Atpūta laukos
Interreg V-A Latvia – Lithuania

Amatniecība

Cilvēkiem vienmēr bijis nepieciešams apgādāt savu ģimeni ar visu vajadzīgo: mitekli - māju un saimniecības ēkām, apģērbu, uzturu, siltumu. Tam, savukārt, bija vajadzīgi arī darbarīki un aprīkojums. Gatavotajai lietai vienmēr bija jābūt gan praktiskai, gan izturīgai un skaistai. Amatniecība kā nodarbošanās veids ir nozīmīga jau tālā senatnē, kad blakus zemkopja, lopkopja darbiem, attīstās amatniecības darbi, piemēram, lina, vilnas un ādu apstrāde, kaula un koka apstrāde.

Pilsētu apmetnēs amatu prasme ir izdzīvošanas jautājums, kur katrs pieprot ikdienas dzīvei nepieciešamos darbus un iemāca tos arī saviem bērniem, taču ir arī kādā noteiktā amatā specializējušies ļaudis, kas pieprot sarežģītākus, pamatīgākus darbus, kā kalējs, rotkalis, podnieks, bitenieks, zintnieks. Tikai daži no visiem ir dzelzsrūdu ieguvēji, bronzas lējēji, ieroču kalēji, rotkaļi - ļoti kvalificēti un prasmīgi sava amata meistari.  

Ar laiku plašākos novados veidojas spēcīgi amatniecības centri, kā, piemēram, Jersika Latgalē, kur strādā tālu zināmi amatnieki - podnieki, rotkaļi. Rotkaļi gatavo tolaik vienas no greznākajām un visbagātāk ornamentētajām rotaslietām no bronzas vai sudraba - aproces, kakla riņķus, vainagus, saktas, gredzenus, ādas jostas ar apkalumiem, spirālīšu rotājumus villainēs, rokautos, cepurēs, vamžos, kur vienā priekšmetā variēti ļoti daudzi rakstu elementi un izgatavošanas tehnikas - gravēšana, ciļņošana, caurumošana, lodēšana, inkrustēšana, apsudrabošana utt.. Bagātīgi ornamentētas ir gan rotas, gan tekstilijas, arī darbarīki, ieroči, mājas. Zīmju un simbolu rakstam ir ne vien dekoratīvs, bet arī informatīvs un maģisks, pasaules uzskatus un tradīciju paudošs raksturs, kas nes kādu domu un ved uz tradicionālo ritu darbību.

Kopš 13. gs. pamazām greznos ar bronzu rotātos tērpus un bagātīgās bronzas rotas nomaina ar krāsainiem dzīpariem, stikla pērlītēm izšūti, sarežģītākās tehnikās austi tautastērpi, kur vienīgie metāla rotājumi ir meitu spangu vainagi, vīru jostas slenģenes Kurzemē, un kreklu un villaiņu saktas visā Latvijas teritorijā. Pieaug audēju, adītāju, izšuvēju, ādmiņa, kurpnieku meistaru amata prasmes. Nozīmīgāki kļūst namdara, mucinieka, galdnieka jumiķa, zirglietu izgatavotāja amati. Prasmīgs amata meistars ir sabiedrībā cienīts un atzīts.

Pamazām Latvijas teritorijā sarodas tirgotāji un līdz ar viņiem svešzemju smalki amatu meistari, pie kuriem par mācekļiem nāk ari vietējie iedzīvotāji. Šajā laikā zemnieki - dzimtcilvēki joprojām ražo savām vajadzībām un nedrīkst savus ražojumus pārdot. Tai pašā laikā katrā ciemā ir dažādu amatu darbnīcas, kas nepieciešamas visiem - kalēju smēdes, podnieku cepļi, ādu ģērētavas, mucinieku, grozu pinēju, tīklu darinātāju, ratu, ragavu, un zirglietu, laivu darbnīcas, dzirnavas un vilnas kārstuves, eļlas spiestuves. Skroderi, mūrnieki, namdari parasti klejoja no mājas uz māju, izpildot pasūtījumus.

