Atpūta laukos
Interreg V-A Latvia – Lithuania

Zemkopība un graudkopība

Zemkopība Latvijā - lauksaimniecības nozares veidošanās

Vissenākais kultūraugs Latvijas teritorijā ir mieži. Tos sāka audzēt nelielos lauciņos jau akmens laikmetā. Perioda beigās parādījās arī kvieši, pupas un prosa. Ražošanai izmantoja vienkāršus darbarīkus – akmens kapļus, speciālas nūjas, berzes dzirnakmeņus. Bronzas laikmetā Latvijas teritorijā nonāca arī bronzas rīki (Kurzemes, Zemgales teritorija).  


Sākotnēji zemkopība veidojās kā līdumu sistēma. Galvenās kultūras bija mieži, kvieši, prosa, zirņi, pupas, rudzi un auzas. Audzēti arī lini audumu gatavošanai. Augot iedzīvotāju skaitam, sāka veidoties zemkopības atmatu sistēma - vidēji 4 gadus izmantotus lauciņus uz 20 gadiem atstāja atmatā, izmantojot ganībām, vai ļaujot apaugt ar krūmiem. 5-9 gs. veidojās pastāvīgo tīrumu sistēma, kad starplaikos starp sējumiem uz lauciņiem ganīja lopus, vienlaicīgi mēslojot lauciņus. 10-12.gs tika izmantotas visas sistēmas vienlaicīgi. Latvijas teritorijā šajā laikā audzēja vējauzas, pamazām arī auzas, sējas rāceņus, sējas idru, kaņepes, lauku pupas, lēcas, zirņus, linus. Pakāpeniski rudzu īpatsvars pieaug līdz miežu līmenim un maize kļūst par būtisku uztura līdzekli.


Zemkopība strauji attīstījās laikā, kad roku darbu aizstāja zirgs, kā vilcējspēks. Sākotnēji zirgu augstums pie skausta bija vidēji nedaudz virs 120 cm. Zirga izmantošana bija sākums arkla lietošanai zemkopībā. Arkli sākotnēji bija koka. Vēlāk to stiprību palielināja dzelzs lemeši. 7-9.gs izplatījās spīļarkls, kas ļāva attīstīties pastāvīgajiem tīrumiem un to mēslošanai ar kūtsmēsliem.


Muižniecība un muižas sāka veidoties 14 – 15.gs. Par muižkungiem kļuva bruņinieki, kas sāka apmesties uz dzīvi savos lēņu objektos. Savas muižas attīstīja arī bijušie latviešu kungi Jersikā, Tālavā, Kursā, u.c.. Notika pakāpeniska pāreja uz ražošanu tirgum, tāpat uzplauka ārējā tirdzniecība. No Latvijas teritorijas izveda labību, linus, kaņepājus, vasku, pelnus (pulvera ražošanai), kokus.


18 gs. beigās ar likumu tika ieviesta “labības magazīnu” ierīkošana. Tie bija labības sēklu uzkrājumi pagastu robežās, ko veidoja, katru gadu atberot noteiktu daudzumu graudus. Šajā laikā arī sāka veikt gaisa temperatūras novērojumus, kas bija pirmās izpētes ražoš.anas pilnveidošanai. Kā rādīja novērojumi, līdzīgi kā šodien, sējas un ražas novākšanas periodi Latvijā bija daudz īsāki kā Rietumeiropā un prasīja daudz lielāku darba spēka patēriņu sezonā. Arī klimata svārstības bija daudz izteiktākas, kas arī bija iemesls neražām. Tāpat tika uzsākta zemes īpašību izpēte. Tika gatavoti dažādi ierosinājumi ražu palielināšanai un lai pārvarētu klimata izaicinājumus. Latvijas un Igaunijas teritorijās izdeva speciālus žurnālus, kur šādus priekšlikumus aprakstīja.


19.gs sākumā Latvijā augsekā ienāca sarkanais āboliņš, kura loma bija ļoti būtiska kā slāpekļa piesaistītājam no gaisa, tā palielinot augsnes auglību. Papildus tam, āboliņš ir laba lopbarība. Āboliņa audzēšana ļāva intensificēt lopkopību, tā atbildot uz augošo iedzīvotāju skaitu un pārtikas pieprasījumu. Sākotnēji tas vairāk izplatījās Zemgalē un Kurzemē, kur salīdzinoši maz dabīgo pļavu. Vidzemē tas sāka izplatīties vēlāk. Taču jau 40. gados tas daudzās muižās aizņēma ap 20% no tīrumu platības.


19.gs sākās arvien lielāka interese par selekciju – šķirņu uzlabošanu. Pirmais lielais sasniegums bija jauna kultūrauga – cukurbiešu izveidošana. 40. gados selekcijas panākumi bija jaunu, izturīgāku un ražīgāku kartupeļu šķirņu izveidošana.


