"Anima Candles" sveces ir roku darbs. Svecēm pieejami vairāki dizaini, kas variē gan krāsās, gan izgatavošanas metodē. Krāsu un smaržu klāsts ir plaši pieejams. Tās izgatavotas no pārtikas rūpniecībā izmantojamā parafīna vai ekoloģiskās sojas. Sveču ražotnē tiek piedāvātas sveču liešanas meistarklases.

Viesu nama viesistabā „Agluona” tiek gatavota kafija, var nogaršot arī citus Mazajai Lietuvai un Žemaitijai raksturīgos ēdienus. Tāpat tiek organizētas degustācijas.

Neliela ziepju un dažādu citu ķermeņa kopšanas produktu darbnīca. Pašu audzētos un saimniecības pļavās ievāktos ārstniecības augus iestrādā ziepēs un skrubjos, gatavo no tiem izvilkumus augu eļļās, kurus iekļauj lūpu balzamos un krēmos. Ziepes tiek vārītas tā, kā to darīja agrāk - no sārma un taukvielām. Apmeklētājiem iespēja ielūkoties “Ezervanna” mazajā darbnīcā, paklausīties stāstā par ziepju vārīšanu, iemēģināt roku un radošumu skrubju gatavošanā vai “pamīcīties” ar ziepju veidojamo masu un pagatavot savu ziepju gabalu.

Zemnieku saimniecība "Rīvēni" nodarbojas ar augļkopību un augļkopības pārstrādes produktiem - kaltētiem āboliem, ābolu sulu.

Bijušā piecstāvīgā metāla skatu torņa apkaimē plešas Lemmjegi upes palieņu pļavas. Netālu atrodas kādreizējā Oksas kroga (Oksa kõrts) vieta, kur saglabājies iespaidīgs manteļskurstenis. Apkaimes apskatei izveidota 0,8 km gara koka laipu taka.

Mācību darbnīcas un mājas kafejnīcas ir izplatītas visā Igaunijā, taču pārsvarā tās sastopamas Peipsimaa reģionā. Darbnīcu laikā dalībnieki ar vadītāja palīdzību pagatavo 3–4 ēdienus, ko pēc tam kopīgi nobauda. Uzsvars tiek likts uz Peipsimaa apkārtnē sastopamajiem produktiem un iecienītajām receptēm. Mācību darbnīcas galvenokārt notiek āra apstākļos, kur kurina ugunskuru, grilu, izmantojot katlu un samovāru. Ziemā darbnīcas notiek pat uz Peipusa ezera ledus.

Atrodas Alekšupītes labajā krastā pirms tās ietekas Ventā. Saglabājušās ziņas, ka pirmās dzirnavas šajā vietā tika celtas līdz ar Kuldīgas pils būvniecību 13. gs. Hercoga Jēkaba laikā dzirnavās taisīja šaujamo pulveri. Vēlāk šī bija pirmā vieta Kurzemē, kur ražoja papīru. Tagad redzamo veidolu ēka ieguva 19. gs. Padomju laikā dzirnavās ierīkoja metālapstrādes darbnīcu. Šobrīd vēsturiskā dzirnavu ēka tiek atjaunota. Apskatāma no ārpuses.

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.

Līvānu dienviddaļā, kur Zemgales iela „atduras” pret Daugavu, ir apskatāms un joprojām izmēģināms 21. gadsimtam diezgan neparasts un eksotisks transporta līdzeklis – viena no trīs Latvijas upju pārceltuvēm. Atšķirībā no Līgatnes pārceltuves, šo darbina motora, nevis pašas upes straumes spēks. Tas tiek īstenots ar troses palīdzību, kas pārvilkta pāri Daugavai. Pārceltuve ir veidota no Padomju armijas pontoniem, kas bija domāti tanku pontontiltu celšanai. Pārceltuvi izveidojuši tās īpašnieki.

"Smilškalnu" dārzos audzē upenes, kazenes, avenes, smiltsērkšķus u.c., no kuriem ražo mājas vīnu. Degustācijas rīko savā vīna darītavā, bet tās iespējams noorganizēt arī Padures Muižā.