Līdz pat 19. gs. latvieši - zemnieku tauta - ikdienas dzīvē un darbā lietojamos priekšmetus visas saimes vajadzībām izgatavoja paši uz vietas savās mājās. Laika gaitā situācija mainās un izveidojas dažādu nozaru amatniecības centri, kas pārsvarā lokalizējās viena ciema ietvaros, nereti dodot tiem nosaukumus - podnieki, audēji, kalēji, mucinieki, kurpnieki. Amatnieki savus izstrādājumus pārdod gan uz vietas, gan tirgos, ko toreiz organizē ne vien svētku reizēs, bet citviet pat divreiz mēnesī. Tieši šajā laikā amatu prasmes pilnveidojas, pārņemot citu valstu meistaru tehnikas, izejmateriālus, krāsas, darbarīkus.

19.gs muižās un pilsētās rodas pirmās nelielās rūpnieciskās ražotnes, šajā laikā saimnieciskajā priekšmetu izgatavošanā piedalās mājamatnieki, mājrūpnieki un profesionālie amatnieki. Latgales reģiona īpatnība ir tā, ka šo grupu īpatsvars ražošanā atšķiras no pārējiem Latvijas novadiem, proti, savu nozīmi joprojām saglabā mājamatnieki, jo Latgales zemnieki pērk tikai to, ko paši nevar izgatavot. Citu novadu turīgie viensētu saimnieki mājas sadzīvei pērk vai pasūta labu meistaru ražojumus. Mājrūpniecība ir nozīmīgs peļņas avots lauku pagastu iedzīvotājiem.

20.gs, kad rūpniecība jau uzplaukusi un ieņem nozīmīgu vietu ikdienas dzīves nodrošinājumam ar sadzīves lietām, amatniecība panīkst, taču pēckara gados, kad trūkst it visa, pamazām sāk veidoties pieprasījums pēc tradicionāla roku darba darinājumiem - ēku būvēm, mājas lietām, apģērba. Amatu prasmes atkal ir aktuālas, piecdesmitajos gados tiek organizēti pašdarbības pulciņi, kas vēlāk pāraug tautas daiļamatu studijās. 

Mūsdienās pieaug roku darba, amatu prasmju un zināšanu nozīme. Teju katra ceturtā ģimene vēlas sev tautastērpus, ko vilkt godos, lietot ikdienā latviešu meistaru darinājumus, apgūt kādu amatu - kokapstrādes meistara, keramiķa, rokdarbu, rotu meistaru prasmes. Mainoties videi un pieprasījumam, mainās arī tautas māksla, daļa tautas mākslas priekšmetu zaudē savu praktisko nozīmi, bet pastiprinās to dekoratīvā, tīri rotājošā nozīme interjerā.

Populārākie amatu veidi Latvijā

Audēja arods

Kopš 2. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras iedzīvotāju iztikas avots ir lopkopība un zemkopība, tā dod ne vien pārtiku, bet arī apģērba izejmateriālu - vilnu un linus. Pārstrādājot tos, cilvēkiem nākas atrast un izkopt daudz un dažādas pīšanas, vīšanas, vērpšanas un aušanas tehnikas. Aušanas prasmes meitenes sāk apgūt, tikko fiziskie spēki to atļauj, sākot ar vienkāršākiem darbiem, kā vērpšana, jostu aušanu mazotnē, skaistākos, sarežģītākos audumus aužot brieduma gados, vecumā atkal paliekot pie aroda mācīšanas mazajiem un vienkāršāku darbu darīšanas.

Bronzas laikmeta un agrā dzelzs laikmeta apģērbi galvenokārt ir no ādām un vilnas, balināta un nebalināta lina. Gan sieviešu, gan vīriešu apģērba vilnas audumi krāsoti ar mēleni indigo zilā krāsā, ar madarām – sarkanie un brūnie toņi, dzeltenie – ar dzeltenajām ilzītēm un zaļie ar bērzu lapām, izmantoti ari dabīgas vilnas toņu audumi, rotāti ar bronzas gredzentiņiem. 

Apģērba darināšanas tehnika līdz 11. gadsimtam attīstās lēni. Audumus no pašu audzētu aitu vilnas vai liniem katra saime darina savām vajadzībām. Tam atbilst arī tehnika - vērpšana ar vārpstu un aušana vertikālajos stāvos. Audumus auž uz vertikālajiem stāviem, kas ir ierobežots garumā (līdz3m) un platumā( līdz 90 cm).

