Atpūta laukos
Interreg V-A Latvia – Lithuania

Zivkopība un zveja

Zvejniecības attīstība Latvijā

Zvejniecība ir viena no vissenākajām cilvēku nodarbēm, kas aptver zivju, dažādu jūras dzīvnieku, molusku un augu ieguvi pārtikai. Latvijas teritorijā zveja un medniecība ir zināma no 9.g.t.pirms mūsu ēras.  Arheoloģiskajos izrakumos atrastās harpūnas, āķi, tīklu gremdi un murdu paliekas norāda, ka jau kopš neolīta laikmeta zvejai bijusi nozīmīga loma cilvēku iztikā.

Senākās rakstītās ziņas par zvejniecību Latvijas teritorijā atrodamas Indriķa hronikā, kā arī Zobenbrāļu ordeņa un bīskapa Alberta Bukshēvdena līgumā par iekarotās zemes sadalīšanu. 

Kopā ar zemi iekarotāji piesavinājās arī labākās zvejas vietas. Zemes un ūdeņu jaunie īpašnieki zvejas tiesības parasti iznomāja. No iegūtā loma zemniekam bija jādod t.s. kunga tiesa. Piemēram Mērsragā 18.gadsimta beigās dzīvojuši 13 saimnieki, kuriem ik gadus katram bija jādod savam Pūres baronam nodevās: 4000 žāvētas un sālītas reņģes, 500 brētliņas, 330 butes u.t.t.

Daļai zemnieku zveja tika pieskaitīta pie klaušu darbiem. Brīva zvejošana Latvijas teritorijā bija atļauta vienīgi 6 Kurzemes ezeros un Rīgas līcī tālāk par 3 verstīm no krasta Vidzemes pusē. Jūrmalas ciemos un lielo upju lejtecēs zveja bija galvenais iedzīvotāju iztikas avots. Latgalē zveja bija krievu vecticībnieku amats. Ziemeļkurzemes un Vidzemes jūrmalā zvejoja galvenokārt lībiešu zvejnieki. Kopējam darbam zvejnieki veidoja vada draudzes.

19.gs. beigās Latvijā zvejai ar velkamo vadu un zvejai no taču aizsprosta dibināja zvejnieku kooperatīvas biedrības. Pakāpeniski uzlabojās arī zvejas rīki un pieauga zivju nozveja. Zivis varēja pārdot arī apkārtnes zemniekiem vai uzpircējiem. Sālītas un kūpinātas tās uzglabāja ziemai. 

19 gs. 20. gadu beigās Latvijā bija ~4 tūkst. zvejnieku, kas bija apvienojušies kooperatīvos (līdz 1940.g. 35% zvejnieku bija kooperatīvu biedri). 1935 - 1938 vidēji gadā tika nozvejots > 13,5 tūkst. tonnu zivju (1913.g. - 9 tūkst. tonnu), bet 1939.g. > 16 tūkst. tonnu. No kopējās nozvejas 39% tika iegūti Baltijas jūras Liepājas piekrastē, 20% Ventspils piekrastē, 4% Kolkasragā un 37% Rīgas līcī.

Pakāpeniski uzlabojās zvejsaimniecības apstākļi un krasta tehniskais aprīkojums (bākas, vadugunis utt.).

1939.g. Latvijas zvejsaimniecībā pavisam bija 2,7 tūkst. zvejas laivu. Zvejnieku kooperatīvi ierīkoja zivju kūpinātavas un saldētavas. 1940.g. Zvejniecības fondam piederēja 14 smagie automobīļi, kas nogādāja zivis patērētājiem.

20.gs.otrajā pusē pasaulē notikušās tehnoloģiskās pārmaiņas ievērojami ietekmējušas zvejas un makšķerēšanas rīkus. Kokvilna un lins kā tīklu materiāli ir aizstāti ar sintētiskas izcelsmes materiāliem. Tīkli kļūst gan daudz izturīgāki, efektīvāki, kā arī dažādāki – piemērotāki konkrētiem apstākļiem un zivīm. Makšķerēšana un spiningošana iegūst brīvā laika izklaides nozīmi, kā arī kļūst par sporta veidu. 

