Reljefa formas

Dabas parks ir izveidots Ziemeļkursas augstienes Vanemas pauguraines izteiktākās un ainaviskākās daļas – Talsu pauguraines aizsardzībai. Šis ir viens no ainavas ziņā skaistākajiem Kurzemes apvidiem, kur nelieli, bet izteikti pauguri mijas ar starppauguru ieplakām, kurās izvietojušies mazi, bet samērā dziļi ezeriņi – Ābeļu ezers, Čumals, Sirdsezers u.c., no kuriem daži atgādina dziļus krāterus. Teritorija piemērota aktīvā tūrismam – pārgājieniem, velobraucieniem u.c.

Senais kuršu pilskalns atrodas pašā Alsungas centrā. Nosaukumu tas ieguva 1659. gadā, kad Kurzemes ģenerālis Bergs šeit izvietoja lielgabalus, lai apšaudītu Alsungas pilī nocietinājušos zviedru spēkus. Pilskalna augstums ir 8 – 10 metri (plakums 22 x 54 m) un no tā paveras lielisks skats gan uz Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu baznīcu, gan uz blakus esošo Alsungas dzirnavu ezeru. Apkārt pilskalnam stiepjas izteikta terase, uz kuras bijušas koka aizsargbūves. Pils ielas otrā pusē (uz rietumiem no pilskalna) atrodas Kalniņu kapulauks ar 11. – 13. gs. kuršu ugunskapiem, ko arheologi izpētīja pagājušā gadsimta vidū. Dižgabalkalnā suiti svin Lieldienas un Zāļu dienu.

Karņicka kalns pēc savas izcelsmes nav kalns, bet gan Daugavas ielejas nogāzes daļa ar labu skatu uz Krāslavas mazstāvu koka apbūvi. Ar šo vietu saistīts traģisks nostāsts par poļu virsnieka Josifa Karņicka un grāfa Plātera meitas mīlestību, kurai nebija lemts piepildīties tā laika „paražu” dēļ. Tā rezultātā abi nelaimīgie nolemj izdarīt pašnāvību. Virsnieks nošaujas, bet Emīliju pēdējā brīdī izglābj kalpone, neļaujot tai izlēkt pa pils logu. J. Karņicka pašnāvības vietā ir uzstādīts piemineklis. Nedaudz tālāk – rietumu virzienā guļ t.s. Austriņa akmens, pie kura 1909. gadā iedvesmojies un radījis latviešu rakstnieks Antons Austriņš.

Dabas parks, kas atrodas Ogres pilsētas ziemeļrietumu daļā, ir populāra ogrēniešu atpūtas, pastaigu, bet ziemā – distanču slēpošanas vieta. Parka lielāko daļu aizņem ar skujkoku mežiem apaugusi osu grēda (ledāja radīts veidojums – gara, salīdzinoši šaura pauguru virkne ar stāvām nogāzēm), kas ir nozīmīga daudzu augu sugu dzīves vieta. Viens no osu grēdas izteiktākiem pauguriem ir Jaunogres pilskalns - ar slēpēm un ragaviņām iecienīta nobraucienu vieta.

Viena no iespaidīgākajām Baltijas reljefa formām. Pie Siguldas tā sasniedz maksimālo dziļumu – 85 m (ap 1 km plata). Tās pievilcība ir skaistie devona perioda smilšakmens atsegumi.

Sarkanās klintis savu vārdu ieguvušas pateicoties sarkanajiem iežiem. Tieši sarkanā ir mīlestības krāsa, tāpēc sarkanās klintis ir romatiska pastaigas vieta mīlniekiem. Smilšakmens klintīs redzamas plaisas, kas sašķeļ sarkanīgos iežus, radot neparastu dabas mākslas darbu. To virsma ir diezgan izrobota, kas veido klintīs nelielas alas un nišas. Sarkanajās klintīs ir arī daudz dažādu avotiņu. Pazīstamākais no tiem ir Rūcamavots. Tam ir šāds nosaukums, jo tas, nākot ārā no zemes, izdod nelielu rūkoņu.

Viena no augstākajām Latvijas piekrastes kāpām. Padomju laikos to daļēji noraka, jo baltās smiltis izmantoja silikātķieģeļu ražošanai. 20. gs. 80. gados rakšanas darbus pārtrauca. Kāpas augstākā daļa (labs skats no tās) ir saglabājusies (apaugusi ar priežu mežu). Izveidota Pūsēnu kalna dabas taka. Atrodas Bernātu dabas parkā.

Atrodas Daugavas labajā krastā, ap puskilometru no Skrīveru Zemkopības institūta. Šajā vietā stāvo Daugavas ielejas krastu „pāršķeļ” dziļā Ašķeres strauta grava. Pilskalns bijis apdzīvots jau no 1. g. t. pr. Kr., par to liecina tajā atrastas latgaļu un lībiešu senlietas. 13. gs. pilskalnā slējās mūra pils, ko nopostīja 17. gs. Par tās esamību mūsdienās nekas vairs neliecina. No pilskalna, ko dēvē arī par Kraukļu kalniem, paveras viens no skaistākajiem Daugavas vidusdaļas skatiem. No tā (Rīgas virzienā) redzama Senbaznīcas vieta (attīrīts laukums ar baltu krustu). Gar Ašķeres strauta krastiem izveidota pastaigu taka. Tuvākā pilskalna apkārtne ir labiekārtota, kopumā ir izveidotas četras takas. Garākā no tām ir Daugavas taka (10 km).