19.gs beigās Baltijā tika ievesti pirmie minerālmēsli. Gan muižās, gan zemnieku saimniecībās tos patērēja arvien vairāk, kas deva iespēju kāpināt ražību. 1861. gadā Rīgā, Mīlgrāvī uzbūvēja superfosfāta fabriku, kas veicināja minerālmēslu arvien plašāku izmantošanu.


19.gs 30. gados Rīgā tika uzbūvētas pirmās darbnīcas dzelzs arklu rūpnieciskai ražošanai. Šis bija pārejas sākums no lauku amatnieku gatavotiem vienkāršiem zemes apstrādes darba rīkiem uz rūpnieciskiem izstrādājumiem. Muižās notika pāreja no klaušām uz kalpu nodarbināšanu. Tas ļāva apmācīt darbiniekus darbam ar sarežģītākiem, precīzākiem un efektīvākiem darbarīkiem. Pirmās sējmašīnas 1857. gadā ieveda no ārzemēm, bet jau 1860. gadā tās sāka ražot Rīgā, vēlāk arī Jelgavā un Liepājā.


19.gs. beigās Latvijā sāka lietot pļaujmašīnas, sākotnēji Zemgalē un Kurzemē.


Ar 1840.gadu plašāk sāka izmantot kuļmašīnas, kas Latvijā nokļuva no Anglijas. Cēlās darba ražīgums. Darbinieki bija jāizvēlas rūpīgi un speciāli jāapmāca rīkoties ar kuļmašīnām.  Sākotnēji tās darbināja ar zirgiem, bet vēlāk ieviesa tvaika kuļmašīnas. Pirmo tvaika kuļmašīnu iegādājās 1856. gadā Zaļā muižā pie Jelgavas. Kuļmašīnas sāka izgatavot arī Latvijā un tās bija nopērkamas uz nomaksu.


20. gs. Sākumā muižnieku lielo zemes īpašumu dēļ laukos radās zemes trūkums. Puse lauku iedzīvotāju bija bezzemnieki (Kurzemes guberņā - 57%, Vidzemes guberņā - >54%) un bija spiesti kļūt par laukstrādniekiem, rentniekiem, pusgraudniekiem vai kalpiem, kam nebija iespēju dabūt zemi īpašumā. Stāvokli Latvijas laukos nedaudz ietekmēja arī Krievijā sāktā Stolipina agrārreforma, kuras mērķis bija izveidot viensētas un no kopienas nodalītas saimniecības, nododot tās zemniekiem privātīpašumā. Šai reformai vajadzēja nodrošināt vidusšķiras izveidošanos laukos. Pilnā mērā reforma attiecās arī uz Latgali (līdz 1912 viensētās tika izdalīts 14% saimniecību). Vidzemē un Kurzemē, kur sādžu nebija, zemnieku saimniecības varēja saņemt plašus kredītus. 


1920 – 1937. gadā Latvijā tika īstenota Agrārā reforma. Reformas uzdevums – jaunu saimniecību izveidošana un pastāvošo saimniecību paplašināšana. Tās pamata principi:

  • Latvijā tiek saglabātas privātā īpašuma tiesības uz zemi.
  • Agrārās iekārtas pamats ir mazgruntniecība. Jaunsaimniecībām piešķirto zemju platības atbilda divzirgu ģimenes saimniecību modelim, nepārsniedzot 60 pūrvietas.
  • Zemi no valsts zemes fonda bija tiesības saņemt Latvijas pilsoņiem.
  • Privātām personām piederošas mazgruntnieku saimniecības (līdz 100 ha) palika neskartas.
  • Bijušajiem lielgruntniekiem tiesības paturēt īpašumā zemi līdz 100 ha ar ēkām.
  • Rentniekiem bija tiesības paturēt no lielgruntniekiem vai valsts nomāto zemi nomā, kā ari iegūt īpašumā.
  • Ierobežojams vienās rokās nododamais zemes īpašums, nepārsniedzot 50 ha robežu

Mehanizācijas līmenis zemnieku saimniecībās joprojām bija relatīvi zems, tāpēc 30. gados lauksaimniecībā nodarbināja sezonas strādniekus no ārzemēm (gk. no Lietuvas un Polijas; 1936.g. pavisam ~ 48 tūkst. cilvēku, 1938.g. - 37 tūkst. cilvēku). 

Pēc Latvijas okupācijas (1940) sākās padomju zemes reforma, tika dibināti pirmie kolhozi.

