Nr Nosaukums Apraksts
N/A

No sarkanajiem ķieģeļiem gotiskajā stilā celtais dievnams iesvētīts 1888. gadā. Padomju laikā ēkā atradās Kuršu kāpu vēstures muzejs, bet tagad baznīca kalpo savam pamatmērķim. Tās iekšpusē ir apskatāmas izcilas ērģeles, altārglezna, trīs griestu lustras un vitrāžas. Blakus baznīcai atrodas unikāla 19. – 20. gs. etnogrāfiskā kapsēta ar ļoti neparastiem no koka veidotiem kapu krustiem, kuru formās atdarinātas augu, putnu, sirds uz zirga galvas. Koka krusti mūsdienās ir atjaunoti. Kapi ar šādiem koka krustiem ir apskatāmi arī Preilā.

N/A

Kā senā Alšvanga šī apdzīvotā vieta pirmo reizi tika pieminēta 1231. gadā pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem. Livonjas ordenis te saimniekoja līdz 1561.gadam, bet no 1573.-1738.gadam ordeņa pils pieder no Pomerānijas nākušo fon Šverinu dzimtai. Tieši Šverinu dzimtas valdīšanas laikā Alsungā uzceļ mūra baznīcu Svētā erceņģeļa Miķeļa godam un uzsāk vietējo iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Alsunga kļūst par visas Kurzemes katoļu centru, tās iedzīvotāji par suitiem (Šverinu svīta). 
Alsunga jau gandrīz 400 gadus ir vēsturiskā Suitu novada centrs. Kā Latvijas konservatīvākais novads tas ir plaši pazīstams gan ar īpatnējām dziesmām, gan krāšņiem tautas tērpiem, vēl dzīvām tautas tradīcijām un ticējumiem. Suitiem ir valoda (izloksne), ēdieni un daudz kas tāds, kas citos novados ir sen atmests vai aizmirsts. Te reliģiskais ir cieši saaudies ar tautisko vienā unikālā veselumā.
Šodien Alsungas novads aizņem 191 km2 lielu teritoriju ,kurā dzīvo ap 1500 iedzīvotāju.

N/A

Taisnā Celtnieku iela ir bijušās Liepājas – Aizputes šaursliežu dzelzceļa (celta 1900. gadā, 49 km gara) līnijas „trase”, kuras malā (Celtnieku ielā 50) redzama bijusī dzelzceļa stacijas ēka.

N/A

Alus bārs "Tērvete" atrodas Dobeles vēsturiskajā centrā - Tirgus laukumā. Piedāvā latviešu nacionālo virtuvi un Tērvetes alu, kura ražošanā tiek izmantotas Latvijā audzētas izejvielas. Vasarās - āra terase.

Latviešu virtuve: Aukstā zupa, pelēkie zirņi ar speķi, Tērvetes kotletes, Tērvetes rukša stilbs.

Īpašais ēdiens: Tērvetes siera kūka.

N/A

Kodas ir progresīvs sidra zīmols no Dienvidigaunijas, kas pazīstams ar savu ilgtspējīgo un precīzo pieeju sidra darīšanai. Zīmols bioloģiski audzē vairāk nekā 30 ābolu šķirnes, nodrošinot autentiskas garšas bez mākslīgām piedevām. Kodas uzsver tīras, neatšķaidītas ābolu sulas izmantošanu savos sidros, sadarbojoties ar fermentācijas ekspertiem, lai pilnveidotu unikālas ražošanas metodes. Ilgtspēja ir viņu filozofijas pamatā – viņi ievēro bezatkritumu pieeju, pārveidojot ābolu blakusproduktus par stiprajiem dzērieniem, biezeņiem un citiem produktiem. Kodas 2021. gadā veica zīmola maiņu, paplašinot savu piedāvājumu, iekļaujot bezalkoholiskos dzērienus, stipros dzērienus un pārtikas produktus, apvienojot tradīcijas ar inovācijām.

N/A

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.

N/A
No 1944. gada 14. novembra līdz 9. decembrim Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku pagastos notika sīvas kaujas starp vācu 16. armijas daļām, SD un SS vienībām (policijas ģenerāļa Fridriha Jekelna vadībā) un kureliešu vienības atsevišķo bataljonu, ko komandēja leitnants Roberts Rubenis. Rubenieši bija labi bruņota un organizēta militāra vienība,- pāri par 600 vīru, kas apzinājās sevi esam ārpus abām naidīgajām okupācijas varām kā nacionāls spēks. Viņu izcīnītā kauja ir plašākā un ilgstošākā visā Latvijas nacionālās pretestības kustības vēsturē. Kā Latvijas Centrālās padomes militārais spēks šī vienība guva plašu sabiedrības atbalstu un apliecināja augstu morāli, cīnoties par demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanas ideju (teksts: Rubeņa fonds).
N/A

Restorāns "Barons Bumbier's" atrodas pašā Liepājas centrā tirdzniecības namā „Kurzeme”, blakus vietai, kuru dēvē par Liepājas sirdi - Rožu laukumam. Restorāns piedāvā sātīgu un tradicionālu latviešu virtuvi. Ēdienkarte veidota tā, lai ikviens gardēdis varētu iepazīt un novērtēt tradicionālās latviešu virtuves gardumus, kas, meistarīgu pavāru pagatavoti, pārsteidz ar savu daudzveidību.

