Profesionāla lauksaimniecības tūre, kuras laikā tiek iepazītas augļkopības saimniecības, kas selekcionē, audzē un pavairo Latvijas klimatam piemērotas šķirnes. Iepazīšanās diena, kuras laikā Latvijas galvaspilsētas – Rīgas (UNESCO mantojums) apskate un veselīgas pārtikas veikala apmeklējums. Pirmajā dienā dodamies uz Kurzemes pusi, kur apmeklējam saimniecību, kas izstrādājusi īpašu tehnoloģiju, kas smiltsērkšķu pārstrādes procesā spēj saglabāt visas ogās esošās vielas un vitamīnus. Nākamais uzņēmums nodarbojas ar integrēto augļkopību, ražojot  augstas kvalitātes augļus un ogas - zemenes, upenes, avenes, plūmes, ābolus, bumbierus. Sabiles Vīna kalna apmeklējums. Tā ir vieta, kur vīnogas audzētas jau 16. – 17. gs. Mūsdienās šeit aug aptuveni 15 dažādu Latvijai pielāgotu vīnogu šķirņu. Nākamais apskates objekts ir Kukšu muiža, kur var iepazīt 18. – 19. gs. Latvijas vēsturisko muižu kultūrvidi. Atgriešanās Rīgā cauri Jūrmalas kūrortam. Vakariņas latviskā krodziņā. Nākamajā rītā dodamies uz Vidzemi un apmeklējam vietu, kur pirmoreiz Latvijā sāka izstrādāt bijušo kūdras purvu un audzēt tajā lielogu dzērvenes. Saimniecība izstrādājusi arī savas pārstrādes tehnoloģijas, ražo sukādes, sīrupus, sulas, tējas. Nākamā ir vieta, kur Latvijā pirmo reizi uzsākta krūmmelleņu audzēšana. Ekskursija un degustācija. Dienas noslēgumā – saimniecība, kur audzē dzērvenes un mellenes. Tā izceļas ar veiksmīgiem un veselīgiem pārtikas produktiem un to mārketingu. Ceturtās dienas rītā – Cēsu viduslaiku pils apskate. Cēsu pils bija Livonijas ordeņa mestru rezidence un viens no stiprākajiem ordeņa cietokšņiem tagadējās Baltijas teritorijā. Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma apmeklējums un tikšanās ar mācībspēkiem. Dienas noslēgumā – Ungurmuiža - viens no izcilākajiem Latvijas 18. gs. koka barokālās celtniecības paraugiem. Tās kungu māja (1732. g.) ir vienīgā Latvijā saglabājusies 18. gs. sākuma koka pils.

Trešā lielākā Igaunijas sala. Klāta ar skaistām kadiķu audzēm, nelieliem dolomītu atsegumiem jūras krastā un zvejnieku ciemiem piekrastē.

Kurgjas lauku muzejā var iepazīties ar Igaunijas 19. gadsimta atmodas laika dižvīra Kārļa Roberta Jākobsona dzīvi un darbu, ar viņa celtās lauku sētas ikdienas rūpēm. Tā kā lauku sētā līdz pat šodienai saimnieki nodarbojas ar lopkopību, var iepazīt liellopus, aitas un zirgus, ieskatīties restaurētajās palīgēkās – govju kūtī, klētī, dzirnavās un rijā. Lauku darbus var izmēģināt arī paši. Pēc pasūtījuma muzejā iespējams nobaudīt nacionālos ēdienus.

Četrus kilometrus garā lokveida un marķētā dabas taka meklējama Plateļu pilsētiņas ziemeļaustrumu daļā. Tā ved pa dažādiem biotopiem – mežu, purvu, ezera malu, atklājot dažādas ainavas un tajās mītošās augu, putnu un dzīvnieku sugas. Šī ir interesantākā un ainaviskākā no Žemaitijas nacionālā parka takām.