Graudkopības kultūras

Lini

Liela nozīme 19.gs. 20.gados Latvijā bija linkopībai.  Kara laikā platības bija samazinājušās uz pusi, līdz 30,5 tūkst ha. Ar 1919. gadu linu nozare tika pakļauta valsts monopolam. Privātās personas un uzņēmumi varēja nodarboties ar linu pārstrādi, tirdzniecību, transportu un eksportu tikai saņemot speciālas atļaujas. Linu nozares regulēšana deva rezultātus un dažos gados tik sasniegti pirmskara rezultāti – 50 – 70 tūkst.ha. Linu sējumi koncentrējās Abrenes, apriņķī, un citos Latgales apriņķos, Ziemeļvidzemē (ap Burtnieku ezeru, Mazsalacu, Rūjienu), Lubānas līdzenumā ap Viļāniem. Pateicoties linu monopola darbībai, tika ieviesta kārtība nozarē, nodrošinot eksporta iespējas un darbu linu audzētājiem arī ziemas mēnešos, tā veidojot stabilu ienākumu bāzi.

Rudzi

Latvijā rudzus kā kultūraugu plašāk audzē kopš 18. – 19.gadsimta, kad vienlaicīgi veidojās stabilas rudzu maizes cepšanas tradīcijas. No rudzu miltiem tradicionāli cep sklandraušus, rudzu saldskābmaizi, bet no rupjāka maluma rudzu miltiem — rudzu rupjmaizi. Rudzu maizei ir salīdzinoši augsta uzturvērtība. Īpaši vērtīga rudzu maize ir kā šķiedrvielu avots. Šodien rudzus izmanto ne tikai maizes cepšanai, bet arī spirta ražošanai un lopbarībai.

Mūsdienās Latvijā rudzi aug ~5% no graudaugu platībām. Dažas no Latvijas Augu šķirņu katalogā iekļautajām populācijas rudzu šķirnēm ir: Kaupo, Amilo, Walet, Matador. Līdzās tiem tiek iekļauti arī hibrīdie rudzi (piem. ‘Agronom F1’, ‘Picasso F1’ u.c.). Eiropas kopējā augu šķirņu  katalogā iekļauta šķirne Kaupo, kamēr laukaugu kultūraugu gēnu bankā šķirnes: Jāņa rudzi, Cesvaines, Stendes 2, Ārupe, Priekuļu un Vaive (tetraploidie rudzi). Lielākie audzētāji vairāk audzē hibrīdās šķirnes. Kaupo vairāk audzē Vidzemē un Latgalē, hibrīdos – visā Latvijā. Hibrīdajām šķirnēm ir augstākas ražas, kamēr arī ražošanas izmaksas ir lielākas. Hibrīdajām šķirnēm ir vairāk raksturīga izlīdzinātība, augi ir vienādāki. Populāciju šķirnes augi ir atšķirīgāki. Tiek uzskatīts, ka tieši šajā atšķirībā ir rudzu lielā vērtība. Rudzu rupjmaizei tieši tradicionālās šķirnes ir vispiemērotākās un piešķir zināmo garšu un citas īpašības. Hibrīdās šķirnes ļauj gūt lielākas ražas, tomēr tradicionālās maizes iegūšanai ļoti būtiski saglabāt un izkopt tradicionālās šķirnes. 

Mieži

Mieži ir viens no pirmajiem kultivētajiem graudaugiem. Tos sāka audzēt nelielos lauciņos jau akmens laikmetā. Mieži ir viena no vissenākajām lauku kultūrām Latvijā. Senākie miežu graudu atradumi iegūti Kreiču neolīta apmetnē. Latvijas arheoloģiskajā materiālā dominē divkanšu mieži, audzēti arī daudzkanšu mieži. Arī lingvistiskie dati liecina par miežu senumu - mieži un maize ir vienas cilmes vārdi.

Pasaules mērogā mieži pēc platības ir ceturtajā vietā pēc kviešiem, rīsiem un kukurūzas. Latvijā pēdējos gados miežu platības un arī kopraža ievērojami samazinājās, graudu ražas ir salīdzinoši nelielas. Tomēr daudzu saimniecību un izmēģinājumu rezultāti liecina, ka Latvijā iespējams regulāri iegūt 4,0 - 5,5 t/ha.  Latvijā audzē plašu miežu šķirņu klāstu, kā piem. Abava, Ansis, Druvis, Rubiola, Rasa, vasaras kailgraudu mieži “Irbe”, u.c. Miežu selekcija tiek veikta gan Stendes, gan Priekuļu selekcijas stacijās.

Vasaras mieži ir viens no svarīgākajiem vasarāju kultūraugiem. No to graudiem iegūst putraimus, miltus (nelielos daudzumos), iesalu, miežu kafiju, spirtu, raugu. Taču lielāko miežu graudu daudzumu izmanto lopbarībā.

