Kolkas krasta robežapsardzības postenis

Esmu no Dundagas, sāku mācīties Ventspilī medicīnas skolā un mani atsūtīja uz Kolku praksē. Bet man rados bija fabrikas direktoram Marozovam (kara invalīds) sieva Hilda, un direktors pierunāja mani strādāt zivju fabrikā, teikdams, ka mediķi jau neko nevar nopelnīt, tie jau gadā nopelnot tik, cik zivju meistars vienā mēnesī. Tā nu sāku strādāt fabrikā, sākumā ielika mani „tomātu” cehā par brigadieri, četri gadi nostrādāju. Tad Uldis Andersons atnāca no armijas, saskatījamies, apprecējos, piedzima dēls. Kad dēlam bija pieci gadi, ciema padomes priekšsēdētājs Sergejs Ešentāls mainīja dzīvesvietu un uzaicināja mani darbā kā ciema padomes priekšsēdētāju. Sākumā baidījos, bet Sergejs pierunāja mani par sekretāri, kādus mēnešus pastrādāju, tad bija vēlēšanas un ievēl mani par priekšsēdētāju uz pagaidu laiku. Un tā pagaidām ilga 25 gadus.
Man bija arī darba mašīna „Moskvič”, bija liels ciems, liela teritorija, tāpēc arī mašīnu iedeva. No Lielirbes līdz Rojai stiepās teritorija. Varēju braukt, kur vajag, tikai pasei jābūt līdz, jo toreiz jau visiem pasē bija ieraksti.
Sadarbība man kā ciema priekšsēdētājai ar robežsargiem bija tikai teicama. Robežsargi vienmēr bija atsaucīgi, kādreiz kāds bērniņš pazuda, man atlika tikai piezvanīt zastava priekšniekam, tūlīt sūtīja robežsargus, ķemmēja mežus, kamēr atrada, nekad viņi neatteica.
Protams daudz kas atkarīgs bija arī no katra priekšnieka. Karpovs, Fedotovs (bijis divas reizes, pa vidu nosūtīts uz Ventspili), Opoļevs, Raščenko, tie bija mana laikā. Ļoti saprotoši bija Opoļevs un Raščenko. Viņu dienestu vietas bieži mainīja, lai viņi neiepazīstas un nesadraudzējas ar vietējiem iedzīvotājiem. Par Borisu Raščenko ziņa, ka pēc tam, kad šeit vairs nestrādāja, kaut kur lidojis ar helikopteru, nogāzti lejā un galīgi apstrādāti, sakropļoti. Zoja, viņa sieva man rakstīja vēstules, viņu es iekārtoju darbā laboratorijā „Brīvais zvejnieks” strādāt, bet tad, kad saņēmām ziņu no Ventspils par notikušo nelaimi, viņa man pārtrauca rakstīt. Tas tāds šausmīgs gadījums, jo Raščenko bija ļoti labsirdīgs, draudzīgs, satika ar vietējiem. Visas virsnieku sievas jau nestrādāja, bet daudzas strādāja arī ēdnīcā, bērnudārzā.
Pluščenko strādāja Ventspilī, bet bieži brauca vietējos kontrolēt. Vienreiz viņam salūza mašīna, tad es viņu aizvedu uz Ventspili, viņš manai mašīnai vēl degvielu ielēja, satikām labi. Viņi mums pasniedza roku, mēs viņiem.
Tikai kas bija, jūrmala bija novilkta ar dzeloņdrātīm, peldēties cilvēki tā nevarēja, pastaigāties nevarēja kur un kad gribēja. Kolkā bija tikai maza spraudziņa pretī kultūras namam, kur varēja peldēt, bet parunājot ar šiem priekšniekiem, ka te vietējie pie tās jūras ir pieraduši, tad atļāva to peldēšanās zonu paplašināt – gandrīz līdz ragam un uz otru pusi līdz zvejnieku steķiem. Bet tā jau ar ecēšām nobrauca jūrmalu visu vakaros, tā ka lai nebūtu pēdas, no rīta jau tūlīt atkal robežsargi nāca skatīties ar suņiem, ja ieraudzīja kādu pēdu, tad meklēja, kas tur ir gājis utt. Es jau kādreiz tiem priekšniekiem smējos, „kā ta jūs domā vai kāds aizbridīs pāri jūrai kaut kur, vai ta tiešām jūs baidās paši no sevis?” Atbilde bija tāda, kāds mums ir likums un ko mums liek darīt, tas mums jāpilda.
Tāpat, ja uz bāku kāds gribēja aizbraukt, man viņi nekad neatteica.
