The smoke sauna is an important part of everyday life in the Võru community in Estonia. It is the centre of a rich set of traditions including the actual bathing customs, the skills of making bathing whisks, building and repairing saunas, and smoking meat in the sauna. The sauna is a building or room heated by a stove covered with stones and with an elevated platform for sitting or lying. It has no chimney, and the smoke from the burning wood circulates in the room. People usually go into the sauna together and remain until they are sweating. Water is thrown on the heated stones to produce hot steam-laden air and bathers beat their bodies with whisks to remove dead skin and stimulate blood circulation. After sweating, whisking, relaxing and possible healing procedures, people cool themselves outside and rinse their bodies with water. The procedure is then repeated. The smoke sauna tradition is primarily a family custom, usually practised on Saturdays, but also before major festivals or family events. Its main function is to relax the body and mind. Families take turns hosting each other. Usually an older family member is responsible for preparing the sauna, accompanied by the children who gradually acquire the necessary skills. The smoke sauna tradition is part of the UNESCO Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity.
Mooska Farm is a typical smallholding in Southern Estonia. The Veeroja family are proud to share their life with guests and introduce them to the smoke sauna.

Находится в исторической части Павилосты около серых дюн. В строительстве спроектированного в современном стиле здания использован кирпич Лиепайского Военного порта. Широкие окна, летняя терраса. Сотрудничает с надомниками.

Латышская кухня: Маринованная селедка, приготовленная на костре уха, холодный суп, овощной суп, жареная камбала и треска, копченые окуни и вимба, тонкие блинчики.

Особое блюдо: Жареный палтус.

Ja mērķis ir savākt pilnvērtīgu etnogrāfisko ciemu fotokolekciju, ir jāapskata Strazdi (no lietuviešu valodas strazdai tulkojumā nozīmē strazds), kas ir pavisam neliela apdzīvota vieta Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā. Strazdi pirmoreiz rakstos minēti 1783. g. un ciema nosaukums cēlies no kādas mežziņu dzimtas uzvārda.

Traktieris "Zvejnieku sēta" atrodas pie tilta pār Salacu. Piedāvā tradicionālos latviešu un citu Eiropas valstu ēdienus.

Latviešu virtuve: Ķilava ar olu, zivju zupa, zemnieku brokastis, ceptas sviesta pupiņas, cāļa akniņas ar kartupeļu biezeni, Kurzemes strogonovs, zemnieku virums podiņā, plānās un kartupeļu pankūkas ar ievārījumu, rupjmaizes kārtojums.

Īpašais ēdiens: Mūsmāju plātsmaize.

H.E. Vanadziņš Ziemeļu restorāns ir vieta Cēsu vecpilsētā, kur izbaudīt pilsētas arhitektūru un ziemeļu iedvesmotu maltīti. Šefpavāra Edgara Rubeņa izpildījumā tiek pasniegti gan iecienīti Ziemeļvalstu produkti, gan starptautiskās virtuves ēdieni. Restorānā iekārtots rotaļu stūris bērniem.

Dažāda vecuma Āfrikas strausu apskate, stāsti par un ap strausiem. Pieejami izstrādājumi no strausu spalvām, ādas un taukiem, svaigas strausu olas.

Maršruts piemērots ceļotājiem, kurus uzrunā lielas un biežas reljefa starpības, kā arī tiem, kas alkst redzēt un uz „savas ādas” izbaudīt iespaidīgus dziļās Amatas senlejas krastus, ejot pa mazskartām meža takām. Taka, kas izveidota upes labajā krastā, līkumo pa ielejas apakšējo, gan arī augšējo daļu, tādēļ dažviet ir jāpārvar vairāk nekā 40 m augstuma starpība. Šo var uzskatīt par sava veida ģeotūrisma maršrutu, jo tas iepazīstina ar devona perioda dolomīta un smilšakmens atsegumiem. Maršruts atrodas Gaujas nacionālajā parkā. Nakšņot var teltīs, vai tūristu mītnēs.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​​

Slavenais Kurzemes hercogs Jēkabs valda Kurzemē un Zemgalē apaļus 40 gadus (1642-1682). Šajā laikā viņa pārvaldītajā zemē notiek lielas pārmaiņas – strauji attīstās kuģu būve, parādās pirmās manufaktūras un uzlabojas lauksaimniecības ražošanas apjomi. 
Hercogam izdodas radīt lielu floti, kuras kuģi ved uz Rietumeiropu labību, gaļu, sviestu, vilnu, kokmateriālus un visu to, ko saražo viņa manufaktūras un Zemgales un Kurzemes muižas. Flote ir liela un spēcīga, tā ne tikai kuģo uz Eiropu, bet sasniedz arī Tobago un Gambiju, tur dibinot kolonijas un vedot uz Eiropu cukuru, kafiju un garšvielas. 
Hercogistē būvē kuģus, ražo papīru, salpetri, auž audumus, brokātu un gobelēnus. Ir attīstīta dzelzs apstrāde, dzelzs rūdu sāk ievest pat no Zviedrijas. Tiek kaltas naglas, darināti enkuri un zvani, lieti lielgabali un taisīti citi šaujamieroči. Darināts degvīns, ražots etiķis, dzirnavās malts pulveris. Pēc tā Eiropā ir liels pieprasījums, jo vieni aizstāvas, bet citi uzbrūk, bez šaujampulvera neiztikt. Gadā saražotas pat 25 tonnas šaujampulvera. Viens no pulvera torņiem saglabājies Kandavā, tiesa gan, daudzkārt pārbūvēts. Tāpat tiek ražots buru audekls, auklas un kaņepāju tauvas. Mēdza teikt, ka bez Kurzemes kaņepāju tauvām Anglijas karalienes flotes nebūtu! Hercogs domā arī par sēklu selekciju, audzē šķirnes lopus, uzlabo zemi ar meliorāciju, cenšas palielināt lauku ražību.
Ne visu Jēkabam izdevās realizēt – Ventas rumbas apejas kanāls palika nepabeigts, neīstenojās arī citi grandiozi plāni un ieceres – pat Austrālijas kolonizācija! Taču hercoga Jēkaba laiks ir lielu pārmaiņu laiks Latvijas zemēs, un tas nav palicis nepamanīts, tāpat kā lielais hercoga Jēkaba veikums pavisam nelielā Eiropas zemes gabaliņā. Tas pierāda, ka, gudri saimniekojot, var tālu tikt. 

Tas atrodas pie „Burtnieku” mājām Īlē, kur viņš dzīvojis no 1837. – 1845. gadam. Tēvs Juris Barons apglabāts Īles kapsētā. Savu vārdu nemirstīgu Krišjānis Barons darījis, vācot, sistematizējot un sastādot Latvju Dainu krājumu. Tautasdziesmas jeb dainas ir mazi, ritmiski dzejolīši, parasti četrrindes. Pie Latvju dainu vākšanas Barons pavadījis sava mūža lielāko daļu – apmēram 25 gadus gandrīz dienu pie dienas.