Ainažu vārds ir neatņemama Latvijas jūrniecības vēstures sastāvdaļa. 1864. g. šeit tika nodibināta pirmā jūrskola, kurā varēja mācīties latviešu zemnieku bērni. Likumsakarīgi – Ainaži kļuva par nozīmīgu Latvijas piekrastes kuģu būvniecības centru un ostu. Pilsētas ekonomisko dzīvi sekmēja arī 1913. g. atklātā Smiltenes-Valmieras-Ainažu šaursliežu dzelzceļa līnija. Mūsdienās Ainaži ir maza un klusa pilsētiņa Latvijas – Igaunijas pierobežā ar vairākiem interesantiem apskates objektiem.

Pļaviņu un Stukmaņu apkaime bijusi apdzīvota jau ap 3. gs. Poļu-zviedru kara laikā (1600.-1629. g.) pie Aiviekstes ietekas Daugavā bija izvietojusies zviedru kara nometne, no kuras saglabājušies nocietinājumi - skanstis. Tās ir vienas no iespaidīgākajiem šāda veida militārajiem veidojumiem Latvijā. Pļaviņas kā lielāka apdzīvota vieta sāka veidoties 19. gs. 90. gados un 20. gs. sākumā pēc dzelzceļa izbūves. Šodien Pļaviņas vairāk pazīstamas kā dolomīta šķembu ražotnes un pavasara plūdu vieta.

Atrodas Lielajā ielā 9. Dievnams celts 1742. - 1758. g. (J. K. Dorna projekts) pilsētas vācu draudzes vajadzībām, bet 55 m augstā torņa celtniecību pabeidza 1866. gadā. Baznīcas fasāde un interjers ir veidots vēlīnā baroka stilā ar klasicisma (interjerā – arī grezni rokoko stila elementi) iezīmēm. Dievnams pazīstams ar 1773. - 1780. g. būvētajām (H. A. Konciuss) ērģelēm. Pēc 1885. g. pārbūves instrumentam ir > 7000 stabuļu, 131 reģistrs un 4 manuāļi. Tas ir nominētas kā pasaulē lielākās mehāniskās ērģeles, kurās vērts ieklausīties koncertu laikā! Apmeklētāji var apskatīt baznīcu, ērģeles un uzkāpt tornī.

Interesanta dabas izziņas taka, kurā izvietoti informatīvie stendi, kas stāsta par dažādiem pļavu biotopiem – sausām, palieņu un parkveida ozolu pļavām un tās iemītniekiem. Pļavas nogana dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi.

Meklējama Skaistkalnes dienviddaļā, Mēmeles labajā krastā, Skolas ielā 5. Vietvārds Šēnberga tulkojums no vācu valodas nozīmē „Skaistais kalns”. No sarkanajiem ķieģeļiem celtā divstāvu muižas pils (historisma stils) tapusi ap 1894. g. (arhitekts Pauls Makss Berči). Ēkā ir saglabājušies dekoratīvās apdares elementi un iespaidīgs kamīns (vienīgais tāds Latvijā), uz kura atainota dzimtbūšanas atcelšanu Latvijā. Kamīnzālē atrodas pirms četriem gadiem atjaunotais griestu plafons. Muižas pilī atrodas Skaistkalnes vidusskola. Muižu ietver parks, kurā atrodas citas ar muižu saistītās ēkas.

Lauku māja pie Sartų ezera netālu no Sartų zirgu audzētavas, Dusetų hipodroma, kur katru gadu pirmajā februāra sestdienā notiek pie zirgu skriešanās sacīkstes. Trīs sešvietīgi namiņi ar terasi, tualeti, dušu un virtuvīti. Lielākai ģimenei vai draugu kompānijai moderna, bet autentiska Vecā māja ar 5 numuriem aprīkotiem ar dušu un tualeti, virtuvi. Basketbola, volejbola un bērnu rotaļu laukumi. Tradicionālā dūmu pirts, kubls.  Atpūtnieki var izmantot laivas un ūdens velosipēdus, kajakus un velosipēdus.  Maršruti pa Sartų ezeru, Šventosios un Kriaunos upēm. Izjādes, riteņbraukšana pa Sartai Reģionālo parku. Makšķerēšana.

