Smilšakmens iežos veidojusies ala ar vairākām arkām, pīlāriem un nišām. Liepas Lielās Ellītes alas (Ellīte, Velna ceplis, Velna krāsns, Vella ala, Liepmuižas ala, Liepas ala) kopgarums ir nedaudz vairāk par 20 m, tās griestu augstums sasniedz 3,5 m, bet platums 5 m. No alas izplūst spēcīgs avots. Domājams, ka tā sākusi veidoties jau pirms 7000 gadu. Ala daudz postīta, 20. gs. sākumā no tās raktas arī baltās smiltis. Lielā Ellīte ir sena kulta vieta. Mūsdienās vieta labiekārtota, izveidota atbilstošs labiekārtojums. 

Krodziņš "Glendeloka" atrodas Cēsu – Valmieras ceļa malā. Izvietots guļbaļķu ēkā, latviskā stilā. Dārzeņus un augļus iegādājas no vietējiem zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās un kartupeļu pankūkas, aukstā zupa, meža sēņu zupa, skābeņu zupa „Vecmāmiņas gaumē”, bukstiņputra, pelēkie zirņi, ceptas reņģes, mencas fileja, Brenguļu alū šmorēta liellopa gaļa, šmorēts trusis, rupjmaizes kārtojums.

Īpašais ēdiens: „Glendeloka”.

Kelmes muiža – viena no Lietuvā palikušām nedaudzajām tipiskās baroka stila provincijas muižām. Tā ir liela noslēgtas kompozīcijas muižas saimniecība, kurā daudz autentisku ēku, apstādījumu un ūdens krātuves. Spilgts baroka iezīmju saglabājis ģeometrisks parks, kuru uz atsevišķām regulārām daļām sadala krustojošas alejas. Parkā ierīkota apskates kalniņš. Lielākā daļa no šobrīd augošajiem kokiem (ozoli, kļavas, liepas, oši) ir senā parka mantojums. Lielākā parka rota atrodas aiz muižas - lielais un trīs mazāki dīķi, kā skatu kalniņš, kas atrodas senajā parkā.

Atrodas Pastaros – ap 2,5 km no Preiļu – Viļānu ceļa, apkaimes augstākajā vietā ar skaistu Latgales augstienes ainavu. Holandiešu tipa vējdzirnavas (grozāms vējtveres mehānisms) celtas 1902. g. un tajās daļēji saglabājies un rekonstruēts vēsturiskais mehānisms. 2012. gadā ir atjaunoti vējdzirnavu spārni. Tās var aplūkot arī no iekšpuses, iepriekš piesakoties.

Ziemeļos no Cesvaines pils plešas parks, kuru šķērso ašā Sūlas upīte. Tās ziemeļu krastā slejas ap 15 m augstais un ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Saglabājies nostāsts par viņa vēlēšanos tapt aizvilktam uz kapu vietu ragaviņās. Neskatoties uz vasaras laiku, tas ticis īstenots. Parkā ir liela koku un krūmu sugu daudzveidība. Daļu no tiem no saviem ceļojumiem bija atvedis pats pils saimnieks.

Lielbātas dabīgais dzidravots ir lielākais Latvijā un viens no retajiem Ziemeļeiropā, kas zemes virspusē no dzīlēm iznes bioloģiski aktīvu un pareizi strukturētu ūdeni. Lielbātas dzidravots tek no rietumiem uz austrumiem pretī saulei, tāpēc jau izsenis tiek uzskatīts par maģisku, pat svētu, kam piemīt dziednieciskas spējas.

Vēstures materiālos Lielbātas avots pirmo reizi pieminēts 1253. gadā un līdz šim brīdim turpina savu plūdumu.

 Lielbātas avots atrodas sakoptā un ekoloģiski tīrā vidē. Laikam ritot, avota ūdens plūsma nav mazinājusies, bet tieši pretēji, tā ir pieņēmusies spēkā un ar apbrīnojamu jaudu avots turpina dot unikālu dabas velti – tīru, bioloģiski aktīvu, pareizi strukturētu ūdeni, neapstājoties ne dienu, ne nakti, ne ziemu, ne vasaru. Netālu no avota atrodas vēsturiskā Vaiņodes jeb Lielbātas pils, kuru 19. gs. vidū būvēja barons Osten Sakens. Vēstures liecības liecina, ka šī vieta pils būvniecībai nav izvēlēta nejauši. 1923. gadā pilī tika izveidota sanatorija, kas ne tikai bija priekšzīmīgākā Latvijā, bet varēja cienīgi līdzināties ārzemju sanatorijām. Tam par iemeslu bija dabiski tīrā un dziednieciskā vide, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām. Lielbātas pils ir privātīpašums un apmeklētājiem nav pieejama, taču Lielbātas avots ir brīvi pieejams, un katram ir iespējams nogaršot avota ūdeni.

