Papes robežapsardze

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū un beigās bijām neliela domu biedru grupa, kas nodarbojās ar putnu vērošanu. Tajā laikā šo nodarbi vēl tā „moderni” nesauca, - bijām vienkārši jaunie ornitologi – amatieri. Protams, visvairāk vilināja tā piekrastes daļa, kas „normālam” cilvēkam bija slēgta un nepieejama. Toreiz no Latvijas Ornitoloģijas biedrības dabūjām rekomendācijas vēstuli ar kuru gājām uz Meža ministriju (?), kur notika īsa intervija – kas mēs tādi esam, ko darīsim u.t.t. Tā rezultātā dabūjām speciālu caurlaidi (Propusk) ar kuras palīdzību varējām vairakkārt šķērsot, kā arī uzturēties visā pierobežas režīma zonā no Mērsraga līdz Lietuvas robežai. Tiesa, ar binokļiem, pierakstu blociņiem un fotoaparātiem „bruņoti” jaunieši bija vairāk kā neparasta (arī – nevēlama) parādība jūras krastā, tādēļ dažreiz nācās skaidrot savas ierašanās iemeslus. Dažkārt putnu vērošanas inventāru slēpām aiz vējjakām vai somās un vilkām ārā tikai tad, kad bija nepieciešams. Visasākā vārdu apmaiņa, cik atceros, notika Papes apkārtnē, kur robežsargi draudēja izgaismot fotofilmas. Tā bija putnu vērošana ar zināmu adrenalīna devu. Kas tad tagad – izej ar teleskopu jūras krastā un skaties cik uziet!