Salīdzinoši jauns produkts Latvijā ir kailgraudu mieži. Parastajiem plēkšņu miežiem un auzām apkārt graudam ir ass apvalks, ko pirms lietošanas uzturā mehāniski jāatdala. Šajā procesā tiek atdalīta arī veselīgā grauda miziņa. Kailgraudu miežiem šis apvalks pats atdalās jau kulšanas procesā un grauda miziņa paliek neskarta. Miziņa ir vērtīgs vitamīnu un šķiedrvielu avots, kas turklāt kailgraudu miežiem vijas viscaur graudam.

Kvieši

Kvieši ir otrs populārākais lauksaimniecības augs pasaulē pēc rīsiem. Tikai pēc tam nāk kartupeļi, soja un kukurūza. Kviešu izcelsmes vieta ir Āzijas dienvidrietumi. Pirmie tos iemācījās audzēt Turcijas austrumu daļas iedzīvotāji. Vēlāk kvieši aizceļoja tālāk pasaulē un sasniedza Etiopiju, Indiju, Spāniju, Lielbritāniju un Īriju. Gadu gaitā zemkopji turpināja veikt atlasi no kviešu graudiem, kas izaudzēti viņu laukos un parādījuši labas īpašības – ir viegli novācami, ar labu ražību u.c., un tā sāka dominēt arvien jaunas kviešu šķirnes. Audzētāju vidū par iecienītākajiem kļuva plēkšņu un parastie maizes kvieši.

Kviešu un rudzu graudi galvenokārt tiek izmantoti maizes cepšanai. Kviešu graudu piemērotību maizei raksturo proteīna saturs.

Vasaras kviešus pasaulē audzē plaši, it īpaši zonās ar kontinentālāku klimatu, kur ziemas kviešu pārziemošanai ir augstāka riska pakāpe un vasaras periodā ir lielāka aktīvo temperatūru summa un vairāk Saules radiācijas. Latvijā ziemas kvieši labāk spēj izmantot pavasara augsnes mitrumu un tie ir ražīgāki salīdzinājumā ar vasaras kviešiem.

Ziemeļu puslodē ziemas kviešus parasti sēj septembrī un novāc nākamā gada augustā. Tie ir unikāli ar savām vernalizācijas (jarovizācijas) prasībām. Tiem ir nepieciešams pārdzīvot aukstuma periodu, lai tie varētu uzziedēt. Vernalizācija ir fizioloģisks process, kas tiem jāiziet zemā temperatūrā, lai tie varētu uzsākt ziedēšanu. Tā ziemas kviešiem ir fizioloģiska īpašība, kas neļauj tiem attīstīt ziedpumpurus pārāk agri, līdz ar to tie neiet bojā aukstā laikā. 
Latvijā selekcionētas un zināmas kviešu šķirnes ir Talsis, Edvins, Fredis, Ufo, Robijs, u.c.. 

Spelta

Spelta ir viena no senākajām graudaugu kultūrām, kura pieminēta Bībelē un nav mainījusies līdz pat šim laikam. Triticum spelta (lat.) ir vērtīgāka uzturvērtības ziņā, nekā speltas populārākie un tuvākie radinieki – parastie kvieši. Pētnieki uzskata speltu par parasto kviešu māti, jo tā ir viena no pirmajām pieradinātajām graudaugu kultūrām.

Speltas graudaugu kultūra ir nemainīga kopš sendienām. Speltu nav skāris lauksaimniecības rūpniecības bizness – šķirņu selekcija un ģenētiskā biotehnoloģija, kas ir raksturīgi citu graudaugu kultūru audzēšanā. Spelta šo īpašību dēļ kļūst populāra Eiropā kā pamats veselīgam uzturam.

Atšķirībā no citām kviešu šķirnēm, speltas graudus klāj plēksnes, kas pasargā graudus no slimībām un kaitēkļiem, kā arī sniedz izturību pret apkārtējās vides piesārņojumu. Šie graudi maz tiek audzēti rūpnieciski, tā ir savvaļas graudu kultūra. Barības vielas, kas atrodas speltas graudos, viegli pārstrādājas organismā un neizraisa smaguma sajūtu. Speltas graudu lipekļa struktūra atšķiras no citu kviešu šķirņu lipekļa struktūras. 

Pēc industriālās revolūcijas 20. gadsimta sākumā, speltas kviešus aizstāja ar ražīgākiem un mūsdienās vairāk pazīstamiem tradicionālajiem kviešiem. 70. gados Ziemeļamerikā spelta praktiski netika audzēta, jo tradicionālos kviešus audzēt un apstrādāt kļuva daudz vieglāk, ātrāk un lētāk. Mūsdienās, kad cilvēki arvien vairāk cenšas izvēlēties veselīgāku pārtiku, interese par speltas kviešiem atkal pieaug.

Šī publikācija sagatavota ar Eiropas Savienības atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā atbild Latvijas Lauku Tūrisma Asociācija "Lauku ceļotājs" un tā nekādos apstākļos nav uzskatāma par Eiropas Savienības oficiālo nostāju.