Latviešu virtuve: Dārzeņu zupa, aukstā biešu zupa, cūkgaļas šķēle, zemeņu zupa.

N/A
8 dienas

Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja. 
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!

N/A

”Cīruļi” atrodas 5 km attālumā no Rūjienas, Jeru pagastā. Īpašums ir pārmantots no paaudzes paaudzē, īpašniekiem vienojoties kopīgā mīlestībā uz ziediem, dažādu augu audzēšanai pārvēršoties arī par vaļasprieku. 

Dārzā atrodamas arisēmas, ramondas, magnolijas, knifofijas, rodžersijas, ligularijas, rožainā radiola, ehinācijas un vēl daudz vairāk pazīstamu, skaistu augu. Pavasaris iesākas ar sniegarožu un daudzo sīpolpuķu plaukšanu, vēlāk - krāsainie īrisu ziedi un trauslās astilbju skaras. Daudz skaistuma un krāsainības puķu dobēm piedod heihēras un hostas, kas priecē līdz pat vēlam rudenim. Dārzā aug arī skujeņi, vīteņaugi un katru gadu ražojoši vīnogulāji, kas veido pašu dārza telpu.

 

N/A

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā – 18. novembra ielā 66. Apjoma ziņā – lielākais Daugavpils luterāņu dievnams, kuru cēla laikā no 1891. - 1893. g. neogotiskā stilā no sarkanajiem ķieģeļiem (arhitekts Vilhelms Neimanis). 1941. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā lielākā daļa no tās sākotnējās iekārtas. Turpmāko divu gadu laikā baznīcu daļēji atjaunoja, taču vēlāk tajā izveidoja noliktavu u.c. baznīcai „nepiederīgas” iestādes. 1985. g. ēka vēlreiz cieta ugunsgrēkā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāka baznīcas atjaunošanas darbus, uzstādīja solus un altāri, kas ir Ogres Amatniecības vidusskolas audzēkņu darinājums.

N/A

Botāniskais dārzs dibināts 1993. gadā gleznainajā Danes upes ielejā. Tas aizņem aptuveni 9,3 hektārus. No 2002.gada dārzam piešķirts dendroloģiskā parka statuss.

N/A
3 dienas

Maršruts ved caur vēsturisko Sēlijas un Latgales reģionu, tas sākas un beidzas Daugavpilī, otrā lielākajā pilsētā Latvijā.
Sēlijas kokaudzētava piedāvā ekskursiju ābolu dārzā, ābolu glabātuvē un ražošanas telpās. Izbaudiet glāzi ābolu sulas un vīna ražotāju stāstus! Pa ceļam, iegriezieties pazīstamā latviešu autora un sociālā aktīvista Raiņa piemiņas namā Berķenelē. Vīnogu audzēšana un selekcija bija Paula Sukatnieka liela kaislība, un viņa piemiņas dārzu ir vērts apmeklēt ražas novākšanas laikā. Kaldabruņā iespējams apmeklēt Siena muzeju un mākslas galeriju, kas atrodas siena šķūnī. Asares muižas romantiskā stila dendroloģiskais ainavu parks veidots 18. gs., parkā sastopamas daudz interesantas krūmu un koku sugas. Riekstiņi ir autentiska vienģimeņu Sēlijas saimniecība ar īpašu garu un gaisotni. Neretas evaņģēliski luteriskā baznīca ir viena no vecākajām akmens ēkām Sēlijas rajonā, kas būvēta 1584. gadā. Saukas dabas parkā no Borīšukalna un citiem apkaimes pauguriem atklājas skaistas ainavas uz Saukas ezeru. Rudzīšu vīna dārzā aug aptuveni 80 vīnogu šķirnes, savukārt Bānīšu saimniecības upeņu dārzā iespējams salasīt gardas ogas. Gundegās ir apskatāms skaists ainavu dārzs. Vārkavas parkā atrodas 200 gadu seni ozoli. Naujenes novadpētniecības muzejā jūs varat apskatīt ekspozīciju, kurā parādīta bagātīga latviešu lauksaimnieka māja no 19. līdz 20. gs. Vasargelišķu skatu tornis ir 24m augsts un piedāvā lielisku skatu pār Daugavu. Slutišķu vecticībnieku mājā ir izveidots muzejs (Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle), kurā var iepazīt vecticībnieku kultūrvidi un tradīcijas. Zemnieku saimniecībā Kurmīši audzē Latvijā izplatītus ārstniecības augus - oregano, asinszāli, rudzupuķes, kaķpēdiņu utt.

