Atpūta laukos

Teicēju stāsti un tautasdziesmas*

Maizes cepšanas darba rīki un paņēmieni - teicēju stāsti, tautas dziesmas

Ņemot vērā maizes īpašo vietu latviešu pārtikā, jēdziens ‘maize’ nozīmē ne tikai maizi, bet ēdienu vispār. Laba maize bija un ir katras saimnieces lepnums un gods. Maize senāk bija arī visas saimes galvenā iztika, tāpēc īpaši tika cildināta gan maize pati, gan tās cepēja. Tautas dziesmās laba maize ir kā saule, kā bišu šūnas, tā ir visas dzimtas lepnums. 

Maizes cepšanas rīki pieminēti latviešu kāzu dziesmās, aicinot jauno sievu ziedot velti šiem svarīgajiem darba rīkiem, kas palīdzēs nodrošināt galveno saimes iztiku – maizi. “Latvju Dainās” fiksēta arī tradīcija kāzās sēdināt līgavu uz abras, lai nodrošinātu auglību un maizes svētību jaunajā dzīvē. Vecā Stendera vārdnīcā 18. gadsimtā rodamas ziņas, ka rupjmaizei lietoja vārdu klaips, tā bija melnā, ļaužu maize, bet kukulis bija smalkāka maize, no bīdelētiem miltiem, to ēda pārtikuši ļaudis, to cepa svētkos un nesa līdz, ejot ciemos, tāpēc sakām – ciemakukulis.

Teicēju stāsti:

