Kolkas krasta robežapsardzības postenis

Esmu dzimusi kolciniece, mans mazdēls jau būs piektā paaudze.
1954.gadā es beidzu vidusskolu, iestājos Kaļiņingradā augstskolā pārtikas tehnologos, bet tas viss bija krievu valodā, mācības pārtraucu, jo apprecējos un vairāk mācīties neaizgāju. Sāku strādāt Zivju apstrādes fabrikas laboratorijā, pēc tam pārgāju uz arteli „Brīvais zvejnieks”, tad zvejnieku kolhozs, un nostrādāju līdz pensijai, līdz 1991.gadam. Dzīvoju kolhoza būvētā (1962.g.), pēc tam tēva izpirktā-izmaksātā mājā „Sārnati”, te iepriekš bija arī veca māja, viena no pirmajām vecsaimniecībam Kolkā.
Kara laikā mēs bijām izbraukuši, evakuēti augšā pie Dundagas Āžos, tur dzīvoja manai mammai tēvam brālis. Tēvs dabūja arī kara laikā no vāciešiem caurlaidi, jo bija zvejnieks un brauca zvejot. Mēs atnācām atpakaļ uz Kolku pirms 1945.gada, jo karš vēl nebija beidzies. Visas ģimenes jau netika evakuētas.
Kad ienāca iekšā robežsargi no sākuma, tad nu tā… es jau biju maza, tas tūlīt pēc kara, man bija 10-11gadi. Bija jau liela starpība, jo pirms tam jau te dzīvoja vācieši un tad uzreiz krievi. Vācieši bija galanti. Ienāca krievi, tūlīt pēc kara, tas skats jau viņiem citāds, kā uzvarētājiem. Privātajiem vajadzēja dot istabas, kur apmesties, jo viņiem jau nebija kur dzīvot, līdz uzcēla kazarmas. Pie mums dzīvoja divas sievietes Gaļina un Poļina, abām laiviņas galvā. Un tad nu mums sākās pričals, visas laivas tika sadzītas vienkopus līča pusē, žogs riņķī, katra laiviņa tika pieķēdēta pie stabiņa, atslēga, numuriņš. Augšā stāvēja robežsargu postenis viška, tad zvejniekiem vajadzēja iet piemeldēties, paņemt atļauju, izbraukt jūrā, tad atpakaļ. Tēvs sakumā bija kolhoza priekšsēdētājs, tad brigadieris, mēs esam zvejnieki. Uz jūrmalu jau katrs kā grib nevarēja iet, tikai tai vietā, kur bija atļauts.
Robežsargi nāca arī uz mājām pārbaudīt, vecā mājas grāmatā ir saglabājušies ieraksti, kuros datumos, cikos pulksteņos ir bijusi kontrole. Pārbaudīja vai mājās nav svešinieki. Manu vecāko brāli paņēma dienēt vācu armijā, pēc kara viņš dzīvo Kanadā. Līdz ar to mēs skaitījāmies nelabvēlīga ģimene. Vienu vakaru pie mums ieradās pavecs vīrietis, viņu droši vien iesūtīja, runāja latviešu valodā un prasīja naktsmājas, bet svešiem jau naktsmājas nedrīkstēja dot, par svešiem uzreiz bija jāziņo zastavam. Es vairs neatceros, ka mēs to ziņu padevām zastavam, bet robežsargi bija klāt un paņēma viņu ciet. Otrā rītā robežsargu priekšnieks pateicās tēvam: „Paldies, Aleksandr!”, tā nu mēs palikām tā ka vairāk uzticami. Ventspilī viņiem bija štabs, no kurienes ar tās lietas tika vadītas un pārbaudes uzsūtītas.
Mums pamatskola bija blakus zastavam. Meitenes ir meitenes un viņi arī jauni zēni, bieži kopā spēlējam bumbu. Skolotājs mums bija Bernšteins, tad jau bija tas 1949.gads un izsūtīšanas, ar robežsargiem jau saņēma visus un aizveda tur prom uz zastavu. Bet mēs tik jauni un turpinām satikties un runāties ar robežsargiem. Skolotājs bija dikti dusmīgs uz mums, teica „no Kolkas savāc vīrus, bet jūs tik te ķiķinājās".
Vēlākos laikos robežsargu priekšnieks vienmēr piedalījās 23.februārī Padomju Armijas dienai par godu rīkotajās ierindas skatēs.
