Viena no trijām Dienvidigaunijas augstienēm ar ainaviskiem pauguriem un skaistām skatu vietām. Tās „centrā” iegūlis līčiem bagātais Pühajärv ezers (tulkojumā – Svētezers).

Vannūzis – ēka no „Kurhaus” piecu ēku kompleksa. Šī nelielā ēka Neibādes kūrorta laikā ir bijis vannūzis. Uz šejieni no jūras ar zirgiem mucās tika vests ūdens, lai kūrorta viesi sliktos laika apstākļos varētu veldzēties jūras ūdenī. Šobrīd ēku var apskatīties tikai no ārpuses. (Avots: Saulkrastu TIC)

Gārsenes evanģēliski luteriskā baznīca – baznīcu barons fon Budbergs bija iecerējis kā veltījumu savai mirušajai sievai, anglietei Ģertrūdei Vorsai. Tā celta ap 1905. gadu pēc arhitekta K.fon Engelharta projekta, bet būvdarbus vadīja arhitekts Eduards Kupfers (1873.-1919). Kokmateriāli vesti no tuvējā meža. Jauncelto baznīcu iesvētīja 1906. gada 1. oktobrī. Kopš 1922. gada baznīca pieder Gārsenes ev.lut. draudzei, tās balkonā atrodas Valkera firmas ērģeles, kas būvētas 1906. gadā Ludvigsburgā. Šīfera jumtu baznīcai uzlika 1976.-1979. gadā. 1988. gadā Restaurācijas pārvaldes jumiķi uzlika tornim kapara skārda jumtu. Torņa smailes lodē ielika kapsulu ar vēstījumu par Gārsenes vēsturi. 1991. gadā altāra daļā nokrāsoja griestus un sienas, restaurēja velves uzrakstu: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu iepriecināt”. Blakus baznīcai tika uzbūvēta barona Budberga dzimtas kapliča, kura saglabājusies līdz mūsdienām un ir vietējās nozīmes Kultūrvēsturisks piemineklis.

Teirumnīku purvs ir latvijas lielākā iekšzemes mitrāja - dabas lieguma "Lubāna mitrājs" sastāvdaļa, kas meklējams dienvidaustrumos no Lubāna ezera.

Darbnīcā top skaisti darbi – lupatu deķi, somas, spilveni ar Latgalei raksturīgām krāsu gammām un kombinācijām. Apmeklētājus iepazīstina ar aušanas tehniku un gatavajiem darbiem. Katrs pats var noaust savu lupatu deķi, iegādāties un pasūtīt darbus.

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.

Grilbārs un restorāns "Parks" ir vieta, kur baudīt viesmīlību, pozitīvu un nesteidzīgu atmosfēru. Ģimenei draudzīgs restorāns ar bērnu spēļu stūrīti un īpašiem ēdieniem bērniem. Veidojot ēdienkarti, šefpavārs galvenokārt izvēlas produktus un sastāvdaļas, kuras iegūtas tieši Latvijā. Piedāvā gan klasiskas garšas, gan kaut ko neierastāku. 

Bebrenes muižas ansamblis (baroka stils)veidojies 19. gs. beigās - 20. gs. sākumā. Tā galvenā dominante ir 1896. g. celtā (arhitekts L. J. L. Markoni) grāfu Plāteru - Zībergu pils, kuras telpās izvietojusies Bebrenes vidusskola. Līdz mūsdienām saglabājušies grezni vārti un neierasta izskata mūra žogs. Muižu ieskauj parks ar regulāra plānojuma parteru un bagātīgu svešzemju kokaugu sugu stādījumiem.

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

Andra Berkina izveidotais peoniju dārzs Tērvetes novada Kroņaucē. Peoniju kolekcionārs pavasaros ne tikai atver savu dārzu apmeklētajiem, bet arī popularizē un daudzina Tērvetes vārdu, nesot skaistos ziedu stāstus pasaulē, piedāvājot stādus iegādāties interesentiem arī sava dārza skaistumam. 

Kā zied peonijas var apskatīties peoniju ziedēšanas laikā. Dārza apmeklējums bezmaksas.