  • Teicēja Emīlija Rābe (dz. Ozola 1889. gada 15. decembrī, Zaubē, Jaunpils pagastā + 1983. g.) 1982. gadā stāstījusi: “Ūdeni ielēj – remdenu ūdeni, maisīja miltus. Plaucēt – ja gribēja. Pa nakti sarūga, rītā mīcīju, sarūga, tad laida krāsnī. Tā, ka gāja no rokām nost (samīcīja -I.Č.) – ka gribēja, tādu cietāku, bet labāk mīkstāku. Man bija tāda liela abra, nu ir sasista – kamēr boļševiks ienāca, neviena maize vair’ nav cepta. Bija tāda mente, nez vai nav vēl rijā – tāda īpaša maizes mentīte. Ķimenes, ka bij, likām ķimenes klāt, kad mīcīja. Kad mīca, jāber milti klāt, tā, lai var uz lizes uzlikt. Abrā jau redz – jau izplūdusi, skāba, tad mīca. Krāsnī cep divas stundas. Uz lizi miltus uzbēru, citādīgi jau līp klāt – paņem ūdenu klāt. Mēs tā četri kukuļi cepām – vairāk nevarēja tamā krāsnē ielikt. Kad maize sāk bišķi rūgt, kurinājām iekšā. Nu kādu malku – egļu, alkšņu, bērza jau par stipru, nu, kāds gabals jau gadās. Man bija tāds skruķis, ar ko rāva ārā (ogles –I.Č.), slota bij, ar ko slaucīt pelnus. Slota bij tāda peramā slota, lapu. Iesēja un tad salieca, lai var izslaucīt. Priekšā sarausa – kādreiz, kad nebija tik labi izkurējies, aizbīdīja ogles priekšā. Krāsnī ieber miltus – ja dikti par karstu (milti sadeg melni –I.Č.).Iemet, ja dikti karsts, sāli, tad viņš nav tik karsts. Tādu pašu remdenu ūdeni, lai tiek glumš un ievelk strīpiņas iekšā, lai nesaplīst (kukulis-I.Č.). Kādreiz jau uzmet arī krustiņu, kādreiz nē. Mīklu ņēma tūlīt no malas, tā smuki, cik lielus kukuļus domā ņemt – četrās daļās. Abra no viena koka, tāda apaļa, izgrauzta. Deķi klāja virsū, bij tāda balta drēbīte, tāds linu drēbīts. Lizi lika uz abras un turpat, redz, akal laidu iekša. Abru izkasīju, man ir abraskasis.(…). Pēdējais, pēdīgi sakašāja visu kopā – sakasnis. Siltu ēda vēl. Pēc stundas pārcilāja (kukuļus-I.Č.).Dibens tik labi necepa, pārcilāja, pārcilāja gan. Palūkāja tāpat – pie apakšas, pa divi stundām vajadzēja izcept. Salika uz galda, apsedza – lai tā garoza mīkstāka, tā baltmaizi ar, kad  apsedz, ir tūlīt tāda mīkstāka. Kādreiz ar ūdeni gan apslaucīja, tad mīkstāka tā garoza. Kā ēdāji gadījās, tad atkal cepa, pa nedēļu gandrīz katrreiz cepa.” (Čekstere, I., teicēju pieraksti, no 1980.)
  • Pamatīgi maizes cepšanu izstāstījusi arī teicēja Hermīne Driba (dz.1901.g.Bērziņa Āraišu “Pūcēs”): ”Abra – rupjmaizes abra bija no dēļiem, tā bija viegla, droši vien skuju koka. Viena abriņa bija izdobta – karašiņai, tā varēja būt no liepas koka, tāpat baltmaizei bija 3. abriņa – izdobta, ar 4 stūrīšiem, aiz ko paņemt. Ņēma vienu spaini silta ūdens bez sāls (lauku maizītei nelika sāli). Miltus – ap 10 kg, ja ne vairāk. Vakarā iejauj, cep no rīta. Iemaisa siltā ūdenī, krietni biezu, apkaisa ar miltiem, otrā rītā mīca – ieskābusi, uzrūgusi. Mīca apmēram pusstundu, kamēr mīkla vienveidīga, atdalās no rokām. Plaucēto maizi gatavojot, ar karstu ūdeni applaucē miltus – vienu stundu stāv, pārmaisa, paklapē, atstāj līdz rītam. Piku abrā neatstājām, iejava jau paliek, pietiek ar to, kas abrā, tāpat vienmēr rūga.(…)Krāsni sāk kurināt, kad maizīte otrreiz rūgst, paceļas uz augšu. Ņem vienu krietnu klēpi malkas. Kurinājām tikai ar skujkoku – egli vai priedi. Kad krietni izkurējusies, tad bija jāparakā – bija tāds kruķis – puse metāla, puse koka (kātam), ne sevišķi garš (metāla daļa) – kalēja darbs, tikai pacilāja un parubināja. Kad krāsnē nav lielas ogles, jāizslauka ar speciāli uzsietu slotu. Ņem divas lietotas pirtsslotas, piesien taisni, tad noliec krietni – mazliet platā leņķī, nosien atkal, lai turētos. Ūdens spaini klāt, paslapē, slauka. Ja stipri kurējusies, slapina vairākreiz. Ogles atstāja krāsns priekšā. Krāsnī iemeta saujiņu miltu – ja ātri paliek melni, vēl par stipru, vēl vajag paslaucīt. Ņem talkā lizi. Iejavs bija abrā kā liels klaips, to mēģināja sadalīt sešās vienādās daļās. Malējā apaļāka, to paņēma lielāku daļiņu. Uz lizes rudeņos lika kļavlapas. Miltaino pusi lika uz apakšu, gludo uz virsu. Pakasa, paglauda, ar pirkstiem ievelk no sānos divreiz, no gala. Virsū kādreiz kaisījām, klāt pie mīklas, kā bija paaugušas (ķimenes –I.Č.) Lize bija viegla. Pakaisīja miltus apakšā. Šauj krāsnī iekšā! Parasti 6 klaipiņus. Krietni lielāki bija par tagadējo klona maizi, apmēram vienu pusi vēl klāt. Salaiž krāsnī, tad pakasīja abru – sakasnītis – sataisīja mazu, gludu, smuku, nolika priekšā vai sāniņos, kur brīvāks. Sakasnītis, kad bija gatavs, tūliņ gāja lietošanā – lauza pa lielākai daļai. Kad maize krāsnī, tad vēl uz oglēm aizliek aizkurus –šķiliņas, lai no virspuses tiek brūni. Bija bleķa plāksne – to aizliek priekšā. Pārcilāja maizi pēc kādas pusstundas – saliek uz sola pie krāsns, pamaina – kurš stiprākā vietā, liek vieglākā. Ja stiprāk cepusi, pārlaiž ar ūdeni, apsedz ar maizes drēbi. Rīku, ar ko izkašāja abru, sauca par abraskasīti. Bija kalēja kalts – bet ne no dzelzs vien – kaut kāds pārklājums virsū. Viens liels, viens maziņāks. Galā it kā cilpiņa, aiz kā pakārts. Katram mūsmājās bija sava vieta, nekas nebija jāmeklē, ikviens zināja, kur katra lieta atrodas. Abra glabājās priekšnamā, pieslieta pie sienas, milti klētī, maisos.(…) Jā, kad maizīte krāsnī, tad visi no ceļa nost! Neviens nedrīkstēja tad maisīties. Pie maizes krāsns neļāva sildīties, tad maize sasprāgs. Meitām jāēd doniņas, tad dabūs saimnieka dēlu. Pēc maizes cepšanas ienesa malku un tūlīt pagalīti krāsnī ielika. Lai ir sausa malka iekuriem. (…) Maizi neļāva griezt no abiem galiem! – kādreiz, ja siltu, tad no vidiņa. Bērniem briesmīgi garšoja tās pieļipes, meitas arī vienmēr ķēra (lai ir piekrišana pie puišiem).Vecmamma vienmēr bērniem deva garoziņas un teica: ”Ēdat garoziņas, būs stipri zobi!” Karašu mēs bieži cepām – katru sestdienu, baltmaizi – svētkos.” (Čekstere, I.,  teicēju pieraksti no 1980.)