N/A

Rīgas HES komplekss ir savienots ar Doles salas austrumdaļu. Rīgas HES ir pēdējā no elektrostacijām Daugavas HES kaskādē. Tās celtniecību uzsāka 1966. g., bet pirmo hidroagregātu iedarbināja 1974. gadā, tā projektēto jaudu sasniedzot divus gadus vēlāk. Rīgas HES uzstādīti seši hidroagregāti, kuru kopējā jauda ir 402 000 kW. No Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) labi redzamas Rīgas HES dambis. Rīgas HES dzelmē palika daudzi kultūras un vēstures pieminekļi, t.sk. Laukskolas apmetne, kas ir vecākā zināmā cilvēku apmešanās vieta tagadējā Latvijas teritorijā.

N/A
2 dienas

Šis ir viens no 6 ceļojuma maršrutiem sērijā "Baudi laukus!", un tas aicina apmeklēt Lauku Labumus – visdažādāko veidu un nozaru saimniecības un uzņēmumus, kas atvērti apmeklētājiem, piedāvā ekskursijas, nogaršot, apskatīt un iegādāties savus ražojumus. Tur apskatāmi mājdzīvnieki, mūsdienīgas lauku saimniecības, amatnieku darbnīcas, iegādājami lauku produkti – maize, medus, mājas vīns un alus, siers, ogas, augļi, zivis, gaļa, dārzeņi, tējas un citi laukos audzēti labumi. Pa ceļam iespējams ieturēt pusdienaslauku krodziņos. 

N/A

Mākslinieka Jāņa Roņa izlolotā Piebalgas Porcelāna Fabrika ir vienīgā porcelāna ražotne Latvijā. Sākotnēji tika izveidota Porcelāna mākslas galerija Vecrīgā, darbnīca Kalnciema ielā un apgleznošanas studija Majoru kultūras namā. 2007. gadā aizsākas porcelāna ražošana Piebalgā, un šobrīd „baltais zelts” kļuvis par vienu no Piebalgas simboliem. Nelielā ražotne bijušajā Vecpiebalgas pienotavas ēkā attīstījusies par veiksmīgu uzņēmumu ar zīmolu Piebalgas Porcelāna Fabrika, kas ar neparastiem un oriģināliem mākslas priekšmetiem ieinteresējusi gan Latvijas, gan ārzemju tirgus.  Rūpīgs roku darbs rada smalkus traukus, suvenīrus un īpašas dāvanas. Apmeklētāji aicināti paviesoties ražotnē, izzināt trauslā porcelāna tapšanas noslēpumu un izmēģināt porcelāna apgleznošanu.

N/A
Nacionālā parka mērogā – vidēja lieluma purva masīvs, kurā savulaik iegūta kūdra (kādreizējās izstrādes vietas šobrīd applūdušas). Ziemeļos savienojas ar Čaukciema purvu. Atrodas dienvidrietumos – rietumos no Zaļās kāpas.
N/A

Saulkrastu vidusskolas pirmsākumi meklējami Pabažos 1912. gadā, kad no Rīgas uz jūras kapteiņa Reisona mājām atbrauc jauna skolotāja Olga Veicmane (vēlāk precējusies Cīrule), lai skolotu kapteiņa meitu. Apkārtnē radās citi privātstundu gribētāji un jau 1912. gada rudenī Pabažu jūrmalā tiek nodibināta skola. Skolai bija laba slava, un skolēni nāca no plašās apkārtnes. 1913. gada janvārī skola pārgāja uz plašākām telpām Rīgas ielā 20. 
Pirmā pasaules kara laikā skolu izpostīja, inventāru izvazāja. 1918. gadā skola atsāk savu darbību. Skolas dzīve bija neparasti interesanta un dzīva. Tika noorganizēts koris un teātra pulciņš, darbojās jauno literātu pulciņš. Skolas pārzine Olga Cīrule bija apkārtējās sabiedriskās dzīves dvēsele. Līdz 1933. gadam skolēnu skaits bija jau tik liels, ka telpas kļuva pa šaurām. 1933. gadā skola tiek pārcelta uz Raiņa ielu 6, bijušajās doktorāta telpās. Skolu nosauca par Pēterupes pamatskolu. No 1950. gada skola kļūst par Saulkrastu vidusskolu un 1956. gada nogalē skola saņem jaunas, skaistas telpas Smilšu ielā 6. (Avots: Saulkrastu TIC)

N/A
Vairāki dažus metrus augsti smilšakmens atsegumi, kas izveidojušies Stiglavas (Stiglovas) strauta gravas nogāzēs. Kaut arī teritorija tiek popularizēta kā tūrisma objekts, tajā nav īpašu šim nolūkam paredzētu labiekārtojumu. Teritorijas apmeklētāji bojā smilšakmens atsegumus, kas ir aizsargājami biotopi!
N/A

Atrodas iepretim Sv. Trīsvienības baznīcas tornim. Piemineklis (autore A. Dumpe) veltīts pirmajam Latvijas Valsts prezidentam Jānim Čakstem (1859. – 1927.).To atklāja 2003. g. 14. novembrī, kas sakrita ar laiku pirms 81 gada, kad valstsvīru ievēlēja nozīmīgajā amatā.