Sākot ar 12.gs. atbilstoši ekonomikas un sabiedrības feodālo attiecību attīstībai, aušanas darbarīki, izejmateriāli un tehnikas attīstās straujāk, līdz aušana izveidojas kā atsevišķa amatniecības nozare ar dažādām sarežģītām audumu darināšanas tehnikām - rakstainie, trinīša trīs nīšu audumi utt. Pamazām rotājumus sāk aizstāt izšuvumi ar krāsainiem vilnas dzīpariem, pakāpeniski ieviešoties jaunu novadu tērpu atšķirīgajām iezīmēm. Etniskie ornamenti un zīmes gan saglabājās un Latvijas novados veidojas jauni – etnogrāfiskā stila tautas tērpi, daudz krāšņākā kolorītā, saglabājot atšķirības atsevišķo cilšu apģērba darināšanas, rotāšanas un valkāšanas tradīcijās.

Jau 17.gs sastopamas aušanas darbnīcas ar pusmehāniskajām stellēm, bet 20.gs dibinātas fabrikas rūpnieciski austa un apstrādāta auduma ražošanai. Latvija pazīstama ar slavenām vilnas, linu, vēlāk PSRS  laikos arī ar kokvilnas, zīda, trikotāžas,  lentu un mežģīņu, velto audumu ražotnēm. Šobrīd Latvijā darbojas vien dažas no privātām audumu ražotnēm, populārākā no tām  - vilnas audumu izgatavotāja Limbažu Tīne.  

20.gs otrajā pusē ražot audumus bija atļauts tikai savas ģimenes vajadzībām, vai ari pārdodot audumus, bija noteikti lieli nodokļi, audējām bija jāapvienojas arteļos. Amatnieces arī apvienojās mākslinieciskā pašdarbības pulciņos, kas vēlāk pārtapa par studijām, ja tos atbalstīja vietējās pašvaldības. 1961. gadā tika izveidots kombināts Māksla, daudzas audējas ieguva Tautas daiļamata meistara nosaukumus, piedalījās starptautiskās izstādēs. 

Šodien dažādās tehnikās praktiski lietojamus mājas dizaina audumus un audumus tērpiem ar tradicionālajiem ornamentiem tradicionālajos paņēmienos auž meistares gan mājās, gan amatu centros un tautas lietišķās mākslas studijās, šo aroda prasmi māca arī mākslu skolās, paralēli pilnveidojot arī modernās aušanas tehnikas.

Kalēja arods

Visā Latvijas teritorijā jau līdz 10.gs kalēja amats ir specifiska un augsti attīstīta amata prasme, kas nodrošina ciltis ar zemkopja un lopkopja dzīvei nepieciešamajām lietām. Kalēja amats ir elitārs un cienījams, tā prasme vienmēr turēta godā un labi atalgota. No dzelzs gatavo ieročus un darba rīkus, mājai nepieciešamās lietas kalēja darbnīcās jeb smēdēs.

Kalēji pieprot damascētā tērauda zobenu izgatavošanu, par ko tiek cienīti citās zemēs. Dzelzi Latvijā iegūst no purva rūdas, kokogļu ieguve, tāpat kā dzelzs ieguve, bija atsevišķi amati senajā laikā. 

Kalēji visbiežāk ir arī rotkaļi. Visos Latvijas novados - gan lībiešiem, gan zemgaļiem, kuršiem un latgaļiem sievietes un vīrieša tērpi ir bagātīgi rotāti, rotu ornamentika ir sevišķi sarežģīta un rotu izgatavošanas tehnika augsti attīstīta. Rotu izgatavošanai izmanto krāsainos metālus - varu, alvu, bronzu, sudrabu, zeltu.

Līdz pat 20.gs neviens pagasts nav iedomājams bez kalves, kura parasti atradās ceļa malā. Katrā lielajā ciemā ir savs kalējs, bet mazie ciemi pa 2-3 kopā uztur vienu kalēju. Kalējs veic visus laukos nepieciešamos kalšanas darbus: apkaļ zirgus, ratus un ragavas, darina lauksaimniecības, zvejas, medniecības un amatniecības rīkus, atslēgas, iedzīves priekšmetus, kapu krustus. Kalējs kaļ muižai, zemniekiem un tirgum, par darbu saņemot atlīdzību naudā vai graudā.

Podnieka arods

Vissenākās atrastās lauskas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji prot mālu pārvērst saimniecībā noderīgās lietās jau pirms 5000 gadiem.