Robežsargu lielie svētki notika Miķeļtornī, tad mūs arī ciema padomes darbiniekus, kolhoza priekšsēdētāju, kārtības sargu priekšnieku aicināja ciemos. Miķeļbakā klubs bija ierīkots luterāņu baznīcā, tur tie pasākumi notika. Vietējie iedzīvotāji arī nāca uz svētkiem.
Kolkā luterāņu baznīca jau bija uztaisīta par noliktavu, tur glabājās vecās zivju kastes. Arī pareizticīgo baznīcu gribēja uztaisīt par noliktavu, bet to izdevās apturēt. Daudz mantas aizveda uz Talsu muzeju, tagad tās atdotas baznīcai. Tie jau nebija robežsargi, tā bija lielā vara.
Es biju partijā, apprecējos, dēliņš piedzima, vīra māte ieteica pareizticīgo baznīcā nokristīt dēliņu un salaulāties, tā tas arī tika izdarīts. Mācītājs atnāca mājās. Mani neviens par to nekur nepasauca un mani nemazgāja. Laikam jau neviens nenoštucīja.
Robežsargi Robežsargu dienā turēja pie galda svētas runas. Kad ar viņiem par šo tēmu sāka runāt, neviens no viņiem nepateica „boga ņet". Visi piekrita, tā kā bija dievticīgi.
Es arī piedalījos jaunajā zastava atklāšanā 1981.gadā. Es jau tajā atklāšanas runā pateicu, ka viss ciems priecājas, ka zastavs kādreiz dzīvoja tai vecā graustā pie skolas, bet tagad ir skaista, jauna ēka. Tagad ēkas pieder Latvijas armijai. Ik pa laikam jau viņiem likās, ka kāds pārkāpis robežu, bet nekad jau nekas neapstiprinājās. Neviens jau pāri negribēja pārbrist, visi bija disciplinēti.
Pie mums jau bija aizliegtā zona. Un te tikai ar caurlaidēm. Mēs jau ciema padomē citu neko nezinājām, kā rakstīt izziņas, kuru ielaidīs zonā, kuru neielaidīs zonā. Mums bija jānoskaidro, kas katrs par cilvēku. Mums bija noradījums no rajona, kurus nedrīkst ielaist. Nedrīkstēja ielaist cietumniekus. Kolciniekiem pie radiem tikšana bija jānodrošina. Mēs devām izziņas un pasu galds, tās skatīja cauri kopā ar drošības daļu. Ja cilvēkam, kurš vēlējās iebraukt radu nebija, mēs izziņas nedevām, kamēr mums nebija atļauja no augšas, no rajona. Atļāva iebraukt draugiem, skolas, studiju un darba biedriem. Mēs jau sevišķi neprotestējām, latvieši vien esam un citi citu balstījām.
Dienējošo skaitu mums neviens neatklāja. Daudz viņi bija, bet cik īsti – nezinu. Kādreiz dienējošie soļoja cauri Kolkai līdz Zēņu ezeram. Bars jau bija liels. Neviens jau viņus neskaitīja. Tur viņiem mācības notika. Šautuve ar mērķiem bija starp Kolkas un Mazirbe ceļu, tur tā šaušanās bija visdrošākā, jo cilvēki nestaigāja.
Bija tāds interesants gadījums, kad visi zvejnieki man zvana, saka, ka esot viena lidmašīna iekritusi jūrā tepat pie steķiem. Es zvanu pašam zastava priekšniekam un jautāju, vai taisnība, ka lidmašīna iekritusi pie Kolkas jūrā. Viņš atbildējis „ja uznaju” (es uzzināšu). Pēc kāda laika atbildējis, ka viņi neko nezinot. Bet zvejnieki ar savām acīm redzējuši, Augusts Zvirgzdiņš bija redzējis, Pavlovs vecais zvejnieks un vēl citi. Cits caur citu stāstījuši kā ūdens vārījies lidmašīnai iekrītot, kā lidmašīna nākusi lejā. Pat bērni bija redzējuši. Bet robežsargi to noslēpa, teikdami, ka nekas tāds nav bijis. Pašam Ventspils priekšniekam Pluščevskim arī vaicāju, kad satiku, bet viņš noklusēja, neteica ne „jā” ne „nē".
Manā laikā viņi taisīja Ventspils ceļu, no Ventspils līdz Lielirbes upei. To veica strojbats (celtniecības bataljons). Daudzi vietējie saprecējās ar dienējošiem. Ļoti daudz krievu uzvārdi, bet sievietēm latviešu vārdi, piemēram Mačule (lietuvietis), Tončevs, Daņiļevs, liela daļa sievietes nāca no īstām lībiešu dzimtām. Arī ciema padome uz vietas reģistrēja laulību. Dienējošo radiniekus uz dēla kāzām Kolkā ielaida, visu saskaņojot ar drošības daļu.