Līvu ceļš

Dažādos laikos preces, būvmateriālus, pastu un citas kravas piegādāja vairāku privāto sabiedrību tvaikoņi: “Pernigel”, “Teodor” “Kaija” un līdz 1926. gada 9. septembrim “Neibāde”. Īsu brīdi Vidzemes jūrmalas ciemus apkalpojuši arī ir tvaikoņi “Ilga” un “Dagmar”. Tvaikoņu satiksmei bija sezonāls raksturs: tie kursēja no aprīļa līdz septembrim katru dienu, bet oktobrī un novembrī  – 3 reizes nedēļā. Starp kuģīšiem pastāvēja konkurence, tāpēc katrs no tiem piestāja savā vietā. Tvaikonis “Neibāde” bija vienīgais, kas kursēja tieši līdz Neibādei, pārējie kuģīši – “Pernigel”, “Kaija”, “Teodor”, “Ilga”, “Dagmara” – braukt gribētājus veda arī tālāk uz Pabažiem, Skulti, Liepupi un Ainažiem. Tajā pašā gadā pie Ķīšupes ietekas uz priežu baļķiem tika uzbūvēts 150 metrus gara piestātne, lai pasažieriem būtu ērti iekāpt pa taisno kuģī. Taču piestātne bija nedroša. Vairākus gadus ar piestātni notika nelaimes. Tā 1909. gadā garš posms iegāzās jūrā, noslīka viens cilvēks, bet vairāk nekā 30  personu dabūja jūras vēsajos ūdeņos izpeldēties. Avārijas notika arī 1910.  un 1911. gadā – šajās reizēs upuru nebija, bet vietējiem tirgotājiem tikko no Rīgas atvestās preces gan iegāzās jūrā, radot nopietnus zaudējumus uzņēmējiem. Bet jau 1912. gada pavasarī ledus iešanas laikā piestātni izpostīja pavisam. Piestātne, kas bija pēc iepriekšējo gadu piedzīvotām nelaimēm krietni uzlabota – tās resnie baļķi bija sakalti ar dzelzi un pašu piestātni saturēja pa trim kopā sasistie pāļi –, sadrupa pie pirmās ledus blāķu piespiešanās un pāļi tika nolauzti kā sērkociņi. Piestātnes zaudējumi tika rēķināti uz 6000–7000 rubļiem. Toreiz piestātnes atliekas ledus un viļņi iznesa pa visu jūrmalu pat vairāk nekā 10 verstis tālu no Neibādes. Tā kā vietējie iedzīvotāji visu, ko jūra izmet malā, pēc vecvecā paraduma mēdza uzlūkot par Dieva dāvanu, tad tie arī bija pasteigušies savilkt mājā piestātnes atliekas, kuras daži jau bija paguvuši pārvērst malkā. Policija, izdarot jūrmalas mājas kratīšanas, daudzās no tām, turklāt galvenokārt pie bagātiem un turīgiem cilvēkiem, atrada šo jūras laupījumu un uzrakstīja protokolus. Lielākā daļa no vainīgiem tika saukti pie atbildības tiesas ceļā. Dažās vietās iegūtais laupījums steigšus tika stiepts atpakaļ uz jūrmalu, un tur, kur no rīta nekādu atlieku nebija redzams, vakarā visa piekraste bija atkal pilna ar koku un dzelzs gabaliem. Šoreiz nolēma pastāvīgu piestātni vairs neatjaunot, bet gan uzbūvēt tādu, ko var ziemā izņemt. Taču šīs piestātnes bija vieglākas konstrukcijas, bieži tika sapostītas, tādēļ pasažierus un kravu vajadzēja uz tvaikoņiem vest ar laivām. Piekrastes zvejnieki nu varēja piepelnīties, vadājot pasažierus un preces uz tvaikoņiem un no tiem. Lai gan tvaikoņu satiksme bija vienīgais ērtākais satiksmes līdzeklis ar Rīgu, tā vienlaikus bija arī neprognozējama. Gan negaiss, gan vētras jūrā traucēja ievērot tvaikoņu grafikus. Daudziem pasažieriem fiziski bija grūti pārvarēt braucienus pa jūru. Ar 1934. gada 1. jūniju, kad tika atklāta dzelzceļa līnija no Rīgas līdz Saulkrastiem, tvaikoņu satiksme savu nozīmi pazaudēja. Kas tad bija šie tvaikoņi un kādi bija viņu likteņi.
