Nepilnus 3 km garais tirdzniecības kanāls padomju laikā bija slēgtā zona ar pierobežas režīma statusu. Liepājas osta bija pazīstama jau 14. gadsimtā. 17. gs. beigās šeit izraka kanālu, kas savienoja Liepājas ezeru ar jūru – tagadējo Tirdzniecības kanālu. Tas beidzas ar Ziemas ostu un diviem moliem, no kuriem Dienvidu mols ir iecienīta pastaigu un makšķerēšanas vieta. Tirdzniecības kanāla dienvidu daļā stiepjas Promenāde, kuras malā ir apskatāms Dzintara pulkstenis. Tirdzniecības kanāla un Liepājas ezera savienojuma vieta ir Latvijas mērogā izcila ziemojošo putnu vērošanas vieta. Liepājas ezers ir dabas liegums, kas iekļauts putniem starptautiski nozīmīgo vietu sarakstā.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.

Līdz 1724. g. t.s. Cecinas pusmuiža piederēja Hilzenu dzimtai. Kad Hilzena meita Jadviga aprecējās ar Janu Šadurski, kā Malnavas muiža tā dokumentos ir pieminēta 1774. gadā. Vēlāk muiža piederējusi vairākiem īpašniekiem. Muižas galvenā ēka ir celta klasicisma stilā ar barokālām iezīmēm. Pagalma vienā pusē ir klēts, bet tā noslēgumā – kungu nams. 1920. g. agrārās reformas laikā Malnavas muiža bija viena no lielākajām Latvijas muižām, kuras zemju platības aizņēma 12,4 tūkstošus hektāru. Kungu māja postīta Otrā pasaules kara laikā un pēc pārbūves sākotnējā interjeru apdare nav saglabājusies. No saimniecības ēkām saglabājusies 19. gadsimta pirmajā pusē celtā klēts klasicisma stilā, ar diviem četru kolonnu portikiem galvenajā fasādē, kā arī vairākas saimniecības ēkas. Muižas kompleksu papildina parks, kurā vēl joprojām saglabājušies eksotiski krūmi un koki, piemēram, Amūras korķkoki, kā arī divi dzelzsbetona bunkuri, kur īsu brīdi uzturējies Hitlers. Muižas teritorijā atrodas arī Latgales šmakovkas dedzinātava, kur apmeklētājus iepazīstina ar degvīna ražošanas procesu no senatnes līdz mūsdienām.
 

Atrodas Grobiņas nomalē (dienvidaustrumdaļā) pie Liepu gatves (saukti arī par Priediena senkapiem). Arheoloģisko izrakumu rezultāti liecina, ka apbedījumi te skeletkapu, ugunskapu un uzkalniņkapu veidā tapuši laikā no 7. - 9. gs. (atšķirīgi datējumi, arī 4. – 10. gs.) 1987. g. izrakumu laikā te atrada unikālu ar seniem ornamentiem rotātu 8. - 9. gs. skandināvu karavīra kapakmeni (stēlu), kas glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas jūras dienvidaustrumos. 0,3 km dienvidos no senkapiem lēnām plūst Ālande, kas viduslaikos bijusi kuģojama. Liepas gatves malā uzstādīta informatīva zīme. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā.

Brīvdienu māja “Sala” un pirts pie Vertukšnes ezera piedāvā nakšņošanu un pakalpojumus, kas vērsti uz veselīga dzīves veida praktizēšanu. Organisma attīrīšanas, svara samazināšanas kūres, dziedinošā gaismošana Bioptron pro 1.

Piedāvājumā: iekārtota vasaras mājiņa, brīvdienu māja ar melno pirti un pirts rituāli, masāžas, velosipēdi un velo maršruti, svaigēšanas meistarklases, sēņošana, ogošana.

Taka izveidota 2005. gadā. Tā atrodas uz Lapmežciema un Bigauņciema robežas un izskatās kā koka dēlīšu laipa gar Siliņupi. Taka aizved līdz jūrai, kur apskatāms vecais Lapmežciema mols. Siliņupē novērojami ūdensputni.

Maršruts piemērots izcilu dabas un kultūras vērtību baudītājiem! Teiksmainie Šlīteres Zilie kalni ir pazīstami jau no seniem laikiem, kad tajos vietējie „pirāti” kurināja viltus ugunskurus, lai jūrasbraucēji uzskrietu uz Kolkasraga sēkļiem. Mūsdienās Slīteres nacionālā parka piekrasti tēlaini dēvē par Baltijas jūras brīvdabas ģeoloģijas muzeju, jo šeit apskatāms Baltijas ledus ezera senkrasts, Ancilus ezera krasta kāple un Litorīnas jūras kāpu veidojumi (kangari, vigas), kas uzskatāmi atspoguļo Baltijas jūras attīstības vēsturi pēdējo 10 000 gadu garumā. Piekrasti šeit vēsturiski apdzīvojuši lībieši, kuru zvejniekciemi ir nozīmīga vienas no pasaulē mazākās minoriotātes kultūrvide. Maršruts posmā no Mazirbes līdz Kolkai iet pa veco krasta ceļu, kas izlokas cauri lībiešu zvejniekciemiem – Košragu, Pitragu, Saunagu un Vaidi. Slīteres nacionālais parks ir viena no augiem bagātākajām Latvijas teritorijām, bet Kolkasrags – viena no populārākajām putnu vērošanas vietām to migrāciju laikā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Veikals "Zaļā Zeme" piedāvā bioloģiskās lauksaimniecības produktus un dabīgus pārtikas produktus, veselīgus produktus bērniem, bezglutēna produktus, ekoloģisku kosmētiku un tīrīšanas līdzekļus. Piedāvājumā Latvijas zemnieku un mājražotāju produkcija, kas gatavota no dabīgām izejvielām.