieko biedrība “Kolkas makšķernieku klubs”.

Šis smilšakmens atsegums kādreiz ir saukts arī par Pieškalnu vai Pieškaļu iezi. Tas meklējams ap 7 km ziemeļos no Cēsu centra. Ērģeļu klintis ir monolītākā Baltijas smilšakmens klinšu siena: garums ~ 700 m (ap 330 m garu to daļu apskalo Gauja), maksimālais augstums līdz 22 m. No klinšu skatu laukuma atklājas plašs skats uz Gaujas senleju. Arī ūdenstūristi, kuru priekšā pacelsies majestātiskā siena, būs pārsteigti par pieredzēto! Klinšu nosaukums esot radies no atbalss, kas it kā skanējusi kā ērģeles. Aplūkojot klintis, gan kājiniekiem, gan ūdenstūristiem ir jāievēro personīgā drošība!

The tour from Rīga to Tallinn combines natural and cultural heritage and includes lovely landscapes and 15 nature trails which cross marshlands, meadows and forests along the shores of the Baltic Sea, including several protected nature reserves. Many trails are equipped with viewing towers for birdwatching. Randu meadows near Ainaži contains one third of Latvia’s entire plant species. A boardwalk leads through reeds to a viewing platform with views over the meadow and the sea. Saaremaa island is interesting with very different natural attractions to the mainland - dolomite cliffs, juniper heaths, a meteorite lake and rocky sea shore. The tour passes rural farms and traditional villages typical of the coastal areas. Hiiumaa island is a laid back place and retains a very Estonian atmosphere with an important bird reserve at Käina Bay, unusual Sääre Tirp as well as several small islets off its south-eastern coast. Back on the mainland, Paldiski peninsula gives a glimpse of the recent history with its former Soviet military base

Dubīsas reģionālais parks (Dubysos regioninis parkas) dibināts 1992. gadā. Veidots Dubīsas upes ainaviskās senlejas aizsardzībai. Dubīsa – viena no populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm (liels kritums, straujteces, ainaviski krasti). Tas aptver iespaidīgo Dubīsas ieleju, kuras dziļums sasniedz līdz pat 40 m, bet platums – līdz puskilometram. Skaistās ielejas nogāzes pāršķeļ dziļās sānu pieteku gravas. Šeit sastopami tādi nozīmīgi un Eiropas mērogā aizsargājami biotopi kā sausi zālāji kaļķainās augsnēs, sugām bagātas ganības un ganību pļavas, kuras apsaimnieko vietējie mājlopi, mēreni mitras pļavas, veci un dabiski boreālie (ziemeļu) meži, nogāžu un gravu meži un ozolu meži. Šeit kopumā konstatētas 805 augu sugas, 922 dzīvnieku sugas, no kurām daudzas ir aizsargājamas un reti sastopamas Lietuvas un Baltijas mērogā. Šejienes neparastais dabas skaistums ir ietekmējis senās pagānu tradīcijas – Betīgalā (Betygala) dzīvojis pēdējais pagānu priesteris Gintautas, kuru sauca par krīvu krīvu (krivių krivaitis). Tā dēvēja senos baltu tautu galvenos priesterus. Slavenā lietuviešu dzejnieka Mairoņa (1862. – 1932.) sētā ir izveidots etnogrāfiskais muzejs. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kaulakiai ciemā.

Izteiktākais Latvijas piekrastes zemesrags, kur vērojama Baltijas jūras (Dižjūra) un Rīgas jūras līča (Mazjūra) viļņu saskares vieta. Vētru laikā te viens pret otru sitas līdz pat 7 metrus augsti viļņi. Rags kā zemūdens sēklis turpinās līdz 5 km attālajai Kolkas bākai. To cēla uz mākslīgas salas, ko uzbēra 1872. – 1875. g. Kad sala nosēdās, 1883. g. uz tās uzcēla tagadējo – 21 m augsto bākas torni (izgatavots Sanktpēterburgā), kas sāka darboties 1884. g. 1. jūlijā. Mūsdienās uz salas atrodas bākas uzrauga ēka un vairākas saimniecības ēkas, kā arī iespaidīgs miglas zvans. Kolkasragā uzstādīts tēlnieka Ģ. Burvja piemineklis “Jūras paņemtajiem”, apskatāms koka kuģa vraks (domājams, no 19. gs.), akmens –Eiropas sirds (K. Valdemārs šo vietu uzskatīja par Eiropas centru), K. Valdemāram veltītie informācijas stendi un kādreizējā PSRS armijas krasta apsardzes spēku bāze, ko izmanto Latvijas robežsardze. Migrāciju laikā Kolkasrags ir Ziemeļeiropas mērogā nozīmīga caurceļojošo gājputnu koncentrēšanās un atpūtas vieta. Kolkasragā izveidots apmeklētāju centrs un vasaras kafejnīca. Kolkasraga apkārtnē zem ūdens atrodas Baltijas jūras lielākā kuģu kapsēta. Peldētājiem šī ir bīstama vieta nepastāvīgo straumju un kustīgo smilšu dēļ. Kolkasraga galā apskatāmas Vecās bākas drupas – 18. gs. celtā dienvidu torņa (ziemeļu torni noskaloja 19. gs. otrajā pusē) atliekas.