Sv. Gara pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris, kā arī klostera teritorijā esošā Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca atrodas Jēkabpilī, Brīvības ielā 200. Bizantiešu stilā celtā Sv. Gara pareizticīgo baznīca tapusi laikā no 1853. - 1886. g. iepriekšējās - 17. gs. otrajā pusē celtās un 1773. g. nodegušā koka (kokmateriālus tās celtniecībai bija piešķīris Kurzemes hercogs Jēkabs) dievnama vietā. Pie baznīcas atradies Sv. Gara vīriešu klosteris. 1903. g. Otrajās Lieldienās baznīcā izcēlās ugunsgrēks, pēc kura nesadega vienīgi Jaunavas Marijas glezna. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atkal atjaunoja 1933. g. Blakus Sv. Gara pareizticīgo baznīcai atrodas Jēkabpils vecākais dievnams - 1774. g. celtā mūra baznīca, kas nosaukta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Šī baznīca izceļas ar saviem nelielajiem izmēriem – 17 x 19,5 m. Mūsdienās te darbojas Sv. Gara pareizticīgo baznīcas klosteris, ko interesenti var apskatīt arī no iekšpuses. Kompleksu ietver iespaidīgs, Latvijas pilsētvidei neraksturīgs 17.gs. mūra žogs.

Kokaudzētavas „Sēlija” apmeklējums un tās saimnieka Mendriķa aizrautīgais stāstījums par ābeļu audzēšanu. Ekskursija pa ābeļdārzu, ābolu noliktavām un ražošanas cehiem. Ābolu sulas baudīšana un vīndaru dzīvesstāstu klausīšanās pie vīna glāzes.  Arī mūsdienās Berķeneles pusmuižā ir daudz ābeļu. Pēc ekskursijas pa ābeļdārzu un Raiņa bērnu dienu māju, muzeja darbinieki aicinās pie tradicionālā latgaliešu galda, kurā goda vietā būs ābolu ēdieni un dzērieni – ābolu pīrāgs, ābolu debessmanna, cepti āboli un ābolu sula.

1891. gadā dibinātais Kuremē klosteris ir mūsdienās vienīgais atvērtais pareizticīgo sieviešu klosteris Igaunijā. Aizvēsturiskos laikos Kuremē teritorijā atradās igauņu svētbirze un kalna pakājē – upuravots, kas tagad savu dziedniecisko īpašību dēļ ir pazīstams kā “svētavots”. Klostera vārti ir atvērti apmeklētājiem, lai varētu apstaigāt teritoriju un iepazīties ar klostera iemītnieču ikdienas dzīvi. Lai pamatīgāk apskatītu visu kompleksu, ieteicams pasūtīt vietējā gida pakalpojumus.

Atrodas Valmieras – Ainažu autoceļa (P 16) malā starp Matīšiem un Aloju. Iekārtota vecajā un atjaunotajā dzirnavu ēkā. Nedēļas nogalēs piedāvā izklaides pasākumus, klāj galdus un īrē telpas svinībām.
Latviešu virtuve: Aukstā, frikadeļu, skābeņu, pupiņu, šķelto zirņu un skābu kāpostu zupas, Valmieras salāti, rosols, mājas kotletes, aknu strogonovs, pelēkie zirņi ar speķi, cepta menca, siļķe krējuma mērcē, mednieku desiņas, maizes zupa, rupjmaizes krems.

Atrodas Daugavas prospektā 10, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Kalēju ielu. Dievnams celts laikā no 1931. - 1933. g. (arhitekts: Pēteris Kundziņš). Padomju gados tajā bija izvietota Latvijas Valsts bibliotēkas grāmatu glabātava. Pateicoties draudzes aktivitātēm 1989. g., ēku atjaunoja. Tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Maršruts piemērots pieredzējušiem braucējiem, kam patīk apvienot dabas vērošanu ar kultūrvides un vēstures izziņu. Šis ir ceļojums pa Baltijas iespaidīgākās upes – Gaujas senleju. Tā sākums ir Siguldā, kas vēsturiski dēvēta par Vidzemes Šveici. Siguldas apkaimē paveras vienas no skaistākajām Latvijas ainavām. Maršruts šķērso vairāku Gaujas pieteku dziļās gravas un atklāj Baltijas mērogā iespaidīgus devona perioda smilšakmens atsegumus. Līgatnes dabas takas ir vienīgā vieta Latvijā, kur mežam pietuvinātos dabiskos apstākļos – plašos voljēros dzīvo un apskatāmas dažādas zvēru sugas. Līgatnes papīrfabrikas ciemats ir Eiropas mērogā izcils industriālā mantojuma piemērs ar savdabīgu – 19. – 20. gs. ciematvidi. Cēsu viduslaiku pils ir varenākais viduslaiku Livonijas cietoksnis ar mūsdienīgu apmeklētāju centru. Maršruta galapunkts ir Valmierā, kas ir viena no senākajām Latvijas pilsētām.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​​

Izcili ainaviska saimniecība latviski etnogrāfiskā lauku sētā ar augstas dabas vērtības zemkopības sistēmu iepazīšanu un gājputnu tirgus redzējumu pavasaros. Aldara prasmju pārmantošana ar vasaras saulgriežu svinēšanu.

Maršruts ilgst 12 dienas, ar privāto auto transportu. Kopējā maršruta distance ir 1 500 km. 

Vairākas ēkas, kurās var iepazīt Vidzemes lībiešu vēsturi un kultūras mantojumu, izbaudot novadam kādreiz raksturīgos ēdienus un dzērienus – bukstiņbiezputru un škaļiku, kas ir pēc senām receptēm darināts stiprs alkoholisks dzēriens. Tūristu grupas īstā lauku krāsnī var izcept rupjmaizi, bet audēju namiņā – vērot audēju darbošanos un iegādāties no dabīgiem materiāliem (t.sk. meldriem) darinātas praktiskas lietas un suvenīrus.

Latviešu virtuve: Putraimu putra ar gruzdumiem (sacepti gaļas kriksīši ar sīpoliem) un dzērveņu - brūkleņu zapti vai mērci, zāļu tēja ar dzērveņu sīrupu, škaļiks - alkoholisks dzēriens.