Ances muiža ir būvēta kā tēva dāvana dēlam Ulriham Johannam fon Bēram. Pie muižas bija izveidots grezns franču dārzs. Pēc 1766.gada ēka tiek pārbūvēta un grezni izrotāta, ēkai šajā laikā ir divi stāvi, kuriem ir lieli logi un parketi. Visas durvis, koka griesti un paneļi bija darināti no ozolkoka un bronzas dekorēti. Skaisti kroņlukturi, marmora kamīns un liels skaits spoguļu papildināja iekārtojumu. Ap 19 gs.10.gadiem tajā iemitinās franču kareivji un nodara tai lielus postījumus. Tādēļ mazliet vēlāk otro stāvu nojauc un veicot plašus remontdarbus muižu pielāgo pārvaldnieka un ierēdņu dzīvokļiem. 1920.gadā Ances muiža tiek atsavināta tās pēdējam īpašniekam Georgam Bēram un nonāk valsts īpašumā.

Tagad ēku apsaimnieko pašvaldība un tas izveidots par Ances pagasta sabiedrisko centru. Atjaunotajā ēkā saimnieko rokdarbnieku kopa „Paukers”, var iegādāties dažādus amatnieku izstrādājumus vai kopā ar  Ances Sklandraušu cepšanas asociācijas meistariem izcept sklandraušus.

Krodziņš "Rūdolfs" atrodas Kokneses centrā, Kokneses muižas pārvaldnieka mājā, un nosaukts latviešu novelista Rūdolfa Blaumaņa vārdā, kas mācījies muižā un nodzīvojis tajā divus gadus. 

Latviešu virtuve: Rasols, siļķu salāti, pupiņu salāti, Valmieras salāti, sīpolu sitenis, cūkgaļas ribiņas, mājas kotletes, cepetis mārrutku mērcē, cepta akna, siļķe ar biezpienu, auzu pārslu kārtojums.

Īpašais ūdens: „Krodzinieka šķēle”.

Restorāns "Olīve" atrodas Liepājas dienviddaļā. Restorānam ir „atvērta” tipa virtuve, kur klienti var vērot pavāru darbošanos.

Latviešu virtuve: baraviku zupa, zivju zupa, plānas un kartupeļu pankūkas, jēra karbonāde, grillēta cūkgaļas fileja, tvaicēta teļa mēle, jēra stilbiņš, biezpiena kārtojums.

Īpašais ēdiens: mencu zupa „Olīves” gaumē vai īpašā saldējuma kūka.

Līgatnes ziemeļdaļā – Gaujasmalā ir jāuzmeklē vienīgā mūsdienās funkcionējošā Gaujas pārceltuve un vienīgā Baltijā, kas darbojas ar straumes spēku. Pārceltuve ir vietēja mēroga transporta līdzeklis.

Atrodas Vihula Manor Country Club&Spa kompleksā, vēsturiskajā ledus pagrabā. Lauku krodziņa divos stāvos ir pieejamas vietas līdz 100 viesiem. Krodziņā ir kaļķakmens sienas, kas izdekorētas ar veciem lauksaimniecības darbarīkiem, koka sijas, viesmīles ir ģērbušās igauņu tautas tērpos. Igauņu folkloras mūzika, tradicionālā igauņu lauku virtuve, kuras pamatā ir dabiski un ekoloģiski produkti, un plašs alus klāsts. Grupām - tradicionālas igauņu pusdienas un vakariņas bufetes veidā, kā arī iespēja pasūtīt folkloras deju priekšnesumu vai tradicionālu igauņu dzīvo mūziku.

Atrodas Ēdoles centrā. Dievnams tapis 17. gs. vidū, pateicoties Ēdoles pils īpašnieka - Johana Dītriha Bēra iniciatīvai, kas to veltījis sava noslepkavotā tēva piemiņai, domādams, ka tādējādi varēs izpirkt brāļa Filipa - tēva slepkavas grēkus. Lai izpirktu savējos, J. D. Bērs licis sevi paglabāt zem baznīcas durvju sliekšņa. Dievnama iekštelpas rotā sākotnējais baroka interjers, kā arī krāšņs ērģeļu prospekts un luktu apdares elementi.