Tomēr līdz ar zvejas rīku un kopējo tehnoloģisko un ekonomisko attīstību, kā arī saimnieciskās darbības paplašināšanos vērojama negatīva tendence – kopējie zivju resursi ir ievērojami samazinājušies. Negatīvu ietekmi uz zivju resursiem gan Daugavā, gan Latvijas mazajās upēs radījušas elektroenerģijas ražošanas stacijas, jo ir pārtraukti dabiskie zivju migrācijas ceļi, izpostītas nārsta vietas, izmainījušās dabiskās dzīves vietas, apstākļi. Līdzīgu negatīvu ietekmi Baltijas jūrā un tās baseina upēs radījuši neapdomīgi saimnieciskās attīstības lēmumi, kā rezultātā notikušas ūdens kvalitātes izmaiņas, samazinājušies zivju resursi. Daugavā pirms hidroelektrostaciju uzcelšanas mita vairāk kā 70 zivju sugas: taimiņi, zuši, laši, foreles, sīgas un nēģi. Šobrīd Daugavas baseinā sastopamas 33 sugu zivis. Daugavā mīt lielākā Latvijas samu populācija. Lašu un taimiņu nārsta vietu Daugavā vairs nav, tomēr jūras un upju nēģi te joprojām nārsto. Daļēji zivju trūkumu mēģina regulēt, audzējot zivis mākslīgajās audzētavās un mazuļus ielaižot ūdenskrātuvēs. Šobrīd speciālistiem un sabiedrībai kopumā aktīvi jādomā, kā palīdzēt dabiskajiem apstākļiem atjaunoties, lai atjaunotu arī Latvijas vērtīgo resursu – zivju krājumus. Mūsdienās zivju zveja tiek licencēta un stingri kontrolēta. Arī daudzi agrāk atļauti zivju ieguves paņēmieni šobrīd ir aizliegti, kā piemēram zivju baidīšana, dulēšana, dzīšana tīklos, u.c. 

Nēģu un zušu zveja ar tačiem

Daugavas zvejnieki lašu un nēģu zvejai izmantojuši aizsprostu, jeb taču zveju. Aizsprosta zveja ir sena, Latvijas teritorijā to pazina kopš II g. t. pirms mūsu ēras. Vairāk liecības par šo zvejas veidu saglabātas no 12 – 13.gs. Laika gaitā taču konstrukcijas ir pilnveidotas. Daugavā no Ikšķiles līdz Doles salas lejasgalam bija vispiemērotākās vietas taču būvei - daudz krāču un klinšaina upes gultne. Krācēs izveidotie aizsprosti aizšķērsoja lašu un nēģu ceļu uz nārsta vietām. Meklēdami brīvu eju, laši ielīda ķeramās ierīcēs – „būros” un aizķēra tur izvilktās nītis, kas bija savienotas ar sprūda ierīci. Sprūds atbrīvojās un durtiņas aizcirtās. Katru dienu taci uzraudzīja divi zvejnieki. Kad būra durtiņas aizvērās, zvejnieki piebrauca ar laivu, aiz grīdas ilksītēm uzvilka būra grīdu kopā ar noķerto lasi.

Lai netraucētu braukšanu pa upi un pilnībā nenoslēgtu zivju ceļu, tika atstāts brīvs lavu un plostu ceļš, apmēram 7,3 m platumā (24 pēdas). Lašu zveja ar tačiem sākās jūnija beigās un turpinājās līdz upes aizsalšanai.

Radniecīgs lašu tacim bija nēģu tacis. Tas sastāvēja no divām daļām – dēļu sienas (vastalas) un spraugas (virgas), kurā ievietoja trijkājus (āžus) ar murdiem. Vastala aiztur ūdens masa un mākslīgi rada stiprāku straumi. Murdus tacī parasti lika straumes virzienā. Nēģi, iedami pret straumi, atdūrās pret aizsprosta dēļu sienu. Meklēdami brīvu ceļu, tie iekļuva murdos. Murdus upē lika vakarā, līdz ar krēslu. Agri no rīta ņēma laukā un izņēma tur salīdušos nēģus.

Nozvejotos nēģus apstrādāja zvejnieku sētās un pārdeva tirgū un uzpircējiem koka kubuliņos. 
Taču zveja Daugavā tika izbeigta 20.gs.70 gados, kad Salacgrīvā, Salacas upē mūsdienās īstai nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci (punģi. Salacas nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, kas būvēta pēc senajām metodēm no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem, neizmantojot nevienu skrūvi vai naglu. Taci ierīko gandrīz visā upes platumā, no tā upes straumē iegremdē nēģu murdus, un notiek zveja. Nēģu zveja notiek no augusta līdz februārim. 


 

Šī publikācija sagatavota ar Eiropas Savienības atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā atbild Latvijas Lauku Tūrisma Asociācija "Lauku ceļotājs" un tā nekādos apstākļos nav uzskatāma par Eiropas Savienības oficiālo nostāju.