Lahemā tūrisma centrs ir izveidots ar nolūku mudināt piekopt dabai draudzīgu dzīves stilu un uzturēšanos dabā – te tiek stādīti koki, būvēti un uzstādīti putnu būri. Interesentiem piedāvājam laivošanu ar kanoe laivām Lahemā nacionālajā parkā, pārgājienus pa purvu, piedzīvojumus loka un arbaleta šaušanas trasē. Kamīna zālē un pirtī ar kublu var mājīgi pavadīt brīvo laiku.

Ap 6 km garš un vienmuļš ceļa posms starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur pēc nostāstiem senos laikos ceļiniekiem mēdza uzbrukt laupītāji. Apmēram 1,5 km pirms Klapkalnciema (dodoties no Ragaciema puses) kāpā pie jūras atrodas Somu jēgeru kaujām veltīts piemiņas akmens. To atklāja 1997. g. 9. decembrī. Akmens „atceļojis” no Somijas dienvidaustrumu daļas, kur 1940. g. tas kalpojis kā prettanku nocietinājums. Piemineklī ir iegravēts teksts: „Šeit 1. pasaules kara laikā, no 1916. gada augusta līdz decembrim cīnījās somu jēgeri”. Savukārt, Klapkalnciemā uzstādīts piemiņas akmens, kur apglabāti pieci somu karavīri.

Koka baznīcu uzcēla jau 1766. g., bet jauno - mūra - cēla vecās vietā un iesvētīja 1868. gadā. Augstā torņa dēļ tā kalpoja kā dienas orientieris kuģotājiem. 1993. g. iesvētīja mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas altārgleznu „Kristus un Pēteris uz jūras”, ko uzgleznoja pazudušās vietā. 1923. g. 18. novembrī blakus esošajā Mazirbes mācītājmuižā (tagad – rekolekciju centrs) iesvētīja zilibaltizaļo lībiešu karogu. Mācītājmuižas apkārtnē var uzmeklēt Mazirbes mērakmeņus - Lielā mēra (1710., 1711.) lieciniekus. Teksts latīņu valodā uz tiem vēstījis, ka piekrastes lībiešus pieveicis Kārlis IX un mēris. Teksti akmeņos vairs nav izlasāmi, taču ir atšifrēti un zināmi. Mazirbes kapos apskatāms Vecā Taizeļa piemineklis, piemineklis kapteiņa A. Bertholda vecākiem un leģendārais Vilkača kaps. 

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

Latvijas baroka un rokoko stila „pērle”. Celta kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690. – 1772.) vasaras rezidence, ko projektēja izcilais itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Tās būvniecība notika laikā no 1736. - 1740. g. un 1764. - 1766. g. Interjeru autori (18. gs. vidus) ir tēlnieks Johans Mihaels Grafs, gleznotāji Frančesko Antonio Martini un Karlo Cuki. 18. gs. vidū uzsāka regulārā franču stila dārza iekopšanu. Pils pēdējo divu gadsimtu laikā ir vairākkārt restaurēta, bet nozīmīgākie darbi veikti 20. gs. beigās. Pilī izveidots muzejs ar greznām zālēm, apartamentiem un bagātīgu mākslas pieminekļu kolekciju. Atjaunots Baltijā lielākais baroka stila franču dārzs, kas īpaši iespaidīgs ir rožu ziedēšanas laikā. Ap 200 gadus vecajā pils kalpu mājā - Baltā mājā var ieturēt maltīti.

Maršruts iepazīstina ar Latgales mājražotājiem, zemnieku saimniecībām, SIA u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Preiļi, ko dēvē par Latvijas sieru galvaspilsētu. Maršruts aizlokas gar Teiču rezervātu (ceļa malā – skatu tornis) un šķērso tādu Eiropas mērogā nozīmīgu teritoriju kā Lubāna mitrājs. Tālāk tas virzās uz Rēzekni (apskatāmi dievnami, Latgales Mārai veltītais piemineklis, „Gors”, „Zeimuļš” u.c.). Dabas draugi var izmest loku cauri Rāznas nacionālajam parkam, apmeklējot Rāznas ezeru, Mākoņkalnu un svēpētās keramikas meistaru – E. Vasilevski. No Dagdas tālākais virziens ir svētceļnieku centrs – Aglona un Rušona ezers. Starta punkts ir arī finiša punkts.

Ap 200 m garajā un izstieptās formas laukumā no 16. – 20. gs. atradās Liepājas tirgus. Laukuma malās tolaik bija izveidojusies vienstāvu apbūve – iebraucamās sētas, viesnīcas un dārzi. Līdz ar Pētertirgus izveidi 1910. gadā, izmainījās arī laukuma apveidi un to ieskaujošā apbūve. Laukuma DA malā slejas iespaidīgā Liepājas Svētās Annas Luterāņu baznīca.

Vēl pirms 20 - 30 gadiem Rojā dzīvoja Laimonis un Ilga Veidemaņi, kuri bija nedzirdīgi cilvēki un ar lielu mīlestību veidoja dažāda lieluma buru kuģu modeļus. Buru kuģu modeļu veidošanas pamatā bija neizsapņotais sapnis par lielajiem sentēvu kuģiem un plašajām jūrām, kuras nebūs lemts izkuģot. Buru kuģu modeļi tika darināti ar lielu precizitāti, rūpību un mīlestību, nekur nemācoties kuģu modeļu gatavošanas noslēpumus. Buru kuģu kolekciju tagad mantojusi Laimoņa Veidemaņa mazmeita, kura vēlas brīnišķīgo kolekciju un vectēva rūpīgo darbu parādīt plašākai publikai. Mājas saimniece apmeklētājus sagaidīs un pastāstīs savu stāstu par to, kā tapa kuģi. (Avots: Rojas TIC)