Viena no 19. gs. sešdesmito gadu sākumā būvētās St. Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa līnijas stacijām. Kaut arī sliežu ceļš joprojām turpinās Baltkrievijas virzienā (tālāk – pamests), Marcinkones dzelzceļa stacija ir pēdējā, līdz kurai pasažieri var nokļūt ar vilcienu no Viļņas (3 reizes dienā). Arī kravas vilcieni tālāk nekursē. Stacijas ēka ir izcils koka arhitektūras un stacijas kompleksa apsaimniekošanas piemērs. No Marcinkones dzelzceļa stacijas virzienā uz Čepkeļu purvu savulaik ir bijis izveidots šaursliežu dzelzceļš, kuru izmantoja kokmateriālu izvešanai. Tā vietā šobrīd ir saglabājies vecs meža ceļš, kur plānots izvietot šaursliežu dzelzceļu tematikai veltītu informācijas stendu.

Maršruts ved pa vienu no Rīgas jūras līča daudzveidīgākajiem un skaistākajiem krastmalas posmiem. Tajā redzamas Randu pļavas, kuras augu daudzveidības dēļ dēvē par Latvijas brīvdabas „herbāriju”. Te staigājami krasta posmi, kas klāti ar dažāda lieluma laukakmeņiem. Netrūkst arī skaistas un smilšainas pludmales. Tūjas – Vitrupes posms ir vienīgā vieta, kur Latvijas jūras krastā atsedzas devona perioda smilšakmens klintis. Aiz katra nākamā zemesraga parādās aizvien savādāka ainava! Maršruta pēdējie divdesmit kilometri migrāciju laikā ir putnu vērotāju „paradīze”. Maršruts ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

No arhitektoniskā viedokļa Zosnas muiža ir ļoti interesants objekts, jo tās kungu māja ir celta pildrežģa tehnikā, kas ir Latgalē reti sastopams gadījums. Muižas pašreizējā apbūve veidojusies 19. gs. beigās un muižas kungu māja celta 1870. g. historisma stilā pēc kņazu Goļicinu pasūtījuma. Ēkā ir daļēji saglabājies interjers - durvis, griestu rozetes un gaiteņu flīžu segums. 1820. g. celtā kučiera māja ir vecākā muižas kompleksa ēka. Vēl nesen šeit atradās Lūznavas pagasta bibliotēka, bet šobrīd muižas ēkas apskatāmas tikai no ārpuses. Zosnas muižu ieskauj neliels parks, kas stiepjas līdz pat Rāznas ezera krastam, līdz kuram varam nokļūt pa senām akmens kāpnēm un turpināt nelielu pastaigu pa kokiem ieskautu taku.

Hostelis R27 atrodas Aizputē, vienā no senākajām Latvijas pilsētām. Piedāvā ērtas, mājīgas istabiņas Misiņkalna dabas parka tuvumā. Viesu rīcībā ir plaša atpūtas telpa ar galda spēlēm. Pieejama koplietošanas virtuve, kur viesi paši var pagatavot sev maltīti.
Pieejams bezmaksas WiFi un bezmaksas privātā autostāvvieta.
Par papildus samaksu tiek piedāvāta aktu zāles noma saviesīgiem pasākumiem, konferencēm. Pirts.

Restorāns "il Capitano" atrodas Rīgas jūras līča krastā, starp VIA Baltica autoceļu (A1) un jūru, atpūtas kompleksa „Kapteiņu osta” teritorijā, ko ieskauj Randu pļavas. Vasaras terase ar skaistiem saulrietiem.

Latviešu virtuve: Aukstā biešu zupa, kartupeļi ar biezpienu un siļķi, kūpināts zutis, krāsnī cepts sams, cepts zandarts kaņepju sviestā, biezpiena plācenīši, zemeņu zupa.

Īpašais ēdiens: Zivju zupa.

Piltenes bīskapijas laikā - 13. gs. - vidū tika uzcelta konventa tipa pils. Vēlākās pils piebūves radās 16. un 19. gs., un izveidojās tai raksturīgais iekšējais pagalms. 19. gs. 30. gados pils fasāde ieguva mūsdienās redzamās neogotiskās formas. Laikā no 16. gs. līdz 1920. g. Ēdoles pils bija baronu Bēru dzimtas īpašums. Pēc 1905. g. dedzināšanas, pili divu gadu laikā atjaunoja. Pazīstama gan ar spoku stāstiem, gan ar rūķīšu kāzām, gan ar asins traipu pils Sarkanajā istabā, kas parādījies slepkavības vietā. Lai to noslēptu, tika uzbūvēts kamīns, taču traips parādījies atkal. Pēc privatizācijas ir atjaunoti interjeri, zāles, pagrabi, kas izdekorēti ar pilij raksturīgajiem elementiem. Pils telpas un skatu tornis ir pieejams apmeklētājiem. Parkā apskatāma Mīlestības aleja un Rūķīšu ozola vieta.

Ikšķiles vārds Pirmā pasaules kara laikā izskan saistībā ar diviem notikumiem – Ikšķiles priekštilta nocietinājumiem (Nāves sala) un kaujām pie Mazās Juglas upes.

1917. gadā 1. septembra rītausmā Vācijas impērijas armija uzsāka uzbrukumu iepretim Ikšķilei ar mērķi ieņemt Rīgu un saņemt gūstā Krievijas 12. armiju. Ar spēcīgu artilērijas atbalstu vācu vienības izsita Krievijas armijas karavīru daļas no Ikšķiles pozīcijām, kas savukārt ļāva Vācijas armijas karavīriem pa trim pontonu tiltiem šķērsot Daugavas upi.

1.septembra pēcpusdienā vācu izlases vienības sasniedza Mazās Juglas upes apkārtni pie Tīnūžiem, kur tām negaidīti ceļu aizšķērsoja no rezerves steigā atsauktā 8000 vīru lielā 2. latviešu strēlnieku brigāde, kura ieņēma pozīcijas gar Mazās Juglas upi. Latviešu strēlniekiem tika pavēlēts aizkavēt vācu karavīrus, līdz visa 200 00 vīru lielā Krievijas 12. armija izies no aplenkuma, nenokļūstot vācu gūstā. Latviešu strēlnieki savu uzdevumu izpildīja pilnībā, diennakti cīnoties pret gandrīz desmitkārtīgu vācu pārspēku. Kauja pie Mazās Juglas upes bija viena no traģiskākajām un reizē viena no leģendārākajām Latvijas vēstures lapaspusēm. "Tīnūžu muižā" ir izveidota 1. Pasaules kara tēmai un Juglas kaujām veltīta ekspozīcija.

Ap 9,5 km garais un līdz kilometru platais ezers atrodas subglaciālā – t.i. ledāja veidotā vagā, tādēļ tas ir ne tikai Lietuvas, bet arī otrs Baltijas dziļākais ezers (pēc dažādiem avotiem 60,5 m vai 62,5 m). Tauragna dienvidu krastā paceļas Taurapils pilskalns (Taurapilio piliakalnis). Saglabājušies nostāsti gan par pagānu priesteri, kas te dzīvojis, gan nogrimušu baznīcu, gan laikiem, kad pilskalnu no visām pusēm apņēmis ūdens. No pilskalna plakuma paveras visaptverošs skats uz Tauragnu.