Viesu nama saimnieki siltajā laikā aicina viesus nogaršot āra virtuvē gatavotos ēdienus (plovu, omleti, pīrāgus). Ēdienu gatavošanai tiek izmantoti pašu dārzā izaudzētie dārzeņi.

Atrodas Daugavas labajā krastā, ap puskilometru no Skrīveru Zemkopības institūta. Šajā vietā stāvo Daugavas ielejas krastu „pāršķeļ” dziļā Ašķeres strauta grava. Pilskalns bijis apdzīvots jau no 1. g. t. pr. Kr., par to liecina tajā atrastas latgaļu un lībiešu senlietas. 13. gs. pilskalnā slējās mūra pils, ko nopostīja 17. gs. Par tās esamību mūsdienās nekas vairs neliecina. No pilskalna, ko dēvē arī par Kraukļu kalniem, paveras viens no skaistākajiem Daugavas vidusdaļas skatiem. No tā (Rīgas virzienā) redzama Senbaznīcas vieta (attīrīts laukums ar baltu krustu). Gar Ašķeres strauta krastiem izveidota pastaigu taka. Tuvākā pilskalna apkārtne ir labiekārtota, kopumā ir izveidotas četras takas. Garākā no tām ir Daugavas taka (10 km).

Liegums veidots Austrumkursas augstienes Lielauces pauguraines ainaviskās daļas aizsardzībai, kurā ietilpst Zebrus un Svētes ezeri. Zebrus ezera ziemeļaustrumu krastā paceļas Ezerlūķu pilskalns. Savukārt, ezera austrumu krastā atrodas laivu bāze, skatu tornis, pieejama informācija par ezera izmantošanas iespējām. Teritorijā atrodas aizsargājami biotopi – avotu purvi, purvaini meži, aizsargājamas putnu un sikspārņu sugas.

Restorāns - bārs "Agnese" atrodas viesnīcā „Wolmar”, Valmieras pilsētas centrā. Vasarās darbojas āra terase.

Latviešu virtuve: Mēlīšu salāti, Valmieras salāti, aukstā kefīra vai biešu zupa, jēra kakla karbonāde, cūkgaļas ribiņas, kartupeļu pankūkas, zemeņu zupa ar pašu gatavotu saldējumu, rupjmaizes kārtojums, upeņu krēms.

Īpašais ēdiens: Burtnieku ezera zandarta fileja.

Lielstraupes pils ir vienīgā Latvijā saglabājusies celtne, kur vienā ēkā ir apvienota viduslaiku pils un baznīca. Pils celtniecību uzsāka 1263. g. Apbūve ļoti cieta 17. un 18. gs. laikā, kā arī 1905. g. nemieru laikā. Ēku kompleksu atjaunoja 1909. g. pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Lielstraupes baznīcā atrodas vairāki mākslas pieminekļi - 17. gs. ērģeļu luktu un 18. gs. kanceles gleznojumi. 1944. g. dienamā uzstādīja mākslinieka S. Vidberga vitrāžas "Golgāta" un "Kristu dzimšana". Savukārt, pils tornī redzams vietējā pulksteņmeistara Aides darināts pulkstenis, bet uz baznīcas sienas - saules pulkstenis. Pils parkā ir jāaplūko 1744. g. no koka būvēto zvanu torni. 1938. g. baznīcā atklāta piemiņas plāksni 1. pasaules karā un Brīvības cīņās kritušajiem. No 1963. g. pilī darbojas narkoloģiskā slimnīca. Baznīca ir apskatāma dievkalpojumu laikā, bet pārējais ēku komplekss – no ārpuses.