Karostas cietums

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pierobežas zona padomju laikā tika stingri apsargāta. Katru vakaru pludmale visgarām jūrai tika noecēta, lai no rīta varētu redzēt iespējamo robežpārkāpēju atstātās pēdas. Padomju laikus nepieredzējušiem jauniešiem un ārzemniekiem būs grūti noticēt, ka padomju pilsonim legāli izkļūt no PSRS bija praktiski neiespējami. Cilvēki, kuriem nebija pieņemama dzīve Padomju Savienībā, parādīja daudz radošas izdomas, lai izkļūtu no PSRS nelegāli. Lielākoties šie mēģinājumi bija neveiksmīgi. Pēdējā zināmā bēgšana no Liepājas notika 1984. gadā, vēlākā LCTAG* „Helsinki-86” dibinātāja Raimonda Bitenieka vadībā. Vējainā naktī divi drosminieki kopā ar saviem pusaugu bērniem iestumj laivu jūrā Pērkones ielas galā un dodas pretī brīvajai pasaulei. Kurss tiek nosprausts uz Gotlandi, ko liktenis tomēr nav lēmis sasniegt. Viļņi ir pārāk augsti mazajai laiviņai, kuru vētra jūrā svaida kā olas čaumalu. Ūdens nepārtraukti gāžas laivā un noslāpē motorus. Bērni nemitīgi smeļ ārā ūdeni. Situācija kļūst kritiska. Mēģinot iedarbināt apklusušos dzinējus, Raimonda draugs vētrā tiek triekts pret bortu un salauž roku. Tomēr dūšu neviens nezaudē. Ir sasniegti neitrālie ūdeņi, un bēgļi cieši turas pie cerības, ka viņus uzņems kāds zviedru kuģis. Notiek savādāk. Rītausmā robežsargi ir pamanījuši atstātās pēdas liedagā un sacēluši trauksmi. Cerētās rietumu pasaules vietā nākas izbaudīt KGB** pratināšanas un padomju cietumus. * Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupu „Helsinki-86” dibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss 1986. gada vasarā Liepājā. ** Valsts drošības komiteja (krievu val.)