Saimniecība nodarbojas ar kaņepju audzēšanu un produktu izstrādāšanu vecajā Aizputes Pilsmuižas krogā, kas atrodas blakus Aizputes Livonijas ordeņa pilsdrupām.

Atrodas Vecpiebalgas dienviddaļā pie Inešu ceļa. No sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka uzcelta 1887. g. par vietējo iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Vairāk nekā simts gadus šī ir vieta, kur vecpiebaldzēni pulcējas uz nozīmīgiem notikumiem, svētkiem, uzturot novada kultūras mantojumu. Celtni uzskata par vienu no spilgtākajiem Latvijas lauku arhitektūras pieminekļiem. Tai blakus uzstādīts piemineklis brāļiem Kaudzītēm.

Par ostas izbūvi K. Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā, kā runā, - vēl bērns būdams! Taču tikai 20. gs. sākumā Rojā tika izveidota tā saucamā patversmes osta –uzbūvēts aizsargdambis jūrā 0,5 km attālumā no krasta ~ 213 m garumā. Taču tas pakāpeniski aizgāja bojā un eksistenci beidza 1933. g. 1930. gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi, izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti. 1932. g. zvejnieki paši saviem spēkiem izbūvēja 107 m garu molu. Ostas molu rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972. g. Kādreiz te, apvienojot piekrastes zvejnieku saimniecības, rosīgi darbojās zvejnieku kolhozs “Banga”. (Avots: Rojas TIC)

Apmēram 3 x 3 km liela teritorija ziemeļos no Kūdras ciema, kur atrodas t.s. Vecie kūdras karjeri. Te pirmās Latvijas brīvvalsts laikā ieguva kūdru. Mūsdienās teritorija ir aizaugusi, saglabājot vecos un applūdušos karjerus, kas kopumā veido ļoti savdabīgu ainavu. Tos vislabāk var iepazīt, dodoties (ar kājām vai velosipēdu) no Kūdras dzelzceļa stacijas pa ceļu, kas ved līdz Slokas ezeram.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā atpazīstami laikā jau no 10. gadsimta. Viņi apdzīvoja Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces, no Ģipkas līdz Ovišiem, kur joprojām atrodami piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi.

Piejūras iedzīvotāji vienmēr ēduši dažādi gatavotas jūras, upju un ezeru zivis: kūpinātas butes, reņģes, mencas, brekšus un lučus, ceptus nēģus, sālītas brētliņas, reņģes un siļķes. Svaigs mazsālīts Baltijas lasis ir delikatese. Uz oglēm cep veselas zivis: zandartu, foreli, karpu, samu vai asari. Viesi var piedalīties zivju ķeršanā un kūpināšanā. No visa pa druskai var pamēģināt, pasūtot degustāciju galdu.

Rudzi nogaršojami rupjā un saldskābā maizē, sklandraušos, pat pankūkās un piparkūkās. Vidzemes pusē cep miežu plāceņus. Gardi gatavo mājlopu un mājputnu gaļas ēdienus, gadu mijā – cūkas šņukuru ar zirņiem vai krāsnī ceptu piena sivēnu. Krogu piedāvājumā ir medījumi ar brūklenēm, sēnēm un citām savvaļas garšām. Piedevās pasniedz rudens saknes, ķirbi, pupas vai grūbas. Ēdienus papildina grēcīgi gardas mērces.

Tradicionālos pīrāgus, plātsmaizes, kliņģerus, ābolkūkas un medus kūkas baudiet svētkos un ikdienā. Gardi ir saldēdieni no rudzu rīvmaizes, dzērvenēm, brūklenēm un saldā krējuma. Kurzemē iecienītas ir melleņu klimpas, vasarā gatavo daudz desertu ar svaigām ogām. Dabas spēku veselībai var uzņemt ar smaržīgām zāļu tējām un medu. Reibinoši mirkļi piedzīvojami mājas vīnu degustācijās un alus baudīšanā.