  • Arī mūsdienās laba maizes cepšanas prasme ir vērtība: ”Skābmaizes cepšanu es iemācīju savai meitai Dacei, viņa to nodeva tālāk Aigai – tagadējai “Ezermaļu” saimniecei, mana vīŗa māsas meitai. Nekas nepazūd un neapstājas. Atceros, ka maizes cepšana mums bija tāds sirsnīgs notikums. Kad oma jau bija krietni gados, bija grūti kustēties, viņa tik un tā gribēja būt noderīga, gribēja visā piedalīties. Kad cepu maizīti, viņa vismaz miltiņus man pakaisīja. Kad oma nomira, cepu maizīti uz bērēm. Tik skaisti kukulīši man nekad nebija iznākuši. Apaļi kā bumbas un ripoja no lizes nost. Tas bija Omai par godu. /…/ Vēl tagad jūtu to pasakaino ogļu un kadiķu smaržu, kad slauka ogles no krāsns laukā. To izstāstīt nevar. Tā ir bauda! Manuprāt, nekas pasaulē nevar būt labāks par smaržu, kad maizīti krāsnī cep!”  (Sondore, Dz.”Suitu dzīvesstāsti un ēdieni”,2011, 153.lpp.)

  • Plašāks stāstījums par rudzu maizes cepšanu, neizmantojot sāli , kā arī sklanduraušu cepšanu pierakstīts no Elmas Zadiņas (dzim. Derkevica 1936.g.) Jaunsniķeru mājās. Zelma Zadiņa maizi cep ne tikai savai ģimenei, bet arī tūristiem. Viņa atzīst, ka maizes cepšanas iemaņas mantojusi no senčiem: “redz tā abra ir tas gēns. Abra nāk no senatnes/…. /Tās dienas tā sadalītas, ka es otrdien cepu rupjmaizi, tad es pirmdienas vakarā lieku ieraugu vai ieplaucēju. “ Viņas māte kukulīti ar gaļas pildījumu dēvējusi par zaķkukuli, tagad tas biežāk saukts par “tēva rausi”. Cepienā parasti 14 kukuļi.