 “Teodor”  – kravas tvaikonis. Būvēts 1870. gadā Gēteborgā, Zviedrijā, pārbūvēts 1929. gadā Rīgā. Agrāk Zviedrijas tvaikonis “Tessin”. Tilpība 108, bruto reģistra tonnas divcilindru tvaika mašīna, jauda 8 zirgspēki. Latvijā no 1913. gada ar vārdu “Teodor”. Īpašnieks V. Mikelks Ventspilī. 1. pasaules kara laikā tvaikoni “Teodor” pārņēma Krievijas valdība, pēc 1917. gada oktobra bruņotā apvērsuma tas nonāca Padomju Krievijas īpašumā. 1921.  gadā reevakuēts no Petrogradas un atdots agrākajam īpašniekam, kuģa vārds “Teodors”. No 1924. gada īpašnieks V. Vitkovskis Rīgā, no 1923. gada – P. Ģingulis un A. A. Zalsters Rīgā, 1940. gadā – P. Ģingulis un Baltijas mašīnu fabrika “Ed. Cepps” Rīgā. Pēc pārbūves 1929. gadā kuģa vārds “Dzintarkrasts”. Kapteiņi: Roberts Voldemārs Dzirne, Ernests Skuja, Arturs Aleksandrs Zalsters, Andrejs Esenbergs, Kārlis Pūliņš, Aleksandrs Roberts, Jānis Dāvids Dumpis, Ansis Jaunzems, Ansis Pūliņš, Arvīds Konstantīns Bērtiņš-Bētiņš. Pārvadājis kravu un pasažierus Baltijas jūrā (galvenokārt Rīgas līcī starp Rīgu un Kolku). PSRS “Dzintarkrastu” nacionalizēja 1940. gada 25. novembrī Rīgā. PSRS–Vācijas kara laikā “Dzintarkrasts” palika Rīgā un turpināja veikt kabotāžas reisus ar LR karogu. 1944. gada oktobrī kapteinis A. K. Bērtiņš-Bētiņš braucienā ar latviešu bēgļiem apzināti noklīda no konvoja un kuģi aizveda uz Gotlandes salu Zviedrijā. Pēc kara “Dzintarkrasts” nodots Latvijas Valsts jūras kuģniecībai. 1946. gada 8. decembrī velkonis vilka “Dzintarkrstu” uz Rīgu. Stiprā vējā pie Ruhnu salas “Dzintarkrasts” uzbrauca uz akmeņiem un vēlāk nogrima 3,5 metru dziļumā. 
“Kaija”  – kravas tvaikonis. Būvēts 1876. gadā Lepavirtā, Somijā. Agrāk Somijas tvaikonis ar vārdu “Sampo”. Tilpība 244 bruto reģistra tonnas, divcilindru tvaika mašīna, jauda 35 zirgspēki. Latvijas republikas tirdzniecības flotē no 1923.gada. Īpašnieks kuģniecības sabiedrība “Kaija” Rīgā. Kapteiņi Andrejs Čakste, Arvīds Vilhelms Kalniņš, Jānis Eglītis, Georgs Mārtiņš Nīmands. Veicis reisus galvenokārt Rīgas līcī starp Rīgu un Ainažiem. 1940. gada 20. novembrī Rīgā PSRS tvaikoni “Kaija” nacionalizēja. PSRS–Vācijas kara sākumā “Kaija” bija Liepājā Tosmares darbnīcās remontā. Vācijas okupācijas varas iestādes “Kaiju” nodeva jūras kuģniecības direkcijai (agrāk Jūrniecības departamentam). “Kaija” brauca ar nemainītu vārdu, latviešu komandu un LR karogu. 1941. gada naktī no 1. uz 2. oktobri ceļā no Kopenhāgenas (Dānijā), tuvojoties Mēmelei (Klaipēdai), uzskrēja uz mīnas, uzsprāga un nogrima. Kapteinis G. M. Nīmands izglābās, bojā gāja mehāniķis Jēkabs Šūpols un citi apkalpes locekļi. Pēc kara izcelts un sagriezts lūžņos. 