19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā podniecība lielākoties ir veids, kā papildināt zemnieku saimniecību ienākumus. Līdz 20. gs. 30. gadiem galvenokārt darina saimniecības traukus, kas ir pamats podniecībai, kā arī tīklu un vārpstiņu atsvariņus, figūriņas bērnu rotaļām. Podnieki strādā jeb griež podus lauku biezāk apdzīvotajās vietās un to tuvumā, kur pieejamas laba māla atradnes. Latgalē, ko pamatoti uzskata par māla podu un zilo ezeru zemi Latvijā tās ir Silajāņos, ko pamatoti uzskata par Latgales podniecības centru, Andrupenē, Ludzā, Viļakā. 

Pirmie trauki ir lipināti no viena gabala masas vai no māla sloksnītēm. Mīcītu mālu traukus pirms ripas pazīšanas veido uz koka paliktņa, vispirms veidojot trauka dibenu, tad citu virs citas pievieno māla sloksnes vajadzīgā augstumā. Pēc rotājuma, tā uznešanas paņēmieniem, virsmas apdares, apdedzināšanas tehnoloģijas te sastopama ķemmes – bedrīšu, auklas, tekstilā, švīkātā, gludā, apmestā, spodrinātā un citu veidu keramika. Ar trauku lipināšanu pamatā nodarbojas sievietes.

Apdedzināšanai izmanto sākumā ugunskurus, vēlāk saimniecības pavardus vai krāsnis. Podnieka darbus veic tikai vasarā, jo ziemā mālā sasalušie ūdens kristāliņi, traukus apdedzinot, sprāgst. Pirmajos cepļos - zemē ieraktā kurtuvē ar māliem oderētu klona velvi un liesmu kanāliem virs tās, dedzina traukus kopā ar malku, kur uguns, ejot caur traukiem, sasniedz 800-900 grādus augstu temperatūru un 4 stundās var izdedzināt 20-30 traukus (1,2x1,2m) lielā ceplī. 

Kopš 5.gs. pazīstama arī melnā svēpētā keramika, kur krāsu un tonējumu darbiem dod dūmi rūpīgi aiztaisītā apdedzināšanas krāsnī. To arī šodien darina daudzi Latvijas podnieki, sevišķi slavena ir meistaru kopa „Pūdnīku skūla” Latgalē. 

10.gs. sāk ieviesties vispirms rokas virpas, tad ātri rotējošās kājas podnieka ripas un speciāli cepļi ar augstu apdedzināšanas temperatūru. Pilnveidojas trauku formas – tās kļūst apaļas, sarežģītāka kļūst ornamentika, tipi, tehnoloģijas. Podus gatavo no māliem ar zvirgzdu - akmentiņu piejaukumu, lai trauki būtu stiprāki, bet lai būtu plastiskāks māls veidošanas procesā, mēdz piejaukt klāt lopu mēslus. Mālu mīcīšana ir fiziski grūts darbs, to parasti dara ar kājām. Tieši tai laikā podniecība veidojas par atsevišķu amatu, kuram pievēršas vīrieši. Keramikas trauku apdedzināšana notiek vaļējos cepļos. 

Trauku apdedzināšana jeb svēpēšana notiek vaļējos cepļos pēc sena paņēmiena, ap 12.gs sāk lietot pirmās glazūras un likt meistardarbnīcu zīmi uz katra trauka. 

15.gs. parādās glazūra, vēlāk baltie vai krāsainie māli - angoba, ar ko apstrādā traukus pirms likšanas ceplī. Tad traukus apdedzina profesionālos cepļos, kur kurtuve ierakta zemē, un trauku telpa būvēta virs tās, ko no atklātas uguns atdala māla klona velve ar liesmu kanāliem, sasniedzot 1000 grādu temperatūru. Lielā cepļa izdedzināšana ar 90 traukiem prasa dienu laika un vēl dienu trauku atdzesēšanu. Podnieka darbā dalību ņem parasti visa ģimene, katram paredzēts savs darbiņš, bet virpo traukus tikai meistars pats. Tā vēlāk izveidojas slavenās Latgales podnieku dzimtas un keramikas tradīcijas, veseli podnieku ciemi.

Šī publikācija sagatavota ar Eiropas Savienības atbalstu. Par šīs publikācijas saturu pilnībā atbild Latvijas Lauku Tūrisma Asociācija "Lauku ceļotājs" un tā nekādos apstākļos nav uzskatāma par Eiropas Savienības oficiālo nostāju.