  • Senāk Dundagas novadā atšķīrās saimniekošana t.s. arāju un zvejnieku mājās, bieži notika arī maiņas tirdzniecība. Kā stāstīja Lilija Marinska (dz. Andersone 1934.g. , tēvs Kārlis no Mazirbes, māte – no Olaines): ”Ar zivīm brauca uz kalnu – tepat uz Dundagu, tāpat iemainīja pret miltiem vai ko citu.” Tāpat kā citviet Latvijā, arī Dundagas novadā – gan piekrastē, gan vidienē, maize cepta katrā sētā, gatavoti graudu putraimu un miltu ēdieni no dažādiem graudaugiem – gan pūtelis, gan putras, gan arī saldie ēdieni.  Ar maizi saistīto materiālu vidū jāpiemin atradums Dundagas pils informācijas centrā esošajās baroneses Rutas fon Grothusas (dzim. fon Osten-Sakenas) atmiņās par dzīvi un saimniekošanu Dundagas muižā 20.gs. sākumā. Atmiņas dundadzniekiem uzticējusi viņas meita Erdmuthe Vēbere. Saistošs ir jau minētais fragments par karašu cepšanu muižas virtuvē, gatavojoties vasaras saulgriežu – Jāņu svinībām, aprakstīti arī citi ēdieni, t.sk. “nabaga bruņinieki” (Armritter) – pienā izmērcētas, apceptas sakaltušas baltmaizes šķēles. Maizes cepšana agrāk, līdz 20. gadsimta vidum, notikusi regulāri – vismaz reizi nedēļā vai divās nedēļās reizi – atkarībā no saimes un krāsns lieluma. Dažādi rauši un plātsmaizes ceptas sestdienās vai, galvenokārt, svētkos. Piejūrā bērni gaidījuši zvejnieku atvesto ‘jūras maizi’, bet iekšzemē tēvi no meža nesuši ‘vāveres kumosu’. Tā kā novadā ir liela meža ogu bagātība, gatavotas arī saldās klimpas, debesmannā un maizes zupa. Pazīstami arī aukstie rūgu špiena vai piena ēdieni ar iekšā sagrieztiem maizes gabaliņiem, žāvētām lestēm un sīpllokiem, kā arī dzēriens ar ūdenī sabērtu sagrieztu rupjmaizi, pievienojot cukuru, skābputra un pūtelis.Maizes cepšanai lietotas gan vienkoča, gan no dēļiem gatavotas abras. Vienkoča abras bieži gatavotas no apses, kas labi pacieš mitrumu, bet bieži minētas arī liepas koka abras, jo tās ir vieglākas. Rupjmaizei un baltmaizei lietotas dažādas abras, turklāt baltmaizei tā bijusi mazāka. Maizes krāsns ogles pēc izkurināšanas izraustas ar kruķi un kukuļi (pārsvarā lietots nosaukums ’kukulis’, taču minēts arī ‘klaips’), krāsnī likti un izvilkti no krāsns gan ar ‘maizes lāpstu’ gan ar ‘lizi’ (arī līzi). Lietots nosaukums ‘abrkasis, abrakas, abarkas’, tikai pāris gadījumos – ‘mazais kukuliņš, kukulītis’. Gandrīz vienmēr tas ir ar pildījumu – žāvētu gaļu ar sīpoliem vai – piekrastes ciemos – arī ar sālītām brētliņām. Tālāk no jūras bieži lietots nosaukums ‘zaķkukulis’. Interesanti ir salīdzināt šos nosaukumus ar novada Kubalu skolas - muzeja izdotajā Viļņa Mitlera grāmatā “Dundznik valad” publicēto, ar maizes cepšanu saistīto leksiku ar dialekta atšķirībām, kuras 21.gs. ievērojami mazinājušās:

Abar – abra * maiz mīc maizsabrȩ,* abar taisȩ no aps.

Abarkasts – maizes mīklas sakasnis (ieraugs).

Abarkass – kaplīts mīklas izkasīšanai no abras.*abarkass pakaran uz nagal.

Cepeļsluot – skuju slota maizes krāsns slaucīšanai.*cepȩļ sluot sēj no egȩļ zarȩm.

Dižrouš – sklandurauši.*dižrouš cepa rudiņȩ.

Krāškruķs –krāsns kruķis. * krāškruķs no puscoll dzȩlz.

Krāšmalk – malka maizes krāsns kurināšanai.* krāšmalk vajg tād garāk un rupāk.

Kringȩls – kliņģeris.*Māt, izcep uz dzimamdien kringeļ! *dzimamdiens kringȩls a rozinȩm.

Kūgȩl – rausis -* ganam a jaizcep tād maz kūgȩl.

Kukȩls – kukulis. *maiz uz pļâv duo līdz vȩsal kukeļ *rudzmaiz cep liels kukȩļs *tāds bars, kukȩls maiz kā ūdnȩ *peidȩs kukȩls, jacȩp maiz a steig * sasprḝges ka miežmaizs kukȩls *skrīvrem tas kukȩls i pa mâz.

Kunkȩlmuoz, kunkȩļmuoz – piena zupa ar kartupeļu cietes klimpiņām.*Izvār pill katal a kunķȩļmuoz.

Kunkȩls, kunkȩl – kunkulis.  * putrȩ peliek rūgušpien priekš kunklȩm *skābputrȩ viss kunkȩļ izstrḝbt.

Kunkliņzup – piena zupa ar bīdelētu miltu  kunkulīšiem.  * sastrebȩs kunkliņzup ka stȩn.