Adrese: Vaiņodes pils, Vaiņodes pagasts, Dienvidkurzemes novads LV-3535

Varakļānu centrā, Rīgas ielas malā paceļas neliels paugurs, uz kura atrodas balta ēka ar 4 kolonnām un kupolveida jumtu, kas celta pēc Romas Panteona parauga. Kapela būvēta 1814. g. (arhitekts Vinčento Macoti), un tajā atrodas grāfu Borhu dzimtas apbedījumi. Kapelā bija novietoti arī Sv. Viktora pīšļi, kas pārvesti uz Varakļānu katoļu draudzes baznīcu.

Zemnieku saimniecība „Dorītes” atrodas Daugavas ūdeņu apskalotā teritorijā Daugmalē. Šodien Daugmali un tās apkārtni var raksturot kā zaļu un ekoloģiski tīru teritoriju, kas ieguvusi starptautisku atzinumu. Tāpēc arī Daugmales Jāņa bites spēj ievākt un atnest augstvērtīgu medu un citus biškopības produktus. Daugmales Jāņa bišu medus vairākkārt ir bijis atzītākais medus Latvijas konkursos, bet viņa bišu maize ir ieguvusi augstu starptautisku novērtējumu. Šodien Jāņa pārvaldībā ir ap 300 bišu saimju, kuras ievāc un atnes līdz pat 20 dažādām medus šķirnēm un citus vērtīgus bišu produktus. Tiem, kuriem ir vēlēšanās Daugmales Jāņa klātbūtnē paglaudīt bites, izliet savu vaska sveci un pagatavot no māla savu laimes pogu, ir iespēja atbraukt uz Daugmali ekskursijā.

Arī sena apdzīvota vieta Nemunas kreisajā krastā. Līdz Liškavai var nokļūt no Druskininku vai Merķines puses, kur pāri Nemunai uzcelti tilti. Liškavā atrodas nozīmīgs vēstures pieminekļu kopums. Pazīstamākie ir Liškavas baznīca un klosteris (Liškiavos bažnyčia, vienuolynas). 1697. g. Liškava tika uzdāvināta Seiņu (Seinų) dominikāņu klosterim. Divus gadus vēlāk te ieradās un uz dzīvi apmetās dominikāņu mūki, kas laikā no 1704. – 1720. g. uzcēla tagad redzamo mūra baznīcu iepriekšējās koka baznīcas vietā. Laikā no 1699. – 1741. tai blakus uzcēla dominikāņu klosteri. Padomju laikā tajā izvietoja gan skolu, gan atpūtas bāzi, gan šūšanas darbnīcas. Mūsdienās ēku komplekss tiek atjaunots, darbojas baznīca (apskatāma no iekšpuses un pazīstama ar septiņiem rokoko stila altāriem) un klosteris. Te piedāvā arī „laicīgus” pakalpojumus - viesu namu, konferenču un semināru zāli, ekskursijas u.c. No klostera pagalma paveras plašs skats uz Nemunas ieleju. Dienvidrietumos no baznīcas atrodas divi ar dziļu Nemunas ielejas sānu gravu nošķirti pauguri – Liškavas svētkalns (Liškavas alkakalnis) un Liškavas pilskalns (Liškiavos piliakalnis), kurus savieno taka. To piekājē atrodas kuģīša piestātne, kas vasaras laikā kursē no Druskininkiem līdz Liškavai. Liškavas pilskalnā ir saglabājušās 14. gs. beigās Vitauta Dižā vadībā celtās un tā arī nepabeigtās pils drupas (torņa fragments). Pils savu stratēģisko nozīmi zaudēja pēc Grīnvaldes kaujas. No pilskalna un svētkalna paveras labs skats uz Nemunas ieleju un Liškavas baznīcu. Senvēstures pētniekiem noteikti ir jāuzmeklē arī kultakmens ar govs pēdu.