Brāļi – Jānis un Paulis - Pormaļi dzimuši Seces pagasta “Stalānos”. “Cīnītāji par mūsu zemi, kuri pēc Otrā pasaules kara, Latvijai nonākot otrreizējā padomju okupācijā, nenolika ieročus, bet sāka nevienlīdzīgu cīņu pret okupācijas režīmu. Katrā Latvijas novadā bija lielākas vai mazākas partizānu grupas. Sēlijā no 1944. – 1946. gadam darbojās brāļu Pormaļu vadītā vienība “Vilkači” . (Avots: raksts “Nameja gredzenā skautie”, “Brīvā Latvija”: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”, 07.11.1998., Nr.42)
“Skarba un briesmu pilna ir mežabrāļu dzīve, taču tajā ir arī sava romantika: svinīga zvēresta nodošana pie karoga, “Vilkaču” himna “Daugaviņa puto balta”, ko partizāni naktī dzied pie Staburaga, jo naktis pieder viņiem. ...Valsts svētkos partizāni augstākajās vietās izkāra pašizgatavotus Latvijas karogus. ... Par brāļu Pormaļu nodošanu čeka sola 1000 rubļu prēmiju. ...Partizāni, tāpat kā vairākums latviešu, tic, ka Rietumvalstis nāks palīgā, nepametīs Latviju nelaimē. Tiek izdota avīze Vilkaču Sauciens, kas aicina latviešus izturēt un nepadoties. Tumšās naktīs avīze tiek izlīmēta apkārtējos pagastos. Avīzes emblēma : Latvijas brīvības simbols – Nameja gredzens. ...Paulis krīt sadursmē ar čekistiem, Jānis Pormals vergu nometnēs pavada 18 gadus, Latvijā atgriežas tikai 1965.g....kopā ar citiem brīvības cīnītājiem 1989.g. Lāčplēša dienā piedalās sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšanā Svētā Gara tornī. ...pēc pāris gadiem kļūst par Daugavas Vanagu organizācijas vadītāju. 1993.g. vasarā uzstāda un iesvēta piemiņas krustu pie “Vilkaču” partizānu grupas bunkura. 2004. g. 20.augustā pie Seces pamatskolas atklāja pieminekli Seces pagasta politiski represētajiem un nacionālajiem partizāniem. Pormaļu dzimtas exlibris attēlots Nameja gredzenā ieskauts ozols, kam līdzās zobens un atvērta grāmata. Tā ir kā simbols brāļu Pormaļu dzīvei, kurā dzimtenes mīlestība pierādīta dzimtenei visgrūtākajā laikā.”
Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja.
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!