Robežsargi bija dažādas tautības, viens bija tatārs, tad lietuvieši, krievi, baltkrievi, no visas Padomju Savienības. Latvieti nevienu neatceros. Sazinājāmies krievu valodā. Robežsargi jau daudzi arī ar latvietēm apprecējās. Bija tāda skaista meitene uzvārdā Kristiņa, apprecējās ar priekšnieku Beļavinu, palika dzīvot šeit, tagad Rīgā. Bet apprecējās jau vairāki, citas meitenes jau aizbrauca puišiem līdz.
Kolkā tad bija divas baznīcas, luterāņu un pareizticīgo, bet tai laikā jau nedrīkstēja iet, jo no skolas un darbavietām dikti skatījās. Lielākā daļa jauniešu jau bija pionieros, komjauniešos un tad partijā, to jau nemaz nedrīkstēja. Bija jau tādi, kas gāja pa kluso, bet tad jau dabūja rājienus.
Kad ciemā notika sarīkojumi, robežsargi nāca uz ballēm. Balles notika kultūras namā, bet dejots arī ir fabrikas augšā. Uz ballītēm jau nāca tie, kas bija dabūjuši atļauju, bet viņiem jau bija savs režīms, tikos pulksteņos jābūt mājās. Jūrniekiem, kas bija ragā, tiem režīms bija brīvāks. Gan jūrnieki, gan robežsargi piedalījās sporta svētkos.
Ventspilī bija štābs, tad no Ventspils uz Kolku robežsargi brauca sniegt koncertus, gāja klausīties arī vietējie iedzīvotāji. Pēc tam bija ballītes. Mana priekšniece arī samīlējās vienā no Ventspils, abi ilgi sarakstījās.
Daudz uz Kolku pārcēlās ģimenes no Lielirbes, tas jau laikam tāpēc, ka tur to raķešu bāzi cēla.
Kolkā bija divas peldvietas, kur vietējie drīkstēja iet peldēt, pretī kultūras namam un tālāk uz leju. Visu laiku jau pa jūrmalu staigāt nedrīkstēja, tad bija jāpaņem zastavā atļauja un jāpasaka uz kurieni dosies. Kad kaut kur braucam, kontrole jau vienmēr ir pretī, pasei jau vienmēr jābūt līdz, bez tās jau ne soli. Ja kāds pie mums atbrauca ciemos, bija jāiet piesacīties uz zastavu, kaut arī bija atļauja. Ir jau bijis arī tā, ka mēs paši braucam uz Mazirbi un Saunagā ir robežsargu kontrole. Ja kādam nav līdzi pase, tad uzved augšā postenī un gaida kamēr sazvana un noskaidro vai tāda persona Kolkā dzīvo, tad var doties tālāk. Kontrole bija stingra, par visu bija jāziņo, jo citādi skaities nelabvēlīgs. Ciemā jau bija stukači, kas visu uzmanīja, tie bija daudz, vai viņiem maksāja, to nezinu. Vīrs man bija šoferis, vedot strādniekus darbā uz Atlantiju, vienmēr brauca līdz kāds no robežsargiem, tas bieži vien neslēpa un teica „šinīs mājās mums ir, kas dod ziņas". Teritorija ar stukačiem bija pārklāta.
Robežsargiem bija arī suņi. Jūrmala tika uzecēta un katru rītu robežsargi ar suņiem gāja pārbaudīt, suņi meklēja pēdas, ik pa laiku jau bija viškas (torņi), tajos dežurēja dežuranti, pa zināmiem laikiem mainījās. Pirms Vaides bija iesaukts Zaļais tornis. Melnsilā bija punkts, Rojā lielais punkts, jo tur lielie kuģi gāja jūrā. Zastavi bija Melnsilā, Kolkā, Saunagā, tālāk es nezinu.
Zastavā jau iedzīvotājus iekšā nelaida. Pie vārtiem stāvēja sargs, tur bija caurlaide, žogs liels riņķī, ja kaut ko vajadzēja, tad izsauca priekšnieku ārā. Nu, ja Tu biji noķerts, tad jau veda iekšā pie priekšnieka, bet tas jau ir cits stāsts. Zastavs kādu laiku atradās muižas ēkā pie baznīcas un blakus bija skola, tie logi, kas atradās uz zastava pusi bija aizmūrēti ciet, mēs nedrīkstējām redzēt, kas tur notiek, tas bija kara noslēpums.
Sākumā virsnieki ar savām ģimenēm dzīvoja pie privātajiem. Mums tepat kaimiņos dzīvoja virsnieku ģimene, sieva viņam bija daktere, pats bija zastava priekšnieks. Velāk uzbūvēja jauno zastavu ar kazarmām un virsnieku māju, tad virsnieku ģimenes pārvācās tur. Kazarmas līdz mūsdienām vairs nav saglabājušās.