“Pernigel” – kravas tvaikonis. Būvēts 1896. gadā Rostokā, Vācijā kā zvejas kuģis, 20. gadsimta sākumā pārbūvēts. Vācijā tvaikoņa vārds “Blankenese”. Tilpība 172 bruto reģistra tonnas, divcilindru tvaika mašīna, jauda 41  zirgspēks. Latvijā tvaikonis no 1905. gada. Īpašnieks tvaikoņu sabiedrība “Pernigel” Rīgā. No 1905. līdz 1908. gadam veicis reisus no Rīgas uz Saulkrastiem, pēc 1908. Gada – arī uz citām Latvijas ostām. I. pasaules kara laikā evakuēts uz Petrogradu. Pēc 1917. gada oktobra bruņotā apvērsuma kuģi pārņēma Padomju Krievija un pārdēvēja par “Sova”. 1921. gadā reevakuēts uz Latviju, nosaukts iepriekšējā vārdā. Īpašnieks kuģniecības sabiedrība “Kaija” Rīgā. Piederība ostai – Rīga. Kapteiņi Andrejs Čakste, Augusts Nicmanis, Pēteris Pusulis, Gustavs Lielkalns. “Pernigel” veica reisus Baltijas jūrā (galvenokārt Rīga–Liepāja). 1926. gada janvārī Rīgas līcī saspiests ledos. Remonts bija finansiāli neizdevīgs, un 1933. gada rudenī Liepājas kara ostas darbnīcās tvaikonis “Pernigel” sagriezts lūžņos. 
“Neubad” – kravas un pasažieru tvaikonis. Būvēts 1908.  gadā Rīgā, kuģu un mašīnbūves rūpnīcā “Lange un dēls”. Tilpība 95 bruto reģistra tonnas, tvaika mašīna, jauda aptuveni 30 zirgspēku. Īpašnieki barons A.  fon Pistolkorss (pirms 1.  pasaules kara). Veicis reisus starp Rīgu un Saulkrastiem (toreiz Neibādi). 1. pasaules kara beigās “Neubad” bija Latvijas valsts rīcībā un 1919.–1921. gadā nodots Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijai, vēlāk īpašnieks kuģa sabiedrība “Kaija” Rīgā. Kapteiņi J. Šulcs, Andrejs Čakste, Gustavs Lielkalns. Veicis reisus no Rīgas uz Rīgas līča Vidzemes piekrastes ostām. 1926. gada 9. septembra “Neubad” bija ceļā no Rīgas uz Saulkrastiem ar 40 pasažieriem un 45 t preču labības kravu. Aiz Daugavgrīvas bākas “Neubad” iegrime sāka strauji palielināties. Kapteiņa Gustava Lielkalna pūles iegriezt “Neubad” krasta virzienā un uzsēdināt sēklī bija nesekmīgas. Apmēram 3 km no krasta pretī Vecāķiem “Neubad” nogrima. Kapteinis, tvaikonim grimstot, ieskalots jūrā, izglābās (līdz pilnīgai “Neubad” nogrimšanai tā vadību pārņēma stūrmanis Mārtiņš Erdmanis). Pārējie 10 apkalpes locekļi un vairums pasažieru gāja bojā. “Neubad” bojāejas cēloņus izmeklēja kuģu būves speciālists Č. Klārks. Katastrofas galvenais cēlonis bijis “Neubad” priekšgalā labajā pusē vaļā atstāti 2 iluminatori. 1938. gadā “Neubad” izcelts un 1939. gadā sagriezts lūžņos.