Kumaz – kumoss * nokuož nu kād kumaz maiz.* nokuož no man šķēl kād kumaz.

Maizslabȩb – maizes labība.

Maizsabar – maizes abra * maizsabar taisȩ no liep kuok.

Maizsgazar – maizes garoza – * nav zuob, maizes gazar nȩvar saḝst.

Maizskrās – maizes krāsns - *maizskrāš vairs nevajg, nav milt.

Maizskukȩls – maizes kukulis * atpakaļlaikes cep liels maizskukȩļs.

Maizskȗl – kule(maisiņš) ēdienam * sakrāmē maizkul priekš viss nedȩļ.

Maizslāpst – maizes lize -*uzkais milts uz maizslāpst, lȩ kuklȩls nȩpelīp, uztais man joun maizslāpst vȩcȩs nodêdzs.

Maizsmīkal  - maizes mīkla * aizsmēķȩ couram  a maizsmīkal. – 49.lpp.

Mīc – mīca – viš ju nȩmāk maiz mīct. – 52.lpp.

Mīkal  - mīkla - * maizsmīkal jaliek siltmȩ , lȩ rūgst * mīkal pill abar, iet pār.

Pančiņ, pančiš – pankūka * pusdienȩs pančiņ a zapt.

Putar, skābputar – skābputra (Kurzemē) *sadzȩrȩs tik putar, ta nȩslāps.

Pūtęls – pūtelis , īpaši sagatavots miltu maisījums rūgušpienā, strebjams.*pūtęls pļavę i tāds brangs paeidans, *pūtęls i brangs pastrebmęs.

Pūteļmilt – maisījums pūteļa gatavošanai.*pūtęļmilt i ebḝrt ķistę.

Putręm – putraimi - *putręm biezputar, *putręms tais no miežem, ouzam.”

(http://www.kubalmuz.lv/userfiles/files/Vilnis_Mitlers_Dundznik_valad_-_KSM_raksti_III_2015.pdf. ,9. – 68.lpp., skatīts 14.janvārī 2016.)

Tautas dziesmas:

“Latvju Dainās “ tautas dziesma par garo siltas maizes iegūšanas ceļu gan īsti precīzi neattēlo procesu, tomēr apliecina, ka tam nepieciešams daudzu cilvēku darbs un pūles.

LD 2217-0                                                                                                               
Pirmo dienu rudzus kūla,
Otro dienu bīdelēja,
Trešdien maizit' žūrēja,
Ceturtdien beķerēja,
Piektdien cepli kurināja,
Sestdien cepli iestellēja,
Svētdien bērni baznicā,
Silta maize kulītē.

LD 973,1
Maksājiet, sveši ļaudis,
Es nedēļu izdziedāju.
Pirmo dien' rijas kult,
Otru dien' māļu malt;
Trešdienā lietiņš lija,
Tad pie drēbu būķēšanas;
Cetortdien silta saule,
Tad pie siena grābstīšanas;
Piektdienā maizi cepu,
Sestdienā sviestu taisu;
Svētdien gāju baznīcā,
Dieva vārdus klausīties.

LD 4339-0
Ceplīts manis tēvis bija,
Abra mana māmuliņa:
Ceplīts mani sasildīja,
Abra mani pabaroja.

LD 25601-0
Maizes kvāšņa priecajàs,
Atved jaunu dūcitaju.
Ko, kvāšiņ, priecajies,
Tevi pašu nosēdeja.

‘Kvāšņa’ – Latgalē lietots apzīmējums maizes abrai.

LD 33343,1
Laba, laba ta māmiņa,
Kam maizite labi rūgst,
Rūgst tai pilna maizes mulda,
Klausa labi drauga saime.

*Informācija sagatavota pēc etnogrāfes I. Čeksteres materiāliem.

ELFLA

Atbalsta Zemkopības ministrija un Lauku atbalsta dienests

Projekta nosaukums: Kulinārā tūrisma produkts "Rudzu ceļš". Projekta numurs: 19-00-A01630-000002.
Partneri: LLTA "Lauku ceļotājs", SIA "JS Caunītes" Vineta Cipe IK "Dzīles", z/s "Bērziņi", z/s "Buliņi", z/s "Klajumi".
Vairāk informācijas par projektu “Rudzu ceļš”
Vairāk informācijas par Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai pieejams EK tīmekļa vietnē