Eiropā un, domājams, pasaulē unikāls militāro būvju komplekss, kas izvietots starp Baltijas jūru un Liepājas un Tosmares ezeriem. Cietoksnis izmaksāja 45 miljonus zelta rubļus, un to sāka būvēt 19. gs. beigās pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles. Tas sastāvēja no kara pilsētiņas un fortifikācijas būvēm - lielgabalu pozīcijām, bunkuriem, pulvera pagrabiem, kanālu sistēmas, šaursliežu dzelzceļa u.c. 1908. g. saskaņā ar jauno Krievijas aizsardzības koncepciju cietoksnis beidza funkcionēt, jo tā celtniecību atzina par stratēģisku kļūdu. Pazemes būves un pagrabus 1. pasaules kara laikā mēģināja uzspridzināt, taču tas īsti neizdevās. Tā atsevišķiem elementiem bija liela nozīme Latvijas atbrīvošanas cīņās. Līdz mūsdienām saglabājušās atsevišķas cietokšņa daļas - Ziemeļu forti, Vidusforts, Austrumu forts, Dienvidu forts, krasta aizsardzības baterijas (Nr. 23., 3.), Redāns, Lunete u.c. Lielākā daļa no tiem nav labiekārtoti, tādēļ to atsevišķu daļu apskate var būt bīstama. Bijušā cietokšņa ziemeļdaļa ietver Karostu, kas piedzīvojusi septiņas dažādas armijas un varas. Padomju laikos Karosta bija slēgtā zona un civilpersonām nepieejama. Te atrodas daudzi izcili militārās vēstures pieminekļi un tūristu iecienītais Karostas cietums.

Lielbātas dabīgais dzidravots ir lielākais Latvijā un viens no retajiem Ziemeļeiropā, kas zemes virspusē no dzīlēm iznes bioloģiski aktīvu un pareizi strukturētu ūdeni. Lielbātas dzidravots tek no rietumiem uz austrumiem pretī saulei, tāpēc jau izsenis tiek uzskatīts par maģisku, pat svētu, kam piemīt dziednieciskas spējas.

Vēstures materiālos Lielbātas avots pirmo reizi pieminēts 1253. gadā un līdz šim brīdim turpina savu plūdumu.

 Lielbātas avots atrodas sakoptā un ekoloģiski tīrā vidē. Laikam ritot, avota ūdens plūsma nav mazinājusies, bet tieši pretēji, tā ir pieņēmusies spēkā un ar apbrīnojamu jaudu avots turpina dot unikālu dabas velti – tīru, bioloģiski aktīvu, pareizi strukturētu ūdeni, neapstājoties ne dienu, ne nakti, ne ziemu, ne vasaru. Netālu no avota atrodas vēsturiskā Vaiņodes jeb Lielbātas pils, kuru 19. gs. vidū būvēja barons Osten Sakens. Vēstures liecības liecina, ka šī vieta pils būvniecībai nav izvēlēta nejauši. 1923. gadā pilī tika izveidota sanatorija, kas ne tikai bija priekšzīmīgākā Latvijā, bet varēja cienīgi līdzināties ārzemju sanatorijām. Tam par iemeslu bija dabiski tīrā un dziednieciskā vide, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Lielbātas pils ir privātīpašums un apmeklētājiem nav pieejama, taču Lielbātas avots ir brīvi pieejams, un katram ir iespējams nogaršot avota ūdeni.

Adrese: Vaiņodes pils, Vaiņodes pagasts, Dienvidkurzemes novads LV-3535

Ar Kara muzeja informatīvo atbalstu Garā kāpā pie Antiņiem ir rekonstruēta daļa latviešu strēlnieku nocietinājumu sistēmas. Aspkatāmas ierakumu pozīcijas un vairākas zemnīcas. Netālu atrodas bijusī un no dzelzsbetona veidotā medikamentu glabātuve.

Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".